- Jūs esat gudra sieviete, Sailass teica. Tagad saprotu, kāpēc kapsētā jūs tik augstu vērtē. Viņš nespēja ietekmēt mirušo domas tā, kā dzīvo prātus, tomēr varēja izmantot savas pārliecināšanas dotības un glaimus, jo arī mirušajiem tie nebija vienaldzīgi. Tomēr arī pašam Sailasam bija jāpieņem lēmums.
- Lai notiek. Ja Ouvenu pāris apņemas būt par zēna vecākiem, es būšu viņa aizbildnis. Apmetīšos uz dzīvi kapsētā, un, ja man kādu dienu vajadzēs doties prom, es atradīšu kādu, kurš ieņems manu vietu, atnesīs bērnam ēdienu un parūpēsies par viņu. Par mājvietu mēs varam izmantot baznīcas kapliču, viņš vēl piebilda.
- Bet, iebilda Džozijs Vortingtons, tas ir bērns! Cilvēku bērns! Es tikai gribu teikt… Es domāju… Es uzskatu, ka tas nav iespējams! Sī ir kapsēta, nevis bērnistaba, sasodīts!
- Tieši tā, Sailass pamāja. Pareizi, ser Džozij! Es pats nespētu pateikt labāk! Tieši tāpēc ir svarīgi, lai bērns tiktu audzināts tā, lai minimāli ietekmētu piedodiet par izteicienu kapsētas dzīvi. To pateicis, viņš devās pie Ouvena kundzes un palūkojās uz bērnu, kas gulēja viņai rokās. Tad Sailass sarauca uzacis. Vai zēnam ir vārds, Ouvena kundze?
- Viņa māte man nepateica, Ouvena kundze paraustīja plecus.
- Vecais vārds viņam tik un tā tagad nederētu, Sailass sacīja. īpaši, ņemot vērā, ka ārpus kapsētas ir ļaudis, kas vēl šim mazulim ļaunu. Labāk paši izvēlēsimies viņam vārdu.
Gajs Pompejs pienāca tuvāk un palūkojās uz bērnu.
- Viņš izskatās pēc mana prokonsula Marka. Sauksim viņu par Marku.
Džozijs Vortingtons iebilda: Viņš vairāk atgādina manu dārznieku Stebinsu. Tomēr es neieteiktu viņu saukt šajā vārdā. Tas vīrs dzēra kā lops.
- Man viņš atgādina manu māsasdēlu Hariju, ierunājās Sloteru māte, un tagad jau likās, ka visi kapsētas iedzīvotāji ir gatavi iesaistīties, stāstot, kuram sen aizmirstam radiniekam vai paziņam mazulis līdzinās, līdz Ouvena kundze beidzot iebilda.
- Viņš nav līdzīgs nevienam, tikai sev, viņa sacīja.
- Tāds kā viņš nav neviens.
- Nu tad viņš būs Neviens, Sailass paziņoja.
- Neviens Ouvens.
Un tieši tobrīd, it kā atsaucoties uz vārdu, bērns plaši atvēra acis. Viņš palūkojās apkārt, novērtējot mirušos, miglu un mēnesnīcu. Tad mazulis paskatījās uz Sailasu. Viņš nenovērsās. Viņa skatiens bija nopietns.
- Neviens! Kas gan tas par vārdu! kašķīgi izsaucās Sloteru māte.
- Tas ir viņa vārds, mierīgi teica Sailass. Labs vārds. Tas viņu pasargās.
- Es tikai negribu nekādas nepatikšanas, sacīja Džozijs Vortingtons. Bērns palūkojās uz viņu un tad vai nu tāpēc, ka bija izsalcis, noguris vai sailgojies pēc mājām, saviebās un sāka raudāt.
- Ejiet, Gajs Pompejs pavēlēja Ouvena kundzei.
- Mēs turpināsim apspriedi bez jums.
Ouvena kundze gaidīja pie kapličas. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem bija izlemts, ka šī ēka, kas izskatījās pēc mazas baznīciņas ar torni, ir jāiekļauj pilsētas vēsturisko celtņu skaitā. Pēc tam pilsētas dome izlēma, ka atjaunošanas darbi būs pārāk dārgi un mazā kapliča aizaugušajā kapsētā jau ir kļuvusi nemoderna, tāpēc viņi to noslēdza ar piekaramo atslēgu un gaidīja, ka tā reiz sabruks. Ēku sedza efejas, bet tā bija labi uzcelta un negrasījās sabrukt tuvākā gadsimta laikā.
Mazulis bija aizmidzis Ouvena kundzes rokās. Viņa to maigi šūpoja, dungojot senu dziesmu, kuru viņas māte bija dziedājusi, kad Ouvena kundze pati bija maza, tas bija tajās dienās, kad vīrieši valkāja pūderētas parūkas. Dziesma skanēja šādi: Dusi, dusi, mazo bērniņ, Līdz tu sauli sveiksi, Pasaulē tad dosies tu, Ardievas man teiksi. Skūpstīsi tu mīļoto, Diesi visu nakti, Atradīsi savu vārdu, Dārgumus, kas rakti…
Ouvena kundze nodziedāja tik tālu un pēkšņi saprata, ka aizmirsusi dziesmas beigas. Viņai šķita, ka pēdējā rindā bija kaut kas par "sarainu bekonu", bet varēja gadīties, ka tā bija pavisam cita dziesma, tāpēc Ouvena kundze pārtrauca dziedāt šo dziesmu un uzņēma citu meldiņu par vīru no Mēness, kas reiz nolaidās uz Zemes, un tad viņa savā samtainajā lauku sievas balsī turpināja dziedāt par puiku, kas uzkāpa pa garo pupu, un pēcāk pārgāja pie balādes par jaunu puisi, kuru viņa draudzene nezināmu iemeslu dēļ bija noindējusi ar maltīti, kas pagatavota no zušiem, un tieši tad parādījās Sailass, kurš nāca ar kartona kasti rokās.
- Lūk, Ouvena kundze, viņš sacīja. Te būs daudz labu lietu, kas vajadzīgas augošam zēnam. Mēs tās varam glabāt kapenēs zem kapličas, vai ne?
Piekaramā atslēga iegūla viņa plaukstā, un dzelzs durvis atvērās. Ouvena kundze iegāja iekšā, aizdomīgi nopētot plauktus un vecos koka solus, kas bija atbalstīti pret sienām. Vienā stūrī stāvēja sapelējušas kastes ar veciem baznīcas dokumentiem, un tur bija durvis, kas pavēra skatu uz Viktorijas laiku tualeti un mazgājamo bļodu ar krānu, pa kuru tecēja auksts ūdens.
Bērns atvēra acis un lūkojās apkārt.
- Te mēs varētu turēt ēdienu, Sailass ierosināja. Te ir tik auksts, ka ēdiens ilgi saglabāsies svaigs. Viņš izvilka no kastes banānu.
- Un kas tad tas tāds? Ouvena kundze jautāja, aizdomīgi nopētot dzeltenbrūno priekšmetu.
- Tas ir banāns. Tropu auglis. Es ierosinātu nolobīt tam virskārtu, teica Sailass. Lūk, šādi.
Bērns Neviens sagrozījās Ouvena kundzes rokās, un viņa nolika puiku zemē. Viņš aši piesteberēja pie Sailasa un apķērās tam ap kāju.
Sailass pasniedza mazajam banānu.
Ouvena kundze nolūkojās, kā bērns ēd. Banāns, viņa šaubīgi novilka. Nekad par tādu neesmu dzirdējusi. Nudien! Kā tas garšo?
- Nav ne jausmas, sacīja Sailass, kurš pārtika tikai no viena ēdiena, un tie nebija banāni. Jūs varētu šeit ierīkot zēnam guļvietu.
- To nu gan es nedarīšu! Mums ar Ouvenu ir tik jauks, mājīgs kaps tieši pie narcišu dobes… mazajam tur būs vietas gana. Turklāt, sieviete piebilda, it kā baidoties, ka Sailass varētu apvainoties par noraidīto viesmīlību, es nevēlos, lai bērns tevi traucētu.
- Viņš netraucētu.
Zēns bija apēdis banānu… jeb lielāko daļu banāna. Tas, kas nebija apēsts, bija izsmērēts pa seju. Viņš plati smaidīja nosmulējies un labi paēdis.
- Narna, mazulis laimīgi teica.
- Cik gudrs bērns! Ouvena kundze nodūdoja. Un kā nosmulējies! Nu pagaidi, mazais sušķi… Viņa izlasīja banāna gabaliņus no bērna drēbēm un matiem un tad teica: Kā tev šķiet, ko viņi nolems?
- Nezinu.
- Es nevaru no viņa atteikties! Es apsolīju viņa mātei…
- Lai gan savā laikā esmu bijis daudz kas, Sailass teica, es nekad neesmu bijis māte. Un nedomāju par tādu kļūt. Tomēr es varu pārcelties citur…
- Savukārt es nevaru, Ouvena kundze paskaidroja. Mani kauli ir apbedīti šeit. Te dus mans vīrs. Es nevaru pārcelties.
- Laikam ir patīkami, ja tu kaut kur jūties piederīgs, sacīja Sailass. Ja tev ir vieta, ko saukt par mājām. Tomēr viņa balsī neskanēja ilgas. Viņa balss bija sausāka par tuksnesi, un šie vārdi tikai apliecināja vispāratzītu patiesību. Ouvena kundze neiebilda.
- Kā tu domā, vai mums būs ilgi jāgaida?
- Nē, atteica Sailass. Tomēr viņš kļūdījās.
Amfiteātrī kalna otrā pusē debates turpinājās. Tie taču bija Ouveni, kas bija iekūlušies tādā ķezā, nevis sazin kāds vējgrābslis jaunpienācējs. Ouvenus kapsētā cienīja, un viņu viedokli uzklausīja. Arī tas, ka Sailass bija piekritis būt par zēna aizbildni, bija svarīgi kapsētas ļaudis uz Sailasu lūkojās godbijīgi, jo viņš pārstāvēja robežu starp mirušo un dzīvo pasauli. Tomēr, tomēr…