- Jā, Gonta kundze.
Kamēr abas sievietes gādāja par malku un oglēm, dvīņi spiedās tuvāk pie uguns. Brīdi vēlāk istabā ienāca divi milzīgi suņi. Ieraudzījuši, kas par nelaimi, tie aši pazuda un tūliņ atgriezās, lielajos, spēcīgajos žokļos nesot pa resnai pagalei. Suņi uzmeta malku uz oglēm un tad ieņēma vietu katrs savā kamīna pusē, it kā sargādami bērnus.
Džons caur zobiem, kas aiz aukstuma klabēja kā kastaņetes, vārgi pasmaidīja. Viņam vieglāk bija ticēt tam, ka Alans un Nīls reiz bijuši cilvēki, nekā tam, ka tie reiz mēģinājuši noslepkavot viņa tēvu. Kamēr vien dvīņi atcerējās, suņi par viņiem bija rūpējušies, un abu dzīvnieku uzticībai nebija robežu. Reiz Džons un Filipa mātei bija jautājuši, vai pēc tik ilgas uzticīgas kalpošanas nebūtu pareizi, ja viņa Alanu un Nīlu atkal pārvērstu par cilvēkiem. Taču Gonta kundze bija atbildējusi, ka viņai esot ļoti žēl, bet viņa to nevarot, jo brāļi pārvērsti par dzīvniekiem uz mūžu. Turklāt viņa devusi zvērestu nekad vairs nelietot džina spēku.
Tad Džons apvaicājies, vai viņš nevarētu pārvērst Alanu un Nīlu cilvēka veidolā vismaz vasarā, kad temperatūra ceļas un viņa džina spēks atkal pieaug. Gonta kundze atbildējusi, ka diemžēl arī tas neesot iespējams, jo to varot veikt tikai tas pats džins. Tāpēc Filipa uzdrīkstējās pajautāt mātei, vai vispār ir kāds iemesls, lai viņa atkal varētu lietot savu spēku.
- Tikai viens, māte bija atbildējusi. Ja būtu apdraudēta jūsu vai jūsu tēva dzīvība.
Trampa kundze atgriezās dzīvojamā istabā un ielika liesmās dažus ogļu gabalus. Viņai cieši pa pēdām sekoja Gonta kundze, nesot dažas pagales, un drīz uguns kvēloja pilnā sparā. Liesmām sasildot kaulus un atraisot to uguni, kas deg katrā džinā, jaunā vai vecā, dvīņi, gluži kā divi kaķi, apmierināti nožāvājās.
Gonta kundze pacēla klausuli un sāka griezt numuru.
- Kam tu zvani? Filipa jautāja.
- Džinu ārstam.
- Nav nekādas vajadzības, Džons iebilda, jo necieta dakterus gandrīz tāpat kā zobārstus.
Bet Gonta kundze jau runāja ar kādu personu līnijas otrā galā.
- Mums paveicies, viņa teica, kad bija beigusi sarunu. Ir sagadījies tā, ka Dženija Zahertorte kopā ar savu dēlu Dibaku ir šeit, Ņujorkā.
- Kas ir Dženija Zahertorte? Džons jautāja.
- Daktere Zahertorte ir džinu ārste. Viņa vada holistisko ūdensdziedinātavu Palmspringsā, kuru izmanto arī ļaudis no Holivudas, lai gan lielākā daļa procedūru, ko viņa piedāvā, domātas džiniem. Izrādās, ka viņa atvērs jaunu klīniku Ņujorkā. Tāpēc viņa kopā ar dēlu pašlaik ir šeit. Un arī tāpēc, ka Zahertortes kundze vairs nedzīvo kopā ar Dibaka tēvu un dēlam daļa no brīvdienām jāpavada pie mātes. Tāpēc izturieties jauki pret viņu, kad tiksieties. Manuprāt, viņš jūtas diezgan sarūgtināts par to visu. Lai vai kā, kuru katru brīdi vini būs klāt.
Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad jau atskanēja durvju zvans.
- Tas bija zibenīgi, Džons teica.
- Zahertortes kundze neatzīst laicīgos transporta veidus, Gonta kundze paskaidroja. Viņa vēl aizvien ceļo, izmantojot džinu tradicionālo paņēmienu.
- Kāds tas ir? Filipa pajautāja, bet Gonta kundze jau bija izgājusi vestibilā, lai atvērtu durvis, un viņu nedzirdēja.
- Manuprāt, ar lidojošo paklāju, Džons sacīja un, juzdamies mazliet sasilis, nometa virsējo mēteli.
Pa dzīvojamās istabas durvīm ienāca divi svešinieki. Gonta kundze tiem jau skaidroja, ka reizē ar ziemas apātiju dvīņus nomāc arī solījums nelietot džina spēku bez viņas atļaujas. Daktere Zahertorte nopietni māja ar galvu, bet viņas dēls Dibaks centās apvaldīt smieklus.
- Bērni, tā ir daktere Zahertorte, džinu ārste, par kuru jums stāstīju. Dženij, tas ir Džons un tā ir Filipa.
Daktere Zahertorte noņēma lielas, melnas saulesbrilles un silti uzsmaidīja dvīņiem. Viņas garie, cirtainie mati bija melni un spīdīgi, it kā veidoti no tās pašas plastmasas kā saulesbrilles. Mugurā viņai bija zils bikšu kostīms, ko klāja zili kristāli, kājās zilas kurpes uz augstiem papēžiem. Vina izskatījās vēl valdzinošāka
V
nekā Leila Gonta. Šķita, ka džinu ārste tikko nokāpusi no skatuves Lasvegasā.
- Priecājos ar jums iepazīties, daktere Zahertorte teica. Tas ir mans dēls Dibaks, jūsu vienaudzis, tāpēc neklausiet stāstiem, ka viņš esot vecāks. Dibak, sasveicinies ar Džonu un Filipu.
Dibaks izdvesa troksni, kas atgādināja fagota skaņu, un izbolīja acis, pavērsdams tās uz augšu. Viņam bija gari mati, mugurā raibs krekls un ādas žakete, kājās džinsi un motociklista zābaki. Pēc Filipas domām, viņš izskatījās vecāks par divpadsmit gadiem. Viņai gan nebija laika par to domāt. Daktere Zahertorte jau bija satvērusi viņas plaukstu un pie pulsa turēja mazu svārstu. To pašu viņa paveica ar Džonu, īpaši pievēršot uzmanību tam, kādā virzienā svārsts griežas, un tad pamāja ar galvu.
- Džini ir mazliet līdzīgi ķirzakām, ārste klusi sacīja. Viņiem vajag siltumu. Es jums pagatavošu ēdiena piedevu, lai šo problēmu atrisinātu. Tas ir ilglaicīgi lietojams līdzeklis. Patlaban jūsu ķermenim jāsaņem pēc iespējas vairāk siltuma. Esmu paņēmusi līdzi ko tādu, kas var līdzēt. Dibak, lūdzu, pasniedz man somu!
Dibaks atkal izbolīja acis un pacēla no grīdas tumši zilu ādas somu. No tās ietilpīgiem dziļumiem daktere Zahertorte izņēma trīs māla pudeles.
- Es to saucu par savu džinu un toniku, viņa teica. Tas ir uzmundrinātājs. Vulkāniskais ūdens no karsta avota manā dziedinātavā Palmspringsā, kas saucas "Neviens nav perfekts". Viņa pasniedza vienu pudeli
Džonam, tad Filipai un arī Gonta kundzei. Tu arī, Leila, viņa stingri sacīja. Manuprāt, arī tev uzmundrinātājs noderēs. Viņa pamirkšķināja dvīņiem. Tas ir tikai smalks vārds, ar kuru džinu ārste apzīmē tonizējošu līdzekli.
- Man šķiet, ka tas ir karsts, Filipa ievēroja. Un dzīvelīgs. It kā tajā kaut kas kustētos. Viņa ar rokām cieši aptvēra pudeli. Vai vārītos. Kā ūdens tējkannā.
- Tagad izdzeriet visu, iekams tas nav atdzisis, daktere Zahertorte mudināja.
Redzēdami, ka māte bez vilcināšanās izdzer savu uzmundrinātāju, dvīņi darīja to pašu, atklājot, ka viņiem patīk tā garša; bet galvenais bija tas, ka viņi uzreiz jutās labāk. Tomēr daktere Zahertorte vēl nebija beigusi. No ādas somas viņa izņēma divus gludus, plakanus akmeņus apakštasītes formā un lielumā un pasniedza
katram no dvīņiem.
>
- Oho! Džons iesaucās. Tas arī ir karsts.
- Tas ir salamandras akmens, daktere Zahertorte paskaidroja. Tas nāk no Zemes centra un nekad nezaudēs savu karstumu. Katrā ziņā ne pēc sešdesmit vai septiņdesmit gadiem. Jūs varat turēt to kabatā, kad staigājat pa pilsētu, vai pa nakti ņemt līdzi gultā. Kā termoforu. Tas jums abiem palīdzēs uzturēt enerģiju un neieslīgt apātijā.
- Paldies tev, Dženij, Gonta kundze teica un sirsnīgi apskāva savu draudzeni.
- Nav par ko, Leila. Priecājos, ka varēju palīdzēt.
Gonta kundze paskatījās uz dvīņiem. Bērni, viņa
teica. Dakterei Zahertortei un man jāpārrunā daudz jaunumu. Aizvediet Dibaku uz virtuvi un palūdziet Trampa kundzei, lai viņa visiem pagatavo sviestmaizes.
Palūkojusies uz Filipu, daktere Zahertorte piebilda: Mīļā, lūdzu, pasaki Trampa kundzei, lai Dibaka sviestmaizēs nav sāls. No sāls viņš kļūst nevaldāms. Vai ne, Dibak?
Dibaks vēlreiz izvalbīja acis un sekoja dvīņiem uz virtuvi.
Viņi sastapa Trampa kundzi sliktā omā. Pēdējā laikā viņa bieži bija īdzīga, un dvīņi zināja iemeslu. Pēc laimesta Ņujorkas pavalsts loterijā Trampa kundze daļu savas bagātības bija iztērējusi par dzīvokli slavenajā Dakotas namā 72. ielā. Viņa bija nolīgusi darbā par apkopēju kādu Pikinga jaunkundzi, kas ļoti maz strādāja, bet saņēma lielu naudu. Tā kā Trampa kundze augu dienu bija projām, rosoties Gontu mājā, Pikinga jaunkundze tikai sēdēja, skatījās televīziju un dzēra kafiju. Trampa kundze jau sen viņu būtu atlaidusi, ja nezinātu, ka Pikinga jaunkundze savus iepriekšējos darbadevējus bija veiksmīgi iesūdzējusi tiesā par negodīgu atlaišanu. Nabaga Trampa kundzi pārņēma šausmas, ka, atlaidusi apkopēju, viņa nonāks tiesas priekšā.