Viņš nekavējoties norādīja ar pirkstu uz Tomasu. Nāc šurp! Gallijs iebļāvās.
Tomasam dūša saskrēja papēžos. Viss liecināja, ka viņš tūdaļ saņems dūri sejā. Tas nebiju es, goda vārds, Tomass teica, bet, nomērījis satrakojušos zēnu ar acīm, saprata, ka galu galā varbūt nevajadzētu pārlieku baidīties. Gallijs nemaz neizskatījās tik spēcīgs ja tas būtu nepieciešams, Tomass, visticamāk, varētu viņu uzveikt.
- Nebiji? Gallijs nosprauslojās un lēnām sāka slāt uz Tomasa pusi, apstādamies viņam tieši priekšā. Tad kā tu zini, ka bija kāds, kas tu nebiji?
Tomass neatbildēja. Bez šaubām, viņš jutās neērti, bet vairs ne tuvu tik nobijies kā pirms brīža.
- Par ko tu mani uzskati, zaļknābi? Gallijs nospļāvās. Es taču redzēju Čaka resno mūli tajā logā. Viņš vēlreiz izstiepa pirkstu, šoreiz notēmējis tieši Tomasam krūtīs. Bet iesaku tev labi ātri izlemt, kas būs tavi draugi un kas ienaidnieki, dzirdi? Vēl viens šitāds gājiens vienalga, vai tā būs tava puņķainā ideja vai ne un līs asinis. Saprati, jauniņais?
Pirms Tomass paspēja atbildēt, Gallijs jau bija uzgriezis viņam muguru.
Tomass tikai vēlējās, lai šis mirklis ātrāk būtu garām. Piedod, viņš nomurmināja, pats saviebdamies no tā, cik neveikli tas izklausījās.
- Es tevi atceros, Gallijs neatskatoties piebilda. Es redzēju tevi Pārvēršanas laikā un nelikšos mierā, līdz nenoskaidrošu, kas tu esi.
Tomass noskatījās, kā Gallijs ieiet atpakaļ Mājoklī. Neko daudz viņš neatcerējās, bet bija pārliecināts, ka vēl nekad mūžā neviens viņam nav tik ļoti nepaticis. Tomass pat bija pārsteigts par to, cik ļoti ienīda šo tipu patiešām, no visas sirds ienīda.
Viņš pagriezās un ieraudzīja Čaku, kurš stāvēja blakus, veroties zemē, acīmredzami nokaunējies.
- Liels paldies tev, draudziņ.
- Piedod. Ja es zinātu, ka tur ir Gallijs, nemūžam to nedarītu, zvēru.
Tomass negaidīti iesmējās. Vēl pirms stundas viņam bija licies, ka vairs nekad nedzirdēs šādu skaņu nākam no savas mutes.
Čaks ieskatījās Tomasam acīs un lēnām atplauka neveik' lā smaidā. Kas ir?
Tomass papurināja galvu. Neatvainojies. Tas… švalis to bija pelnījis, un es pat nezinu, ko nozīmē švalis. Pēkšņi viņš sajutās daudz labāk.
Pāris stundas vēlāk Tomass gulēja mīkstā guļammaisā blakus Čakam zālienā netālu no Dārziem. Tur atradās plašs mauriņš, kuru viņš pirms tam nebija pamanījis; diezgan daudzi Klajuma zēni to bija izvēlējušies par savu nakšņošanas vietu. Tomasam tas šķita dīvaini, bet acīmredzot Mājoklī visiem nepietika vietas. Vismaz laiks bija silts un patīkams. Tas lika viņam kārtējo reizi aizdomāties par to, kur viņi ir. Lai kā Tomass pūlētos, viņš nespēja atcerēties nevienas ģeogrāfiskas vietas nosaukumu ne valstis, ne valdniekus, ne to, kā pasaule bija iekārtota. Šķita, ka arī nevienam no Klajuma iemītniekiem nav šādu zināšanu, bet, ja ir, tad viņi tās prasmīgi slēpj.
Tomass ilgu laiku gulēja, klusēdams, vērdamies zvaigznēs un klausīdamies pāri Klajumam klīstošo sarunu murdoņā. Miegs šķita neaizsniedzami tālu, un viņš nespēja aizdzīt nomācošo izmisumu un bezcerību. Īslaicīgais prieks par Čaka izspēlēto joku ar Galliju jau sen bija izplēnējis. Šī bija viena savāda un bezgalīga diena.
Tas viss bija tik… dīvaini. Tomass atcerējās neskaitāmus sadzīviskus sīkumus ēdienus, drēbes, mācības, spēles un vispārīgus pasaules darbības principus. Bet kaut kādā neizskaidrojamā veidā jebkura detaļa, ar kuras palīdzību viņš varētu pabeigt ainu un radīt pilnvērtīgu atmiņu, bija izdzēsta. Tas bija kā skatīties uz gleznu cauri pusmetram duļķaina ūdens. Viņu apņēma nebeidzamas skumjas.
Nu ko, zaļknābi, būsi izturējis savu Pirmo Dienu, Čaks pārtrauca viņa domas.
- Ar mokām. Ne tagad, Čak, viņam gribējās teikt. Man nav noskaņojuma.
Zeņķis pieslējās pusguļus uz elkoņa un paskatījās uz Tomasu. Nākamajās dienās tu uzzināsi daudz jauna, pamazām sāksi pierast. Sarunāts, švali?
- Nu, sarunāts… švali, laikam jau. No kurienes jums visi šie jocīgie vārdi un izteicieni? It kā te mītošie pusaudži būtu paņēmuši kādu svešu valodu un sajaukuši to ar savu.
Čaks ar smagu būkšķi atkrita atpakaļ uz muguras. Es nezinu. Esmu te tikai vienu mēnesi, atceries?
Tomass pie sevis prātoja, vai Čaks zina vairāk nekā stāsta. Viņš bija īpatnējs zellis jocīgs un šķietami nekaitīgs, bet kā gan to droši varēja zināt? Patiesībā jau Čaks bija tikpat noslēpumains kā viss pārējais Klajumā.
Pāris minūtes vēlāk Tomass beidzot sajuta garās dienas noguruma sekas un viņa apziņai pārslīdēja svina smagā miega ēna. Bet tad, it kā smadzenēs būtu ielauzusies sveša roka un atstājusi tur kaut ko, prātā pēkšņi uzradās kāda doma. Tāda, kuru viņš negaidīja un kuras izcelsme Tomasam bija sveša.
Piepeši Klajums, tā sienas, Labirints tas viss sāka šķist… pazīstams. Pat mājīgs. Zēna krūtīs ieplūda nomierinošs siltums, un pirmo reizi kopš ierašanās viņš vairs nejutās tā, it kā būtu nokļuvis ļaunākajā vietā pasaulē. Tomass sastinga, plaši iepleta acis un neviļus aizturēja elpu. Kas tikko notika? viņš brīnījās. Kas mainījās? Dīvainā kārtā doma, ka viss kaut kā nokārtosies, zēnu darīja nemierīgu.
īsti nezinot, kā, Tomass pēkšņi saprata, kas viņam jādara. Atklāsmei līdzīgā sajūta bija savāda sveša un pazīstama reizē. Taču šķita, ka tā ir… pareiza.
- Es gribu būt viens no tiem, kuri dodas laukā, viņš skaļi teica, nezinot, vai Čaks vēl ir nomodā. Labirintā.
- Kas? atskanēja Čaka balss. Tomass tajā saklausīja aizkaitinājuma noti.
- Skrējējs, Tomass atbildēja, vēlēdamies, kaut zinātu, no kurienes nāk šī doma. Lai ko viņi tur darītu, es arī gribu piedalīties.
- Tu pats nesaproti, ko runā, Čaks norūca un uzgrieza viņam muguru. Guli.
Lai gan Tomass patiešām nesaprata, par ko runāja, viņu pārņēma spēcīga pārliecība par tikko teikto. Es gribu būt skrējējs.
Čaks atkal pagriezās un paslējās uz elkoņa. Šito spožo domu vari atmest uzreiz.
Tomasu izbrīnīja žeņķa reakcija, bet viņš nepiekāpās. Nemēģini mani at…
- Tomas. Jauniņais. Mans jaunais draugs… Aizmirsti par to.
- Rīt pateikšu Albijam. Skrējēji… Tomass domāja. Es pat nezinu, ko tie dara. Vai esmu pavisam sajucis prātā?
Čaks iesmējās un atgūlās. Tu esi gatavais klunkšķis. Ej gulēt.
Bet Tomass nelikās mierā. Kaut kas tur ārā man šķiet pazīstams…
- Ej… taču… vienreiz… gulēt.
Un tad pēkšņi viņš saprata! Likās, ka beidzot savās vietās nostājušies daži no trūkstošajiem mozaīkas fragmentiem. Tomasam nebija ne jausmas, kā attēls izskatītos salikts pilnībā, bet viņam teju vai šķita, ka nākamos vārdus izrunā kāds cits: Čak, es… man liekas, ka esmu te bijis jau agrāk.
Tomass dzirdēja, kā viņa jaunais biedrs pieceļas sēdus un ievelk elpu. Bet pats pagriezās uz sāniem un nolēma vairs neko neteikt, nobažījies, ka aizbaidīs negaidīti parādījušos drosmi un zaudēs svaigi iegūto mieru, kas nu pildīja viņa sirdi.
Miegs pienāca daudz ātrāk, nekā viņš bija cerējis.
6. NODAĻA
t
Kāds paraustīja Tomasu aiz pleca. Atvēris acis, viņš ieraudzīja sev pavisam tuvu pieliekušos seju. Viss apkārt vēl bija tīts agrā rīta pustumsā. Zēns pavēra muti, lai ierunātos, bet tai tūlīt uzgūlās vēsa plauksta. Tomasā uzliesmoja panika, bet apdzisa, tiklīdz viņš pazina modinātāju.