Impērijas diženie pastaigājās pa dārzu, klusi sarunādamies un laiku pa laikam ieskatīdamies pulksteņos. Visiem mugurā bija vakartērpi, sejas sedza zvēru, putnu vai dēmonu maskas. Šādas masku balles bija viena no Devro kunga vājībām, un visi jau bija pie tām pieraduši.
Džons Mandrāks stāvēja, atbalstījies pret kolonnu, un vēroja garām slīdošos viesus. Viņa maska bija gatavota no nelieliem mēnesakmens gabaliņiem, kas bija sašūti kopā un atgādināja albīnas ķirzakas galvu. Protams, maska bija darināta meistarīgi, tomēr īsti nederēja. Džons atklāja, ka tajā nevar labi redzēt, un jau divreiz bija iekāpis puķu dobē. Viņš nopūtās. No Bartimaja ne vēsts. Būtu jau laiks…
Viņam garām pagāja pāvs, ko pavadīja divi sieviešu kārtas lūši un viena piemīlīga driāda. Pāva lielais vēders un nezūdošā pašapziņa liecināja, ka tas nevar būt neviens cits kā Kolinsa kungs. Sievietes, visticamāk, bija zemāka līmeņa burves no viņa nodaļas. Mandrāks saviebās. Kolinss bija viens no tiem, kas
viņu asi kritizēja par domu izmantot zizlj. Padomes sēdes gaitā viņam vajadzēja paciest dučiem sīku apvainojumu un Devro ledusauksto skatienu. Viņa piedāvājums bija nevietā, tā izrādījās muļķīga, politiķim nepiedodama kļūda.
Pie velna politiku! Tā viņu nomāca jaunais burvis jutās kā zirnekļa tīklā noķerta muša. Visa viņa dzīve bija pieglaimošanās Devro un cīņa ar sāncenšiem. Tīrā laika šķiešana. Kādam bija jāpārņem vara impērijā, pirms nav par vēlu. Kādam bija jāsakauj pārējie un beidzot jāliek lietā zizlis.
Pirms došanās prom no Vaitholas Mandrāks bija nokāpis dārgumu glabātavā zem Statuju zāles. Viņš tur nebija spēris kāju gadiem un tagad ar izbrīnu vēroja tālākajā istabas galā pacēlušos ķieģeļu sienu. Viņam tuvojās ierēdnis, kas pirms tam bija snaudis pie galda.
Mandrāks pamāja. Es vēlētos apskatīt dārgumus.
- Protams, Mandrāka kungs. Sekojiet man.
Viņi šķērsoja telpu un apstājās pie ķieģeļu sienas. Šeit man jums jālūdz nolikt visus maģiskos priekšmetus un atlaist jebkuru dēmonu, kas neredzams ir jums blakus. Aiz šīs sienas nav atļauts ienest ne mazāko burvestību. Jebkurš pārkāpums tiek ļoti bargi sodīts.
Mandrāks palūkojās uz garo, tumšo gaiteni sev priekšā. Patiešām? Kā?
- Man nav atļauts teikt, ser. Vai jums nav nekā, ko deklarēt? Tad dosimies tālāk!
Viņi iegāja akmens gaitenī, kas veda uz senākām telpām nekā Parlamenta istabas augšā. Te bija koka durvis un tukšas ailes. Centrālo gaiteni apgaismoja elektriskās spuldzītes. Mandrāks uzmanīgi lūkojās apkārt, bet nekādas slepenas lamatas neredzēja. Ierēdnis skatījās taisni uz priekšu, mierīgi soļoja un dungoja kādu melodiju.
Beidzot viņi nonāca pie tērauda durvīm. Tur atrodas dārgumu glabātava.
- Vai mēs varam ieiet?
- Tas nebūtu ieteicams, ser. Bet jūs varat palūkoties pa šo režģi.
Mandrāks piegāja tuvāk un, pastūmis malā aizbīdni, ielūkojās pa restotu lodziņu. Aiz tā atradās plaša, spoži apgaismota istaba. Tās vidū stāvēja balts marmora pjedestāls un uz tā lielākie valsts dārgumi, kas mirdzēja dažādās krāsās. Mandrāks tūlīt pat pamanīja koka zizli tas bija raupjš un neizgreznots, ar vienkāršu rokturi. Tam blakus varēja redzēt zeltītu ķēdīti ar ovālu amuletu, kura centrā mirdzēja nefrīts.
Gledstona zizlis un Samarkandas amulets. Mandrāks pēkšņi sajuta dusmas par to, ka šie priekšmeti viņam bija atņemti. Viņš pārskatīja pirmos trīs plānus te neredzēja ne tīklus, ne citus aizsargmehānismus. Tomēr apkārt pjedestālam bija redzama dīvaina, zaļa gaisma, un visi maģiskie priekšmeti mirdzēja spokainā nokrāsā.
Jaunais burvis pakāpās atpakaļ. Kas sargā šo istabu, ja drīkst vaicāt?
- Buboņu mēris, ser. īpaši nikns. Ja ieiesiet bez atļaujas, noēdīs līdz kaulam. '
Mandrāks pamāja. Ak tā. Skaidrs. Iesim!
No mājas atskanēja smieklu šalts. Mandrāks ieskatījās zilajā kokteiļa glāzē. Gājiens uz dārgumu glabātavu bija vēlreiz apstiprinājis, ka Devro izmisīgi turas pie varas. Zizlis nebija sasniedzams. Nejau ka viņš vēlētos to dabūt… Nu, viņš īsti nezināja, ko vēlas. Jaunais burvis bija sliktā garastāvoklī, un balle to nemaz neuzlaboja. Viņš pacēla glāzi un iedzēra malku. Un mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi bijis laimīgs.
- Džon, tu vecā ķirzaka! Nemaz nemēģini saplūst ar sienu! pāri zālājam steidzās īss, apaļš kungs rūtotā uzvalkā. Viņa maska atdarināja traki smejošu velnēnu. Viņam blakus soļoja garš, tievs jauneklis, kam bija mirstošā gulbja maska. Viņš visu laiku smējās.
- Džon, Džon, velnēns sacīja. Vai tu apgalvosi, ka sasodīti labi izklaidējies? Viņš rotaļīgi uzsita Mandrākam uz pleca.
- Sveiks, Kventin, Džons nomurmināja. Un tu? Izklaidējies?
- Gandrīz tikpat labi kā mūsu mīļais Ruperts, velnēns norādīja uz māju, kur pret logu varēja redzēt izgaismotu figūru ar vērša galvu. Tas nudien palīdz viņam atslābināties. Viņš ir galīgi pārstrādājies, nabadziņš.
Mandrāks sakārtoja savu masku. Un kas ir šis jaunais kungs?
- Šis, velnēns teica un aplika biedram roku ap pleciem, ir jaunais Bobijs Vats, mana nākamā uzveduma zvaigzne. Izcili apdāvināts zēns. Neaizmirsti, ka mana nākamā pirmizrāde ir tuvu! Likās, ka velnēns īsti neturas uz kājām. Es to atgādinu visiem. Divas dienas, tikai divas dienas, Mandrāk! Tas mainīs tavu dzīvi! Vai ne, Bobij? Viņš pagrūda jaunekli malā. Un tagad atnes mums kādu dzērienu! Man jāparunā ar savu draugu divatā.
Gulbis aizklumzāja pāri zālienam. Mandrāks klusēdams noskatījās viņam pakaļ.
- Džon, es mēģinu ar tevi sazināties jau vairākas dienas, velnēns pienāca tuvāk. Bet tu nez kāpēc neliecies par mani ne zinis. Es gribu, lai rīt tu ierodies pie manis. Tu taču neaizmirsīsi, vai ne? Tas ir svarīgi.
Mandrākam nāsīs iesitās asa alkohola smaka, kas plūda no Kventina. Atvaino, Padomes sēde ievilkās. Es šodien nekādi nepaspēju. Rīt noteikti būšu klāt.
- Labi, labi. Tu allaž esi bijis spožs, Mandrāk. Tā turpini. Labvakar, Šolto! Vai vismaz ceru, ka tas esi tu. Garām gāja sakumpusi figūra ar jēra masku. Velnēns rotaļīgi iebakstīja tai vēderā un aizdejoja tālāk.
Ķirzaka un jērs nopētīja viens otru.
- Tas Kventins Mierdaris! jērs nopūtās. Man viņš nekad nav paticis. Viņš ir nepieklājīgs un, manuprāt, garīgi nelīdzsvarots.
- Viņš ir radoša personība, Mandrāks atteica, lai gan klusībā piekrita sarunu biedram. Jūs kādu laiku nebijāt manīts, Šolto.
- Tā gan. Es biju Āzijā. Lielais vīrs nopūtās un smagi atspiedās pret spieķi. Tagad man pašam jāmeklē preces. Sākušies grūti laiki.
Mandrāks pamāja. Šolto Pinna bizness tā arī nekad nebija pilnībā atguvies pēc golema sarīkotā grautiņa viņa galvenajā veikalā. Lai gan tirgonis bija veikalu atjaunojis, viņa ienākumi vairs nebija tādi kā agrāk. Šis laiks sakrita ar karu un tirdzniecības darījumu pasliktināšanos. Londonā nonāca arvien mazāk maģijas priekšmetu, un arvien mazāk bija burvju, kas gribēja tos pirkt. I'inns pēdējo gadu laikā bija manāmi novecojis, līdzīgi kā daudzi viņa laikabiedri. Milzīgais augums šķita sašļucis, baltais krekls it kā karājās uz pleciem. Mandrāks sajuta pret viņu žēlumu.
- Kas jauns Āzijā? viņš jautāja. Kādi tur impērijai panākumi?
-Šie muļķīgie kostīmi… Esmu pilnīgi pārliecināts, ka man piešķirts vissmieklīgākais, Pinns pacēla jēra masku un noslaucīja pieri. Impērija grīļojas. Indijā jau runā par sacelšanos. Runā, ka kalnu burvji izsauc dēmonus un gatavojas uzbrukt. Mūsu garnizoni Deli ir pieprasījuši palīdzību no sabiedrotajiem Japānā. Iedomājies tikai! Mani nudien māc bailes. Vecais vīrs nopūtās un sakārtoja masku. Kā es izskatos, Mandrāk? Kā sprigans jēriņš?