- Vai tas, ko mēs darījām, bija tik acīm redzami? Džons jautāja.
- Laikam bija gan, citādi viņa nebūtu ievērojusi.
- Tur virtuvē, pirms dažām minūtēm, kad tu apsēdies un novaidējies, kas tev bija vainas?
- Es nezinu, Džon. Filipa apklusa, mēģinādama atrast vārdus, kas varētu nomierināt brāli. Bija tā, it kā kāds raustītu man prātu. Kaut kas senaizmirsts. Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka pēkšņi iedomājos, cik jauki būtu, ja Trampa kundze tiešām laimētu loterijā, jo tad viņa varētu atļauties aizbraukt apciemot savas meitas. Bet, līdzko biju to iedomājusies, pēkšņi jutos nogurusi. Apmēram tā, kā jūtas pēc skriešanas sacensībām. Viņa paraustīja plecus. Laikam tas ilga tikai īsu brīdi. Man šķita, ka es tūlīt paģībšu.
- Un tagad?
- Es jūtos lieliski.
- Hormoni, secināja Džons.
- Kā tas ir?
- Es visu laiku domāju par to, ko tu teici agrāk, un tas varētu būt iemesls tam, kas ar mums notiek.
- Varbūt. Es nezinu. Filipa piecēlās kājās un aptvēra sevi ar rokām. Iesim atpakaļ. Man salst.
Vecāki vēl aizvien sarunājās viesistabā, un dvīņi kā agrāk apsēdās uz kāpnēm, lai atkal slepus noklausītos. Noklausīšanās uz kāpnēm ir veids, kā lielākā daļa bērnu uzzina svarīgāko, kas ietekmē viņu dzīvi. Un Džonam un Filipai drīz bija skaidrs, ka Gonta kungs un kundze bija noskaņoti piešķirt viņu zobiem un braucienam uz vasaras nometni Salemā lielāku nozīmi nekā pienāktos.
- Velns parāvis! Viss bija kārtībā, tēvs teica, un tad tam vajadzēja notikt.
- Nav tā, it kā tu nebūtu zinājis, ka šī diena reiz pienāks, Gonta kundze atbildēja. Esmu darījusi, ko vien spējusi, lai šī būtu normāla māja. Esmu kā sieviete nesusi personiskus upurus. Esmu atteikusies no tā, ko darīju, kad satiku tevi.
Tas bija jaunums dvīņiem, kuri nekad nespēja iedomāties savu māti kā sievieti, kas darījusi ko citu, izņemot būt viņiem par māti.
- Es zinu, zinu, un nedomā, ka es to nenovērtēju, Leila, dārgā.
- Bet es vienmēr, vienmēr esmu bijusi atklāta pret tevi par mūsu bērniem, Edvard.
- Protams, protams, tikai es negaidīju, ka tas notiks tik drīz. Es gribu teikt, Dieva dēļ, Leila, kurš tēvs var iedomāties, ka viņa bērni zaudēs gudrības zobus, pirms tie kļūst par tīņiem. Man bija divdesmit četri gadi, kad man izrāva gudrības zobus. Divdesmit četri.
- Es jau tev teicu. Novecošanas process manā ģimenē ir atšķirīgs.
- Vai nu es to nezinu, Gonta kungs teica. Paskaties uz sevi, Leila. Tu izskaties pasakaini. Un es, es izskatos kā… es nezinu. Šā vai tā vecāks. It kā es būtu tavs tēvs vai tamlīdzīgi.
- Vecāks un ievērojamāks, Gonta kundze sacīja. Tas man vīrietī patīk.
- Ak, rimsties. Es esmu vienaldzīgs pret glaimiem. Man ir skūšanās spogulis, kurš man katru rītu pasaka taisnību. Un kas tagad notiks?
- Viņi pa vasaru brauks uz Elembikas namu, kā esam norunājuši. Iekams kaut kas sāk notikt.
- Ak Dievs, Leila, no tevis tas izklausās tā, it kā būtu… Gonta kungs nočukstēja nākamo vārdu, it kā nevarētu piespiesties to izrunāt, tāpēc vismaz uz brīdi dvīņi nevarēja saklausīt, ko viņš saka, …ka viņi būtu te klāt.
- Bet vai tu nesaproti? Tas ir tieši tas. Iespējams,
ka vini to vēl nezina, bet vini ir uz tāda kā atmošanās
> ? >
sliekšņa. Tieši par to es uztraucos. Vai nu mēs nosūtām viņus pie doktora Grigza, vai arī tev jāiemācās ļoti rūpīgi pārdomāt visu, ko tu saki. Visiem jāiemācās.
- Leila, pasaki man, ka tu nerunā nopietni, Gonta kungs teica. Dieva dēļ, tie ir mani bērni. Kāpēc man būtu ļoti rūpīgi jāpārdomā viss, ko es saku?
- Jo viņi tur neko nevar līdzēt. Ja nu viens no viņiem sadusmojas uz tevi? Ko tad?
- Tas, ko tu ierosini, ir tik radikāli, Gonta kungs atbildēja. Šī nometne. Elembikas nams. Es gribēju jautāt, vai tā ir laba vieta? Kāds ir tas Grigzs?
- Edvard, dārgais, ne par ko nav jāuztraucas, varu tev galvot. Tas ir viņu pašu labā. Visa jēga, kāpēc viņi tiek sūtīti uz Elembikas namu, ir tā, lai viņi var noteikt zināmus kritērijus, ko viņi var un ko nevar darīt. Viljamss Grigzs šajā ziņā ir ļoti pieredzējis. Daudz vairāk nekā es. Tu taču gribi, lai viņiem būtu laimīga, normāla dzīve, vai ne?
- Protams, gribu. Tu zini, ka gribu.
- Ar to pietiek, Džons nočukstēja. Domāju, ka mums ir laiks noskaidrot ko vairāk par Elembikas na -mu un to doktoru Grigzu, kā tev šķiet?
Filipa sekoja savam brālim augšā uz viņa istabu, kur, apsēdies pie sava datora, viņš sāka meklēt internetā. Pēc nepilnas minūtes viņš bija atradis to, ko meklēja.
- Doktors Grigzs, medicīnas doktors, bērnu psihiatrs un pediatrs.
- Specializējies apdāvinātu bērnu transfigurācijā, transformācijā, transmutācijā un vispārējā socializācijā. īpašnieks un galvenais konsultants Elembikas namā, Seilemā, Masačūsetsā, klīnikā un vasaras skolā jauniem zinātniekiem, brīnumbērniem un mazgadīgiem ģēnijiem.
- Tas ir tieši tas, ko tēvocis Nimrods teica mūsu sapnī. Tā nemaz nav vasaras nometne. Tā ir vasaras skola. Ģēnijiem.
- Ģēnijiem. Filipa sarauca pieri. Tu gan esi ģēnijs.
- Pagaidi brīdi, Džons teica. Tikai pagaidi brīdi.
- Kas ir?
- Vai tu nesaproti, ko tas pierāda? Mēs nebūtu zinājuši, ka tā nav īsta vasaras nometne. Un tāpēc kā mēs šo faktu būtu varējuši nosapņot? Džons papurināja galvu. Nē, tas nebija nekāds sapnis.
Filipa pamāja ar galvu. Jā, es saprotu, uz ko tu mērķē. Ka tas tiešām bija Nimrods, kas mums parādījās.
- Ar to pietiek, Džons sacīja. Vienkārši pateiksim viņiem. Kā Nimrods teica. Ka mēs gribam braukt uz Londonu. Ja viņam ir taisnība par skolu Seilemā, būtu loģiski, ka viņam būs taisnība arī tai ziņā, ka mamma un tētis ļaus mums braukt uz Londonu, ja mēs lūgsim.
Filipa saviebās. Īstenībā viņai mazliet bija bail no domas, ka viņi vieni paši ceļotu uz Londonu, tikai viņa negribēja, ka Džons to zina.
- Varbūt mums to vajadzētu atlikt uz rītdienu. Paskatīsimies, kāda būs situācija no rīta.
Džons pamāja ar galvu. Laba doma. Viņš maigi stūma Filipu ārā no savas guļamistabas. Tikmēr es te sēdēšu un apcerēšu reālo iespēju, ka esmu ģēnijs. Es vienmēr esmu gribējis iegūt Nobela prēmiju par to vai ko citu.
5. nodala KLIEDZIENS
Nākamā diena sākās ar skaļu kliedzienu.
Džons pieslējās, izkāpa no gultas un klusi iegāja Filipas istabā, kur atrada viņu sēžam gultā, berzējam acis un žāvājamies.
- Kas notiek? Filipa jautāja. Man šķiet, ka es dzirdēju kliedzienu.
- Man arī tā likās, Džons piebalsoja. Viņš piegāja pie izlietnes un ielūkojās spogulī, vai pa nakti viņa pūtītes nav atriebīgi atgriezušās; bet viņa seja vēl aizvien bija gluda un bez pūtītēm. Tas ir atvieglojums, viņš teica. Man šķiet, ka es to būtu varējis nosapņot.
- Ko tad? Vai kliedzienus?
- Nē. Manu pūtīšu pazušanu.
Viņi nokāpa lejā un atrada tēvu un māti sačukstamies priekšnamā.
- Varbūt tā ir tikai sakritība, Gonta kungs sacīja.
- Vai tu zini, kādas ir iespējas šādai sakritībai? Gonta kungs jautāja. Aptuveni desmit miljoni pret vienu. Nē, tas ir tikai sākums.
- Varbūt tu izdari minējumus pārāk dziļi tajā visā.
- Vai tad? Manuprāt, neizdaru vis.