Vīrs Džeks valkāja tumšas drēbes. Sī vīrieša apģērbs bija vēl tumšāks. Cilvēki, kas pamanīja vīru Džeku, kad viņš devās kārtot darīšanas, un viņam nemaz nepatika tikt pamanītam -, jutās satraukti un norūpējušies, un bez iemesla izbijušies. Bet, kad vīrs Džeks palūkojās uz svešinieku, viņš pats izjuta bailes.
- Es tikai kādu meklēju, sacīja vīrs Džeks, ieslidinot labo roku atpakaļ mēteļa kabatā, lai nazis būtu paslēpts, bet viegli pieejams, ja pēc tā rastos vajadzība.
- Naktī, slēgtā kapsētā? svešinieks pārsteigts jautāja.
- Runa ir par bērnu, vīrs Džeks taisnojās. Es gāju garām un sadzirdēju bērna raudas, palūkojos pa vārtiem un ieraudzīju mazuli. Ko gan citu man vajadzēja darīt?
- Jūsu cēlsirdība ir apsveicama, sacīja svešinieks,
- bet, ja cerējāt te atrast bērnu, kā gan jūs būtu ticis prom? Jūs taču nevarētu pārrāpties pāri mūrim, turot rokās mazuli!
- Es būtu saucis, līdz kāds atnāktu mani izlaist ārā, vīrs Džeks paskaidroja.
Smaga atslēgu žvadzoņa. Nu tad jūs būtu sasaucis mani, teica svešais. Man būtu jāizlaiž jūs ārā. Viņš izvēlējās lielu atslēgu no sava saišķa un sacīja:
- Sekojiet man!
Vīrs Džeks soļoja aiz svešinieka. Viņš izņēma no kabatas nazi. Tad jūs esat uzraugs? viņš jautāja.
- Uzraugs? Ja tā labi padomā, tad jā, svešinieks atteica. Viņi soļoja uz vārtiem un, vīrs Džeks bija pārliecināts, attālinājās no bērna. Bet uzraugam bija atslēgas. Nazis tumsā un viss, un tad viņš varēs meklēt bērnu visu nakti, ja tas būs nepieciešams.
Vīrs Džeks pacēla nazi.
- Ja arī jūs dzirdējāt bērna raudas, svešinieks pēkšņi ierunājās, pat neatskatījies, kapsētā viņa noteikti nebija. Jūs, visticamāk, kļūdījāties. Maz ticams, ka te būtu iemaldījies mazulis. Droši vien jūs dzirdējāt kādu pūci vai ūpi un manījāt pa kapsētas celiņiem kustamies kaķi vai lapsu. Jūs jau zināt, ka pirms trīsdesmit gadiem šo vietu pasludināja par dabas rezervātu kopš tā laika neviens te vairs nav apbedīts. Tagad padomājiet kārtīgi un pasakiet, vai tiešām esat pārliecināts, ka redzējāt te bērnu.
Vīrs Džeks padomāja.
Svešinieks atslēdza sānu vārtus. Lapsa, viņš sacīja, bieži vien izdod tādas skaņas, kas izklausās pēc raudām. Jūsu apmeklējums kapsētā bija kļūda, ser. Bērns, kuru meklējat, noteikti kaut kur jūs gaida, bet ne jau šeit. Viņš ļāva, lai vīrs Džeks aprod ar šo domu, pirms atvēra vārtus. Priecājos iepazīties, kapsētas uzraugs teica. Esmu pārliecināts, ka ārpus kapsētas mūriem atradīsiet visu, kas jums vajadzīgs.
Vīrs Džeks apmulsis izgāja pa vārtiem un apstājās. Uzraugs palika iekšpusē; viņš aizslēdza vārtus un atslēgu ievēra saišķī.
- Kurp jūs dosieties? vīrs Džeks jautāja.
- Kapsētai ir vairāki vārti, svešais atteica. Mana automašīna ir otrā kalna pusē. Neraizējieties par mani! Nav vērts pat atcerēties šo sarunu.
- Protams, vīrs Džeks paklausīgi teica, es to nemaz neatminēšos. Viņš atcerējās, kā uzkāpis kalnā, domādams, ka dzird bērna raudas, kaut gan patiesībā tā izrādījās lapsa, un laipnais uzraugs bija palīdzējis viņam izkļūt no kapsētas. Viņš ielika nazi makstī. Nu tad uz redzēšanos! vīrs Džeks teica.
- Arlabunakti! sacīja svešinieks, kuru vīrs Džeks bija noturējis par uzraugu.
Vīrs Džeks devās lejup pa kalnu, lai sameklētu bērnu.
Ēnu aizsegā svešinieks nolūkojās, kā vīrs Džeks aiziet, līdz pagaist skatienam. Tad viņš devās tālāk tumsā, kāpjot augšup gandrīz līdz kalna galam, kur atradās obelisks un akmens, uzstādīts par piemiņu Džozijam Vortingtonam, vietējam aldarim un politiķim, kurš bija saņēmis baroneta titulu. Vortingtons pirms vairāk nekā trīssimt gadiem bija nopircis veco kapsētu un tai blakus esošo zemi un nodevis to pilsētas īpašumā. Viņš bija rezervējis sev labāko vietu visā kalnā te bija izveidojies dabisks amfiteātris, no kura pavērās skats uz pilsētu un apvārsni, un bija noteicis, ka šai vietai uz mūžu mūžiem jābūt kapsētai. Kapsētas iemītnieki par to bija viņam pateicīgi lai gan ne tik pateicīgi, cik baronets Vortingtons vēlētos.
Kapsētā mājoja ap desmit tūkstoši dvēseļu, bet vairums no tām cieši gulēja un nelikās ne zinis par nakts notikumiem mēness apspīdētajā amfiteātrī bija sapulcējušās mazāk par trīssimt.
Svešinieks devās pie kapsētas iemītniekiem klusi kā migla un ēnu aizsegā vēroja, kā notikumi atrisināsies.
Pirmais runāja Džozijs Vortingtons. Viņš teica: Mīļā kundze, jūsu stūrgalvība ir gluži… vai tiešām neredzat, cik smieklīgi uzvedaties?
Nē, neredzu vis, Ouvena kundze atteica.
Viņa sēdēja uz zemes, kājas sakrustojusi lotosa pozā, un bērns gulēja viņai klēpī. Sieviete šūpoja mazuli bālajās rokās.
- Atvainojiet, Jūsu Augstība, bet Ouvena kundze tikai vēlas pateikt, ka viņa šos notikumus redz citādi, sacīja Ouvena kungs, nostājoties sievai blakus. Viņa uzskata, ka pilda savu pienākumu.
Ouvena kungs bija pazinis Džoziju Vortingtonu dzīves laikā; viņš bija izgatavojis mēbeles Vortingtonu muižai Ingleshemā un joprojām izturējās pret baronetu ar godbijību.
- Pienākumu? Džozijs Vortingtons pašūpoja galvu, it kā mēģinot nokratīt zirnekļa tīklus. Jūsu pienākums, kundze, ir pret kapsētu un tiem, kas veido šo iedzīvotāju kopienu, pret godājamiem gariem un dižciltīgiem mirušajiem, un visiem pārējiem. Jūsu pienākums ir atgriezt šo radījumu cik ātri vien iespējams viņa īstajās mājās, un tās nav šeit!
- Viņa māte uzticēja bērnu man, sacīja Ouvena kundze, it kā tas būtu svarīgākais arguments.
- Mana mīļā sieviete…
- Es neesmu jūsu mīļā sieviete, sacīja Ouvena kundze, pieceļoties kājās. Godīgi sakot, es pat nesaprotu, kāpēc joprojām esmu šeit un runāju ar jums, iedomīgajiem, vecajiem pamuļķiem, ja zēns drīz vien pamodīsies un būs izsalcis. Kur es viņam kapsētā atradīšu ēdienu, ja drīkst jautāt?
- Tieši par to mēs runājam, stīvi noteica Gajs Pompejs. Ar ko jūs viņu pabarosiet? Kā jūs par viņu rūpēsieties?
Ouvena kundzes skatiens kaismē dega. Es varu zēnu pieskatīt tikpat labi kā viņa māte, viņa paziņoja.
- Viņa man uzticēja savu dēlu. Paskatieties es turu viņu klēpī! Es varu viņam pieskarties!
- Padomā taču, Betsij, sacīja Sloteru māte, sīciņa, veca sieviete, tērpusies garā apmetnī un lielā aubē, kuru bija valkājusi dzīves laikā un kurā bija apbedīta.
- Kur gan viņš dzīvos?
- Te! Ouvena kundze visu bija izdomājusi. Mēs varam viņam piešķirt Kapsētas Privilēģijas.
Sloteru mātes mute kļuva par sīciņu "o". Bet… viņa beidzot ierunājās.
- Bet kāpēc ne? Nebūs jau pirmā reize, kad esam piešķīruši Kapsētas Privilēģijas nepiederošai personai.
- Tiesa, sacīja Gajs Pompejs. Bet viņš nav dzīvs! Tobrīd svešinieks saprata, ka viņš grib to vai ne -
ir iesaistīts sarunā, tāpēc negribīgi iznāca no ēnām, atdaloties no tām kā gabals tumsas. Neesmu gan, viņš piekrita, bet es saprotu Ouvena kundzes teikto.
- Vai tiešām, Sailas? jautāja Džozijs Vortingtons.
- Jā. Uz labu vai uz ļaunu un es cieši ticu, ka uz labu, Ouvena kundze un viņas vīrs ir ņēmuši bērnu savā gādībā. Bet vajadzēs vairāk par pāris labām dvēselēm, lai uzaudzinātu šo bērnu. Būs vajadzīga kapsēta, Sailass sacīja.
- Un kā būs ar ēdienu un visu pārējo?
- Es varu iet un nākt, kad vēlos. Es sagādāšu ēdienu, Sailass apsolīja.
- Tā jau tu saki, Sloteru māte iebilda, bet tu nāc un ej, kad vēlies. Ja pazudīsi uz nedēļu vai ilgāk, tas puika nomirs badā.