Aivars Bērtulis
Vecās baznīcas noslēpums
.
..
Vecās baznīcas noslēpums
No vecās baznīcas nekas daudz nebija palicis pāri. Drupu kaudzes vienā galā slējās sagruvusi siena, kura varēja nojaust bijušo ieejas durvju aiļu. Pašas drupas bija apaugušas ar daudzu gadu desmitu sanesumu kārtu, uz tiem auga veci koki. Nez no kurienes uzradies apinis nebija apmierinājies ar lazdu krūma sagūstīšanu un spēcīgas atvases dzina uz pussagruvušās sienas pusi. Pamestības ainu vēl pastiprināja baronu kapeņu atliekas: tās bija redzamas tūlīt aiz tikpat sabrukuša, no laukakmeņiem celta žoga, aiz kura tālāk varēja nojaust lauku kapsētas skumjās aprises. Vēlās pēcpusdienas saule skopi apgaismoja šo aizmirsto postažu, piešķirdama tai noslēpumaini drūmu noskanu.
Bērni, kas visu laiku bija bezrūpīgi rotaļājušies, celdami pilis no sarkano ķieģeļu lauskām un zem šo piļu sienām rakdami ejas, sajuta saules norietēšanu aiz tuvējā meža un sāka justies neomulīgi.
Ben, iesim projām, man te vairs nepatīk! Opaps arī droši vien jau uztraucas, kur mēs esam tik ilgi palikuši. Māsa kā vienmēr runāja un visu darīja prātīgāk un apdomīgāk.
- Paklau, kāpēc opaps negrib, lai nākam šurp rotaļāties? Te taču ir tik forši! Par Benu uzrunātais bija neizpratnē.
- Tāpēc, ka te kādreiz ir dzīvojis spoks.
- Kādreiz dzīvojis… Tagad taču nedzīvo! Tad jau mēs sen to būtu sastapuši.
- Brr… Māsa nodrebinājās. Labi vien ir, ka neesam! Ei nu zini, kas tādam spokam…
Brālis viņu pārtrauca. Betij, skaties, kas tad tas!
Brālis rādīja uz viņu izrakto ceļu starp uzceltajām pilīm un tuneli, kas savienoja abus ceļa posmus. Viens ceļa posms ar tikko uzceltās pils stūri bija dīvaini ieliecies, tāpēc no bērnu celtās būves visu laiku bira nost sīkas ķieģeļu drumslas. Tajā brīdī kokos iekrita vēja brāzma. Rietošās saules stari caur koku lapotni sāka ņirbēt uz pussagruvušās baznīcas sienas, un tās ailā parādījās savāda, pelēka ēna. Sarkans saules stars, atdūries pelēkajā parādībā, pēkšņi izgaismoja milzīgu, zaļu, kā bērniem šķita, ļaunu un nežēlīgu aci.
- Spoks! abi bērni iekliedzās gandrīz vienlaikus un, pielēkuši kājās, strauji apskāvās, meklēdami glābiņu viens pie otra.
Pēkšņi zeme zem bērnu kājām sāka kustēties. Gadu desmitiem lietus mērcētā, sala un atkušņu ļodzītā baznīcas pagraba griestu velve pēkšņi iebruka, un bērni kopā ar ķieģeļu lauskām un mūra gabaliem krita tukšumā; gadu desmitiem tas bija atradies zem drupu kaudzes.
Negaidītais, dobjais troksnis, ko radīja iegruvums, nobaidīja veco pūci, kura tikko bija sākusi iekārtoties uz naktsguļu pussagruvušās sienas iedobumā. No apkārtējiem kokiem uzspurdza putnu bars, kas pēc brīža tomēr atgriezās vecajā vietā. Zeme it kā ievaidējās, it kā atviegloti nopūtās, šķirdamās no kāda baisa noslēpuma. No cauruma drupu kaudzes vidū izplūda tāds kā putekļu mākonis. Brīdi virmojis virs drupām, tas lēnām, pēc tam aizvien ātrāk cēlās uz augšu, lai, pārvērties caurspīdīgā vakara miglā, izzustu sārtās vakara debesīs.
Pirmais atjēdzās brālis. Redzēdams sev blakus māsu sveiku un veselu, viņš pievērsās, viņaprāt, lielākajai nelaimei, kāda varēja notikt. Nieks par nobrāzto roku, kura diezgan stipri sūrstēja! Jaunās bikses bija sabojātas. Un vajadzēja tieši šodien tās uzvilkt!
Velc, velc, ar vecajām jau kauns staigāt. Ko kaimiņi domās? tā no rīta omamma urdīja, līdz pierunāja.
Uzvilka ar, un kas no tā iznāca? Omamma vainīga! Tagad pati bārsies! Kas bija vainas vecajām biksēm? Ar tām varēja bez bēdu gan kokos kāpt, gan sēdēt, kur ienāk prātā, nebaidoties nosmērēt, gan, ja vajadzīgs,
arī rokas noslaucīt. Jaunas bikses ir visu puiku lielākā nelaime. Jaunas bikses, jaunas bikses… Pagalam nu jaunās bikses ne vairs jaunas, ne tīras.
No tik skumjas apceres Benu atsauca māsas klusās raudas un asarainais jautājums:
- Kā mēs tiksim ārā?
Jautājums tiešām bija vietā. Caurums, pa kuru bērni bija iekrituši, vīdēja pietiekami augstu, lai atmestu jebkādas cerības tikt ārā pašu spēkiem. Gaisma, kas krita iekšā, slikti apgaismoja vietu, kur atradās bērni. Pārējā telpa grima tumsā. Nedaudz pierodot pie pustumsas, kļuva redzama piegružota klona grīda, ķieģeļu lauskas un kaut kāds drēbju murskulis.
Brālis piecēlās un, paspēris pāris soļu uz kaudzes pusi, pēkšņi apstājās un apslāpēti iekliedzās. Nākamajā brīdī viņam piebiedrojās māsa. Kliedza abi. No dīvainās drēbju lēkšķes uz viņiem ar tukšiem acu dobumiem raudzījās divi galvaskausi.
Un tad kļuva pavisam tumšs. Kāds bija aizsedzis pēdējo gaismas avotu, iebāzdams caurumā ne tikai galvu, bet pat pusi ķermeņa. Taču tā vietā, lai nobītos vēl vairāk, bērni pārstāja kliegt un atviegloti uzelpoja, jo šis kāds ierunājās bargā, bet tik pazīstamā un mīļā balsī:
- Ak tad te jūs esat! Pēdējos matus esmu noplēsis, jūs meklēdams, velnēni tādi!
Tas bija opaps.
* * *
Visiem bērniem ir vectēvi un vecāsmātes. Viņiem bija opaps un omamma. Visiem vectēviem un opapiem, vecmammām un omammām ir mazbērni, kurus sauc pierastos vārdos par Jāņiem, Pēteriem, Annām un Ilgām vai arī par Mārtiņiem, Kristapiem, Kristīnēm un Vinetām. Opapam bija divi mazbērni Bernhards un Beatrise. Abi dvīņi. Kā nevienam. Traks var palikt! Kā tu pasauksi, ja steigšus vajag? Kamēr izrunāsi vārdu, puika vai meitene jau gabalā. Tāpēc opaps tos sauca īsi un ērti par Benu un Betiju.
Bērni gulēja, pārciestās briesmas un šoku dziedinot ar dziļu un veselīgu miegu. Aiz muguras bija visai skaļa izskaidrošanās ar omammu; visvairāk brāzienu tika opapam par to, ka tik vieglprātīgi ļāvis bērniem vieniem pašiem spēlēties baznīcas drupās. Opaps gan mēģināja iebilst: sak, kas to varēja zināt! Bet tas nokaitināja omammu vēl vairāk, un viņa nosauca opapu par vecu muļķi, kuram nevar uzticēt bērnus. Pēc tik kategoriska slēdziena par viņa spējām opaps apvainojies apklusa. Apklusa arī omamma, kas bērnu zilumus un nobrāzumus noskaloja ar arnikas tinktūru. Juzdami kareivīgo omammas noskaņojumu, bērni turējās cik spēdami, ik pa brīdim caur zobiem šņākdami vai klusu vaimanādami, kad sūrstēšana kļuva pavisam neciešama. Omamma sāka smaidīt, opaps skaļi iesmējās, vērodams Betijas grimases. Pēc brīža uzjautrinājās jau visi četri. Par notikušo liecināja tikai sabojātās
Bena jaunās bikses, ari tās bija kļuvušas par zobgalību mērķi. Beigu beigās savukārt apvainojās Bens.
Bērni gulēja. Klusi atvēris durvis, opaps izgāja pagalmā. Raugoties zvaigžņu piebērtās debesīs, viņš jutās mazs un neaizsargāts salīdzinājumā ar dabas varenību. Atmiņā nāca laiks, kad viņš bija apmēram tikpat liels kā mazbērni, kas nomazgāti un aprūpēti bezrūpīgi šņākuļoja zem siltām segām.
* * *
Tēva mājas pagalms toreiz izskatījās pavisam citādi. Tas bija pilns ar krievu armijas karavīriem. Dārzā zem vecām ābelēm stāvēja automašīnas un lauka virtuve. Dzīvojamā mājā civiliedzīvotājus neielaida, jo tur atradās armijas štābs.
Toreiz, Otrā pasaules kara frontei tuvojoties, vācieši visiem lika sakraut vezumus un doties uz Kurzemi, taču tēvs un vēl daži kaimiņi pēc pāris kilometriem iegrieza vezumus mežā un tur steigā uzceltās zemnīcās visi kopā arī palika. Vairākas reizes bēgļi sadūrās gan ar vāciešiem, gan krieviem. Priekšā bija cīņas par Kurzemes cietoksni. Tikai veiksme un brīnums bēgļus paglāba gan no vācu, gan krievu lodēm un bumbvedējiem. Tāds nu ir zemnieks! Pat briesmas viņu nespēj atraut no savas zemes. Doties svešumā? Kas tur gaida? Lai brauc pilsētnieki tiem zemes nav žēl. Vai gan kāds toreiz ticēja, ka zemniekam zeme tiks atņemta? Zemniekam atņemt zemi? Muļķības!