Выбрать главу

Sigmunds Brauers

Ņujorkas pazemes noslēpums

1

Padzirdis tumsā čaboņu, cilvēks neviļus kļūst tramīgs pat tad, ja ir jau divpadsmit gadus vecs. Pirmajā brīdī es par troksni nelikos zinis. Es gulēju savā istabā un jau laidos miegā. Nieki vien, Rikij Kid, es pats sev teicu, tev tikai likās. Tie droši vien ir zari, kas sitas kādā logā.

Tā nu es gulēju, prātodams par Ņujorku. Pareizāk sakot, sapņodams par Ņujorku. Mūsu klase bija ieplānojusi mācību gada beigās doties turp ekskursijā.

Mēs bijām mazgājuši automašīnas gandrīz katru nedēļas nogali septembri, oktobri un pēc tam ari aprīlī. Visa mācību gada laikā reizi mēnesī mēs rīkojām pudeļu vākšanas braucienu, sniega šķūrēšanas maratonu, atkritumu likvidācijas akci­ju un šokolādes pārdošanas kampaņu. Starp citu, man liekas, visi Džeimsvilas pilsētiņas iedzīvotāji ilgojās, lai mūsu klase dodas uz Ņujorku un atstāj us mierā. Ikviena pieaugušā pilsētas iemītnieka mašīna mirdzēja un laistījās, un viņa plauktus pildī­ja šokolādes tāfelītes, kas bija ieņēmušas aizvākto tukšo pudeļu vietu.

Nelaime tikai, ka naudas vēl nepietika. Rīt­dien — pēdējā iespēja sadabūt trūkstošos četrus simtus dolāru. Mūsu skolotājs Evansa kungs bija teicis: ja mēs nesavāksim pietiekami daudz nau­das, nāksies atcelt ceļojumu un ieguldīt sapelnītos līdzekļus skolas krāsošanā. Kad mūsu skaļās vaimanas gandrīz bija sabojājušas skolotāja dzir­des aparātu, viņš atzinās, ka esot pajokojis. Patie­sībā tādā gadījumā mēs došoties ekskursijā uz mūsu štata galvaspilsētu. Citiem vārdiem sakot, mums nekavējoties vajadzēja sadabūt vēl četrus simtus dolāru.

Es tomēr tumsā negulēju nomodā, raizēdamies par to, ka mēs varētu nesavākt naudu. Mani drau­gi Maiks Endrjū un Ralfijs Zī bija palīdzējuši man kaut ko izdomāt. Ari Lisa Higinsa bija iesaistījusies šajā pasākumā, taču mēs negrasījāmies viņai sevišķi uzticēties — šīs slīpētās meitenes vai nu padara zēnus trakus, vai arī liek tiem sarkt.

Mācību gada beigās mūsu skola vienmēr sarīko koncertu, lai sagādātu prieku visu skolēnu vecākiem. Nedomāju vis, ka tas mums īpaši izdo­tos. Interesanti, ko gan mēs cenšamies apmuļķot. Dziesmiņu dziedāšana un matemātikas uzdevumu atbilžu deklamācija jau nu nav necik diži priekšnesumi. Droši vien šā pasākuma mērķis ir apliecināt to, ka skolotāji pilda savu mācīšanas pienākumu, bērni — savu mācīšanās pienākumu un vecāki — savu intereses izrādīšanas pie­nākumu.

Mēs ierosinājām noorganizēt Lielo Naudas Ieguves Uzvedumu.

Spriedām tā: ja jau vecāki katrā ziņā tiks atvilkti uz skolu, kāpēc gan tajā pašā vakarā nevarētu uz­rīkot ienesīgu izrādi? Pēc koncerta mēs nospēlēsim ludziņu un savāksim ziedojumus, kas aizstās ieejas maksu. Man bija tāda nojauta, ka tad, ja mēs būsim varen centīgi, senči uzskatīs pasākumu par vērtīgu un dos vairāk nekā maksātu vienkārši par ieejas biļeti.

Stundām ilgi es biju dzinis galvā uzveduma tek­stu, tāpēc nebūt neraizējos par to, ka man jāpiedalās izrādē. Un vispār — daudz patīkamāk bija gulēt rāmajā tumsā un sapņot par Ņujorku, nevis raizēties.

Ņujorkā ir debesskrāpji, metro, kinozvaigznes un profesionāli beisbola [1] spēlētāji. kāds var ierau­dzīt mūs ar Maiku un Ralfiju, uzmest mums vienu vienīgu skatienu un nolemt, ka šai trijotnei jāspēlē jaunajā Disneja filmā. Tādas lietas labā es pat būtu ar mieru, ka mani nogrimē un saskrullē man matus.

Ja arī mūs neizraudzīsies Disneja filmai, mēs noteikti tiksim reklāmas raidījumos. Es varēju iedomāties, kādu seju rādīs Džeimsvilas ļaudis, ie­raugot mūs televizora ekrānā!

Vai arī man varbūt laimēsies kādu ievērības cienīgu notikumu fiksēt fotogrāfijā, kas tiks pub­licēta visas pasaules avīzēs. Varbūt mēs iesim pa ielu un pēkšņi no bankas izdrāzīsies divi čaļi ar revolveriem rokās un naudas maisiem plecos. Es aši noknipsēšu viņu iztrūcinātos ģīmjus un bankas klientu šausmu pārņemtās sejas. Pēc tam es mierīgi pavērsīšu fotoaparātu uz to pusi, kur netālu stāvēs kāda meitene, viens divi iemūžināšu apbrīnu, ko paudīs viņas seja, un tad metīšos zagļiem pa pēdām. Mēs ar Maiku pagrābsim skrituļdēļus no bērneļiem turpat līdzās un ieķersimies astē bēgļu mašīnai — mēs trakā ātrumā joņosim ar skrituļdēļiem, izvairīdamies no lodēm, līdz mašīna apstāsies un mēs tos neliešus nokampsim.

Ej nu sazini, kas viss var atgadīties. Bet, lai notiktu kas notikdams, Maiks un RalGjs, un es — mēs būsim uzdevuma augstumos, izmantosim gadījumu un bez bailēm…

Atkal kaut kas iečabējās, un es uzrāvos sēdus, vēl negribēdams ticēt, ka patiešām esmu dzirdējis troksni. Tur nekā nav, es sev teicu. Divpadsmit gadu vecumā jau nu vairs nedrīkst baidīties no briesmoņiem pagultē. Smieklīgi!

Troksnis atkārtojās. Tikšķis un čaboņa. iMbs ir, es sev sacīju, tev ir divas iespējas. Pabāz galvu zem segas un guli nost. Vai arī uzmanīgi dodies uz durvīm.

Tīrais trakums — troksnis atskanēja no pa­gultes. Segas sniedzās līdz pašai grīdai. Pat tad, ja degtu gaisma, es nespētu saskatīt, kas tur apakšā ir, kamēr nebūtu nometies ceļos un pacēlis segas, līdz ar to atklājot sevi visām briesmām.

Vēlreiz tikšķis un čaboņa. Es skaļi uzrunāju tumsu: — Pie joda! Nevaru vien sagaidīt, kad atkal tikšu uz šautuvi un varēšu patrenēties kopā ar tētuku. Pagajušo reizi es šāvu gandrīz nekļūdīgi. Iespējams, ka jau rit es vienmēr trāpīšu mērķī. Cik jauki, ka tētis man ļauj pa nakti turēt zem spilvena trīs šaujamos!

Ar nakts trokšņiem vienmēr ir jāuzmanās.

Ilgu laiku nekas nenotika. Es apgūlos atpakaļ gultā, bet nespēju atkal pievērsties Ņujorkai. Tur kāds zars sitas logā, es sev iegalvoju.

To es sev teicu vēl astoņas reizes, bet panāku­mu nebija. Tad nu izkāpu no gultas, taču elektrību neieslēdzu. Nav nekādas vajadzības svešo iepriekš brīdināt, es sev sacīju. No istabas tālākā kakta pagrābu beisbola vāli, nometos ceļos pie gultas un pāris reižu drusku pabakstīju pagultē.

Nekas nenotika.

Es nu gan esmu muļķis! Zaru, kas sitas logā, noturēt par pagultē ielīdušu laupītāju, kurš gaida mani aizmiegam. Jāsmejas!

Vāāā! Kāds pagrūda atpakaļ manu beisbola vāli. Šķiet, mati man saslējās stāvus gaisā. Tad vāle tika izrauta man no rokām.

Tas tikai ir gājiens — atrast zem gultas bries­moni un tad to apbruņot!

Es lēnām pašļūcu atpakaļ. Par laimi, es zinu, kur manā istabā katra lieta atrodas. Es visu varu atrast neskatoties. Droši spēru soli tumsā, lai satvertu durvju rokturi un atjautu vaļā durvis. Taču tikpat droši ietriecos ar galvu stenderē. Likās, gar acīm inan nozibētu kāds ducis kabatas lukturīšu.

Es gandrīz atmuguriski izvēlos gaitenī un sāku tenterēt uz vecāku istabu pēc palīdzības.

Tad nāca cits trieciens — man galvā iešāvās doma, ka durvis taču ir atvērtas. Tas, kurš slēpās zem manas gultas, bija ienācis no gaiteņa. Un tikai viens cilvēks to spēj izdarīt tik klusu, lai es to nepa­manītu. Mans sešus gadus vecais brāļuks Džoels.

Kad es savā istabā iededzu gaismu, norāvu segas no gultas un paskatījos pagultē, Džoels raudzījās man pretī, acis mirkšķinādams. Brāļukam blakus gulēja viņa lācītis ar paplukušu, brūnu kažoku, netīri baltām ķepām, baltu pogu kreisās acs un melnu — labās acs vietā.

—   Tev ir labas grāmatas, — Džoels sacīja, ar kabatas lukturīti apgaismodams bibliotēkas grā­matas par Ņujorku, kuras es biju atšķīris vaļā. Viņam priekšā gulēja mana beisbola vāle. — Vai paņemsi mani līdzi uz to skaisto pilsētu?