telpas. Tad gaiss izstiepās un pārsprāga, un izlidoja visi mazie, ātrie un sliktie punktiņi. Tie saplūda kopā, tad pārvērtās izsalkušajos dūmos un dūkdami lidinājās apkārt kā melnu bišu spiets.
Es apturēju dārgumu, taču bija jau par vēlu. Izsalkušie dūmi zumēja un satinās apkārt Suļikam. Viņš rēja un rēja, un tad izsalkušie dūmi apēda viņa galvu, un es nevarēju palīdzēt.
Gribēju ticēt, ka varbūt nav tik slikti, jo citās Maskavās ir citi Suļiki, bet bija gan slikti. Man bija ļoti slikti, mammu.
Tad dūmi ierējās gluži kā Suļiks, skaļi un skumji. Tie rēja un rēja, un apēda visas tantes un onkuļus, un arī dakteri Olgu. Daktere Olga spiedza šausmīgi ilgi. Man ienāca prātā, ka viņa varbūt grib vēl vienu Ginesa rekordu, bet tad viņa apklusa un dūmi apēda arī viņas galvu.
Tad dūmi pārstāja riet un sāka klusi čukstēt kā daktere Olga: “Ņem, ņem, ņem no mums! Zodz no mums. Nē, puisīt, nē. Nē, nē, nē!” Pēdējo tie apēda manu galvu, jo es gulēju uz galda un nespēju aizbēgt. Kad es izdzirdēju tos tuvojamies “Puisīt! Puisīt! Puisīt!” -, es skrēju uz pili, bet pils satumsa, tāpēc atgriezos. Es pārbijos un sāku traki grozīt dārgumu, tad metāla kaste ierēcās un es pārplēsu gaisu starp pili un Maskavu, un es devos cauri plīsumam, visi es no itvisurienes.
Es mēģināju izmantot savu ķermeni, bet tas nedarbojās. Galu galā izsalkušie dūmi apēda manu galvu. Tas pat nesāpēja, jo es vienlaikus biju it visur.
Neuztraucies par mani, mammu. Būs jau labi.
Piedod par Maskavu! Es nespēju palīdzēt visām tantēm un onkuļiem, un zēniem, un meitenēm, un vecmammām ar vecpapiem. Piedod par asinīm un kliedzieniem. Gribu raudāt, tikai man nav asaru. Bet nedomāju, ka raudāšana ko līdzēs.
Es nevarēju nosargāt citus, bet es vismaz nosargāju tevi. Dūmi netiks dzīvoklī, neuztraucies. Domāju, ka tie ir pamatīgi nikni, jo mēs mēģinājām apzagt viņu Maskavu. Viņi kļūst gudrāki, ēdot galvas, tāpat kā es kļūstu gudrāks, lasot grāmatas. Bet tev esmu es, un arī es esmu gudrs, un es esmu it visur.
Tagad man ir jānoķer izsalkušie dūmi. Ceru, ka spēšu izmantot dakteres Olgas metāla dārgumkasti un izstiept gaisu, lai aizsūtītu tos visus atpakaļ. Tad es atgriezīšos pie tevis. Bet tikmēr turies.
Žeņa
Mammu
Esmu noķēris lielāko daļu izsalkušo dūmu un aizsūtījis atpakaļ. Solīju, ka nekad vairs nezagsim no citām Maskavām, bet tie tikai auroja: “Izvēršam līkni! Uzspridzinām puiku! Izkropļota atskaites sistēma!” Izklausījās, it kā reizē runātu visi onkuļi un tantes, vecpapi un vecāsmātes, un arī mazi bērniņi, laimīgi un skumji, dusmīgi un mierīgi. Prātoju, ka visu to galvu apēšana nenāca dūmiem par labu. Varbūt tāpēc tie apjuka.
Mammu, esmu mājās. Šobrīd sēžu tev blakus te, uz dīvāna. Vai jūti manus pirkstus sev uz muguras? Redzi, tur pakustējās aizkari. Tas esmu es.
Pasmaidi, mammu. Lūdzu, kāpēc tu nesmaidi? Kad būšu noķēris pēdējo dūmu stīdziņu, mēs būsim kopā uz visiem laikiem. Mēs pat varēsim aizbraukt uz Parīzi, tu taču vienmēr to vēlējies. Nedomāju, ka dūmi aizkļuva līdz Parīzei.
Bet pirms tam vai tu varētu man palīdzēt? Paskaties aiz durvīm. Es tur atstāju Suļiku. Viņa kažoks ir lipīgs, un viņam nav galvas. Vai tu varētu viņu izmazgāt? Vai tu varētu viņu apglabāt dārzā zem mūsu liepas?
Kad visi cilvēki nomira, man likās, es jutos noskumis, bet es nebiju drošs. Pastāv taču daudzas Maskavas, un šī ir tikai viena Maskava, tad kāpēc tas galu galā ir svarīgi?
Bet tad es atcerējos Suļiku. Beigu beigās bija tikai viens Suļiks, kas man šķita svarīgs. Tas nozīmē, ka vienmēr būs tikai viens Suļiks. Es atcerēšos viņu. Viņu atcerēsies visi es, to zinu droši.
Suļiks man to iemācīja. Pat esot kvantumikāls, šo un to es zinu droši.
Žeņa (tavs dēls, mēs visi, pavisam droši)
Autora komentārs
No visiem šajā krājumā iekļautajiem stāstiem “Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls” man personīgi ir vistuvākais. Stāstu balstīju uz domu, kas man radās vēl universitātes laikā, kad mācījos fiziku. Slavenais fiziķis Rodžers Penrozs reiz izteica hipotēzi, ka cilvēka prāts domāšanas procesā balstās uz kvantu mehānikas principiem. Šī hipotēze gan nav īpaši plaši atzīta, bet es iedomājos veidu, kādā to, iespējams, varētu pierādīt.
Zināms, ka cilvēka smadzenes bērnībā ļoti viegli apgūst jauno un pieskaņojas dažādiem apstākļiem. Kā būtu, ja bērna smadzenes tiktu pieslēgtas simulētai kvantu mehānikas videi? Vai tās spētu pieskaņoties šai videi un “paredzēt" tās darbību tāpat, kā mēs spējam paredzēt ikdienas pasaules darbību (vārdu “paredzēt” kvantu mehānikas gadījumā, protams, nevar izmantot tiešā nozīmē)? Ja spētu, tas būtu spēcīgs arguments par labu Penroza teorijai.
Tā pasaulē nāca Žeņa un Suļiks. Protams, stāstam ir arī cilvēciskā puse, kura man šķiet pat svarīgāka par zinātnisko, Žeņas sarežģītās attiecības ar māti, ar zinātnieci Olgu, ar sunīti. Žeņa būtībā ir pieaugušo mahināciju upuris, lai gan stāsta gaitā pieaugušajiem tas nepatīkami atmaksājas. No cita skatpunkta šo stāstu viegli varētu pārvērst šausmu stāstā.
Cilvēciskā ziņā iedvesmu smēlos arī no slavenā Daniela Kīza darba Flowers for Algernon, kuru noteikti iesaku izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.
Stāsts par Žeņu tika publicēts žurnālā Lightspeed. Audio versiju stāstam ierunāja pieredzējušais, ar Grammy un Audie balvām godalgotais aktieris Stefans Rudnikijs. Biju ļoti gandarīts, jo Rudnikijs atzina, ka “šis stāsts man laikam ir vismīļākais no visiem, ko jebkad esmu lasījis”.
Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Mama, We Are Zhenya, Your Son” pirmo reizi publicēts žurnālā Lightspeed Magazine 2011. gada aprīlī.
Gaidot Piekto
Izadora Ceturtā spēlēja Šopēnu vecās tējkannas dziļumos. Aprūsējušajās stīgās dzimusī un klavieru savērptajā koksnē veidotā mūzika atbalsojās no iedauzītajām skārda sienām, kas slējās augstu virs viņas galvas, un tā atbalsojās ari viņā pašā. Bezgalīga, maiga, nikna.
- Izadora, atskanēja Sarga balss. Pienācis laiks tavai dejai.
Ceturtās pirksti saminstinājās, un arpedžo sašķīda šķembu jūklī. Vai tiešām tādā bridi jāsteidzina? Viņu pārņēma drebuļi, un Ceturtā vēlējās ļaut dusmām vaļu, ar dūrēm dauzīt taustiņus. Tomēr neuzdrīkstējās. Klavieres bija Meistara roku darbs viņa nezināja, vai tās viņam ir dārgas.
Viņa piecēlās un pagriezās pret Sargu. Viņš stāvēja kāpņu laukumiņā. Vītņu kāpnes kā rievots korķviļķis veda augšup pa tējkannas snīpi. Sirmie mati gūlās uz Sarga pleciem kā sarmas ūdenskritums, bet seju klāja mežģlņots krunciņu raksts tieši tāds pats, kāds tas bija dienā, kad Meistars viņu radīja.
Sargs pamāja Izadorai ar savītušo roku. Tu esi tam gatava, viņš teica. Pierādi viņam, ka esi pati pilnība!
Ceturtā apzinājās, ka šie vārdi nāk no sirds, taču nespēja apspiest rūgtuma vilni. Sargam bija viegli runāt
par pilnību viņš nekad nebija ticis pārbaudīts, viņam nekad nebija jābīstas sagādāt vilšanos Meistaram.
- Es eju, viņa sacīja un savās mīkstajās dejas kurpēs šķērsoja nodilušo metāla grīdu. Garām nišai, kurā gulēja Trešā, tērpta zīdā, ar smalku putekļu kārtiņu uz sejas. Garām Otrajai, kuras plankumainā seja blāvi spīdēja pienainajā gaismā, kas plūda no augšas. Garām Pirmajai, kuras kroplās rokas mierīgi gulēja viņai līdzās. Ceturtā katrai uzmeta vien īsu skatienu, lai gan viņu nepilnības nešķita biedējošas galu galā, ja nebūtu šo trūkumu, viņas pašas, iespējams, nemaz nebūtu. Bet skatīties uz priekštecēm nozīmēja domāt par Piekto.