Masīvās durvis atsprāga vaļā. Apdullinošas metāliskas čīkstoņas pavadījumā zēni atvilka tās līdz galam un, sagājuši iekšā, ar skaļu dārdu aizvēra aiz sevis. Tomass nekustējās un turpināja vērot; tikmēr viņa prāts nemitējās meklēt izskaidrojumu tam, ko tikko bija redzējis. Klajumā nekas nemainījās, taču vecajai, dīvainajai koka ēkai piemita kaut kas tāds, kas uzdzina zosādu.
Kāds paraustīja Tomasu aiz piedurknes, iztraucējot viņu no pārdomām. Čaks bija atgriezies.
No Tomasa mutes nekavējoties sāka birt jautājums pēc jautājuma: Kas ir šie zēni? Ko viņi dara? Kas tur iekšā notiek? Viņš pagriezās, rādīdams uz Austrumu vārtiem.
- Kādā sakarā jūs dzīvojat Labirintā!? No visas šī nenoteiktības Tomasam spēcīgi iesāpējās galva.
- Es vairs neko neteikšu, atbildēja Čaks ar nebijušu atbildības pieskaņu balsī. Manuprāt, tev ir laiks doties pie miera. Miegs tev nāks tikai par labu. Ā… Viņš apstājās un ar pirkstu pacēla labās auss ļipiņu. Tūlīt tas notiks.
- Kas? Tomasam šķita dīvaini, ka Čaks piepeši sācis uzvesties kā pieaugušais, nevis kā tas mazais puika, kurš pirms brīža tik izmisīgi gribēja draudzēties…
Skaļš grāviens satricināja gaisu, liekot viņam pārsteigumā salēkties. Tam sekoja drausmīga dārdoša, graujoša skaņa. Tomass paspēra soli atpakaļ, sagrīļojās un pakrita. Likās, ka sākusies zemestrīce. Viņš skatījās uz visām pusēm neviltotā panikā. Sienas vērās ciet. Sienas patiešām vērās ciet, iesprostojot viņus Klajumā! Viņam strauji uzmācās smacējoša klaustrofobija: it kā no plaušām būtu izspiests viss gaiss, bet tā vietā ieplūdis ūdens.
- Nomierinies, zaļknābi! Čaks centās pārkliegt troksni.
- Tās ir tikai sienas!
Tomass tik tikko spēja biedru sadzirdēt. Vārtu aizvēršanās bija pārsteigusi viņu nesagatavotu. Tomass uztrausās kājās un nedroši paspēra vēl dažus soļus atpakaļ, nespēdams noticēt savām acīm.
Pārkāpdama visus zināmos fizikas likumus, milzīgā akmens siena pa labi no viņiem sakustējās un sāka slīdēt, neatraudamās no zemes, akmenim beržoties pret akmeni, šķiļot dzirksteles un saceļot gaisā putekļu mākoņus. Kustību pavadīja dobja gurkstoņa, kas bija jūtama līdz pašam kaulam. Tomass ievēroja, ka pārvietojas tikai viena siena labā, virzoties pretī savai kaimiņienei pa kreisi. Tās sānos iemūrētie stieņi tuvojās sev paredzētajiem caurumiem vārtu pretējā pusē. Tomass sāka tik drudžaini grozīt galvu, skatoties uz pārējām sienām, ka ķermenis vairs nespēja tikt līdzi galvas kustībām un vēderā viss sagriezās krustām šķērsām. Visās četrās Klajuma debespusēs labā siena virzījās uz kreiso pusi, pamazām aizpildot stāvās spraugas.
Neticami, domāja Tomass. Kā tas ir iespējams? Viņš apspieda vēlmi mesties skriešus, paslīdēt garām kustīgajiem akmens blāķiem, pirms tie sakļāvušies, un izbēgt no Klajuma… Tomēr veselais saprāts ņēma virsroku Labirints slēpa vēl vairāk nezināmā par situāciju iekšpusē.
Viņš mēģināja ar prātu iztēloties, kā šāda struktūra varētu darboties. Kā masīvās, simt metru augstās monolīta akmens sienas spēja pārvietoties līdzīgi kaut kur redzētām automātiskām stikla durvīm? Viņš centās pieķerties neskaidram, apziņā uzplaiksnījušam attēlam, atdzīvināt pazīstamo vietu ar vārdiem un sejām, bet atmiņa izgaisa tikpat ātri kā parādījusies. Emociju virpulim pievienojās smeldzīgas skumjas.
Viņš vēroja, kā labā siena sasniedz savu galamērķi, metāla smailes atrod sev paredzētos caurumus un ieslīd tajos bez kādas aizķeršanās. Pāri Klajumam nogranda skaļš dārds, visiem četriem vārtiem aizveroties uz nakti. Tomass pēdējo reizi nodrebēja, bailes ātri pārskrēja viņa ķermenim un prom bija. Negaidītais miers atspriegoja nervus, viņš gari un atviegloti nopūtās.
- O, jā… Tomass novilka, sajuzdamies muļķīgi par tik neizteiksmīgu nupat redzētā fenomena novērtējumu.
- Kā teiktu Albijs, nekas tāds, noņurdēja Čaks. Ar laiku pie tā pierod.
Tomass vēlreiz palūkojās apkārt. Aiz aizvērtām sienām, bez ieejām un izejām, Klajumā valdīja pavisam cita atmosfēra. Viņš mēģināja iedomāties, kāds varētu būt šādu drošības pasākumu nolūks, un nevarēja izlemt, kurš variants šķita ļaunāks ka zēni tiek ieslodzīti Klajumā tāpēc, lai netiktu no tā ārā, vai tāpēc, lai pasargātu viņus no kaut kā, kas ir ārā. Uz mirkli pārņēmusī miera un drošības sajūta atkāpās, prātā sarosījās miljoniem biedējošu minējumu par to, kas patiesībā notiek Labirintā. Viņu atkal sagrāba bailes.
- Nāc taču. Čaks nepacietīgi paraustīja viņu aiz piedurknes. Tici man, kad pienāks nakts, labāk atrasties guļus.
Tomass zināja, ka viņam nav citas izvēles, un, no visa spēka mēģinādams apspiest savas jūtas, sekoja zēnam.
5. NODAĻA
t
Viņi nonāca Mājokļa tā Čaks bija nodēvējis ērmīgo koka un logu veidojumu aizmugurē, tumšā ailā starp ēku un maslvo akmens mūri.
- Kur mēs ejam? Tomass vaicāja, vēl aizvien smago sienu aizvēršanās iespaida varā, nespēdams nokratīt apjukumu un bailes, domās vēl un vēl atgriezdamies pie Labirinta… Kaut kā tas bija jāpārtrauc, lai nesajuktu prātā. Ja tu gribēji skūpstu pirms miega, nemaz neceri, viņš mēģināja pajokot, lai atjaunotu kaut cik normālu pašsajūtu.
- Turi muti un neatpaliec, Čaks nekavējās ar atbildi.
Tomass smagi nopūtās, paraustīja plecus un sekoja jaunākajam zeņķim. Abi lavījās gar mājas aizmuguri, līdz sasniedza mazu noputējušu logu, kas meta blāvu gaismas kūli uz efejām klāto akmens sienu tam pretī. Tomass dzirdēja, ka aiz tā kāds kustas.
- Tualete, Čaks čukstēja.
- Nu un? Tomass sajutās neomulīgi.
- Man patīk izspēlēt vienu joku. Laba izklaide pirms gulētiešanas.
- Kādu joku? Tomass nojauta, ka Čaks perina kaut ko nelāgu. Varbūt man…
- Aizveries un skaties. Čaks klusām uztrausās uz lielas koka kastes, kas atradās tieši zem loga. Viņš stāvēja, saliecies tā, lai galva atrastos tieši zem rūts un aiz tās esošais nevarētu viņu saredzēt. Tad Čaks pastiepa roku un viegli pieklauvēja pie stikla.
- Kaut kāds stulbums, Tomass nočukstēja. Tas bija pats nepiemērotākais bridis, lai kādu izjokotu tur iekšā varēja būt Ņūts vai Albijs. Klau, es negribu iekulties nepatikšanās. Es tikai nupat šeit ierados…
Čaks ar roku aizspieda muti, lai apvaldītu smieklus. Nelikdamies ne zinis par Tomasu, viņš pieklauvēja vēlreiz.
Vispirms gaismu aizsedza ēna, tad logs atvērās. Tomass palēca malā un pieplaka ēkas sienai, cik tuvu vien varēja, nespēdams noticēt, ka bez savas piekrišanas ievilināts kāda izāzēšanā. Ierobežotais skata leņķis zēnus pasargāja, bet viņš zināja: ja tas, kurš atradās tualetē, izbāztu pa logu galvu, viņus abus pamanītu.
- Kas tur ir? iebļāvās zēns tualetē, un Tomasam teju vai aizcirtās elpa. Viņš uzreiz pazina čerkstošās, dusmu pilnās balss īpašnieku tas bija neviens cits kā Gallijs.
Piepeši Čaks bez brīdinājuma pašāva galvu augšup un no visa spēka iebrēcās. Skaļš kritiena troksnis iekšpusē liecināja, ka joks ir izdevies, bet tam sekojošā lamuvārdu tirāde ka Gallijs nebūt nav par to sajūsmā. Tomasam vienlaikus uzbruka šausmas un neizprotams kauns.
- Es tevi nositīšu, smurguli! Gallijs auroja, bet Čaks jau bija nolēcis no kastes un pa galvu, pa kaklu dieba uz Klajuma pusi. Tomass sastinga, dzirdot Galliju atveram iekšdurvis un izskrienam no tualetes.
Beidzot attapies, viņš metās pa pēdām savam jaunajam un pagaidām vienīgajam draugam. Tomass tik tikko bija sasniedzis Mājokļa stūri, kad pa durvīm iznesās nikni rēcošs Gallijs, atgādinādams savvaļā palaistu satracinātu zvēru.