- Viņam arī patīk cigāri, Džons piebilda. Kad vien kāds šajā mājā smēķē cigāru, Nīls pienāk klāt un sāk ostīt gaisu, it kā no tā gūtu prieku.
- Pareizi, Filipa piekrita. Tā viņš dara, vai ne?
- Tad vienīgais jautājums atliek: kurš viņiem to pateiks?
- Tai jābūt tev, māt, Filipa ierunājās. Suņi vienmēr klausa tevi. Visi tevi klausa. Pat tētis.
Tā bija taisnība; Alans un Nīls vienmēr bez vilcināšanās paklausīja Gonta kundzei.
- Es tomēr nepiekrītu, Gonta kungs uzstāja.
- Nu labi, tad balsosim, Džons ierosināja. Visi, kas ir par jauniem vārdiem mūsu krančiem, paceliet roku!
Kad gaisā uzšāvās trīs rokas, Gonta kungs izdvesa sakāves nopūtu. Lai notiek! Bet varu saderēt, ka Alans un Nīls tos neņems pretī.
- Tad jau redzēsim, Gonta kundze sacīja. Vai zini, mums vajadzēja padomāt par to agrāk. Bērniem ir pilnīga taisnība. Māte ielika pirkstus mutē un iesvilpās tik spalgi, ka viņu būtu apskaudis jebkurš kovbojs.
Pēc dažiem mirkļiem abi suņi ietecēja virtuvē un nostājās Gonta kundzes priekšā, it kā gaidītu rīkojumus.
- Tagad, puiši, klausieties ļoti uzmanīgi, viņa teica. Tā ir nolemts, ka jums būs jauni, suniskāki vārdi.
Nīls paskatījās uz Alanu un klusi ierūcās. Alans tikai dižmanīgi nožāvājās un apsēdās.
- Negribu dzirdēt nekādas iebildes, Gonta kundze uzstāja. Nīl? Turpmāk tavs vārds būs Vinstons. Un Alan? Tavs vārds būs Elviss. Vai saprotat?
Suņi klusēja, tāpēc Gonta kundze atkārtoja jautājumu, un šoreiz abi skaļi ierējās.
- Super, Džons noteica.
- Es kādu laiku joprojām lietošu vecos vārdus, Gonta kungs paziņoja. Suņi varbūt apradīs ar jaunajiem vārdiem, bet es noteikti ne.
- Vinston? Gulēt! Gonta kundze uzsauca, un suns, kas iepriekš bija Nīls, apgūlās uz virtuves grīdas. Elvis? Stāvēt! Un suns, ko iepriekš sauca par Alanu, piecēlās stāvus.
- Tas nudien iedveš bijību, Džons atzina. Kas teica, ka vecam sunim nevar iemācīt jaunus trikus?
- Šos suņus vajadzētu rādīt televīzijā, Filipa apgalvoja.
Gonta kungs pagrūda sāņus savu laikrakstu un piecēlās kājās no plašā virtuves ķirškoka galda. Par to nemaz nedomājiet, viņš noskaldīja un cēli izsoļoja laukā, izskatīdamies vairāk nekā tikai savas ģimenes aizkaitināts.
Vēlāk dvīņi kā parasti devās uz skolu un nekas īpašs nenotika, arī kā parasti. Džonam un Filipai bija diezgan labas sekmes gandrīz visos mācību priekšmetos, izņemot matemātiku, bet sporta stundās viņi tiešām izcēlās, kaut vai tāpēc, ka viņi bija tik ļoti, ļoti labā formā daudz labākā nekā lielākā daļa bērnu skolā, jo daudzi no viņiem bija slinki un ar lieko svaru. Dvīņi bija tik veselīgi tāpēc, ka abiem piemita klaustrofobija, proti, viņiem nepatika slēgtas telpas. īpaši viņi necieta liftus, kuri, kā to varētu iedomāties, radīja viņiem pamatīgas problēmas tādā pilsētā kā Ņujorka ar tik daudzām augstceltnēm. Ja vairākums cilvēku izvēlējās liftu, Džons un Filipa deva priekšroku kāpnēm, reizēm skrienot augšup piecdesmit vai sešdesmit posmus, lai tiktu tur, kur viņiem bija jānonāk. Dvīņi bija kļuvuši tik mundri kā blusu pāris. Īstenībā blusām vajadzētu nākt uz vingrotavu, lai būtu tik labā formā kā Džons un Filipa. Tomēr pat divi tik žirgti bērni kā Džons un Filipa nevarēja pārspēt liftu, un galu galā viņi tapa bēdīgi slaveni ar to, ka gandrīz visu nokavēja. Tāpēc viņu tēvs un māte varētu būt ļoti nikni, ja vien Edvards un Leila Gonti tik labi neizprastu savus bērnus. Labāk nekā Džons un Filipa jebkad to varētu nojaust.
2. nodala ZOBĀRSTA APMEKLĒJUMS
Vairākums bērnu ar nepacietību gaida vasaras semestra beigas un skolas brīvdienu sākumu. Bet dvīņiem vasaras brīvdienu pirmā diena vienmēr saistījās ar zināmām bailēm un riebumu, jo šo dienu Gonta kundze allaž izvēlējās, lai Džons un Filipa apmeklētu zobārstu.
Džonam un Filipai bija labi, stipri zobi, balti kā piparmētru konfektes un līdzeni kā automašīnas stāvvietā. Nevienam no abiem nekad nebija vajadzējis neko vairāk par kādu plombu, un īstenībā parasti viņiem nebija par ko raizēties; un tomēr viņiem nez kāpēc vienmēr bija sajūta, ka kādu dienu Lāra kungs atradīs kādu stipri bojātu zobu, un tad visi mirdzošie tērauda urbji, adatas, irbuļi un zondes, kas atradās uz viņa galda virsmas, tiks izmantoti sāpīgai procedūrai. Dvīņi bija redzējuši pietiekami daudz filmu, lai zinātu, ka iespējamas jebkuras sāpes, ja reiz zobārsts sāk darboties pa īstam, nevis tikai izdara parastās pārbaudes, ar kurām viņi bija samierinājušies.
Varbūt tāpēc agri tajā rītā, kad bija plānots apmeklējums pie Lāra kunga, Džons pamodās no ārkārtīgi spilgta sapņa, kurā viņš bija cietis no mokošām zobu sāpēm: tik briesmīgām, kas lielu, pieaugušu vīru žēlumā pret sevi pārvērš par nožēlojamu bezē kūku vai niknu grizlilāci padara par labāko draugu zēnam, kuram pietiek drosmes, lai uzņemtos dzīvnieku zobārsta pienākumus; no tādām zobu sāpēm, kas Džona sapnī bija beigušās ar visu viņa zobu izraušanu.
Elsdams, mirkdams sviedros un drebēdams aiz bailēm, Džons izkrita no gultas un atvieglots jsatvēra seju, atskārtis, ka stiprās zobu sāpes nav bijis nekas cits kā vien murgs. Bet saistībā ar šo sapni bija vēl kas dīvaināks. Kamēr viņš bija gulējis, spogulis pie sienas blakus viņa gultai bija ieplaisājis no vienas malas līdz otrai; un ne tikai spogulis, bet arī gultas galvgalis, tā ka plaisa no stikla iestiepās kokā. Vai varbūt otrādi, jo spilvendrānā, kur bija atradusies viņa galva, bija neliels apsviluma plankums un ieplīsums gandrīz vai tā, it kā viņa murgu nomocītā prāta radītās sāpes būtu izlādējušās kaut kādā enerģijā pret apkārtējo vidi, ko veidoja istabas mēbeles.
Vismaz tāda bija Džona pirmā doma.
- Ko tu izdarīji? jautāja Filipa, uzlūkojot bojājumu no durvīm. Naktī juties mazliet izsalcis un sāki skrubināt sienu?
- Vai es izskatos pēc kāmja? Džons aizkaitināts jautāja. Zēns diez vai uzdrīkstētos stāstīt māsai, kas, viņaprāt, varēja būt izskaidrojums savādā izskata plaisai sienā, jo baidījās, ka meitene smietos par viņu.
- Nē, viņa teica. Bet reizēm tu od pēc kāmja. Viņa piegāja pie spoguļa un piesardzīgi novilka ar pirkstu gar plaisu. Ja nebūtu pārliecināta, es teiktu, ka tā izskatās pēc pazemes grūdiena pēdām. Taču pēdējais vērā ņemamais grūdiens Ņujorkas pavalstī bija 5,1 balli stiprs 1983. gadā.
- Šķiet, tu par to daudz zini, atsaucās Džons.
- Pirms pāris nedēļām televīzijā redzēju filmu par to, viņa paskaidroja un sarauca pieri. Tas ir savādi.
- Protams, tas ir savādi, Džons piekrita, bet Filipa jau bija izgājusi no istabas, un kādu brīdi viņš vairs nedomāja par māsas teikto, līdz viņa parādījās atkal, nesot laikrakstu New York Times.
- Paskaties uz šo te, viņa sauca, iegrūzdama laikrakstu viņam rokās.
- Vakardienas avīze? Kas tad ir?
- Ēģiptē bijusi zemestrīce.
- Kāds tam sakars ar plaisu manā spogulī?
- Pavēro, teica Filipa un, paņēmusi laikrakstu, viņa to novietoja pret spoguli, tā ka pirmās lappuses attēls ar plaisu pasaulslavenajā Ēģiptes senlietu muzejā Kairā atradās blakus plaisai Džona sienas spogulī. Džons juta, ka viņam atkaras žoklis: nebija iespējams nepamanīt, ka abas acīmredzot nejauši radušās līkloču plaisas bija identiskas.