Ferēra pagriezās un ieraudzīja, ka Mandrāks ceļas kājās. Varde bija pazudusi.
Viņa apstulbināta paskatījās uz jauno burvi. Ko tu izdarīji?
- Atbrīvoju savu kalpu. Viņa skatiens bija vērsts tālumā. Pirksti rotaļājās ar apkaklīti.
- Bet ziņas par Hopkinsu! Ferēra izskatījās saniknota.
- Tās es varēšu iegūt pēc pāris dienām. Pa to laiku viņa būtība būs atkopusies Citā pasaulē, un viņš varēs man visu pastāstīt.
- Pēc pāris dienām! Ferēra niknumā kliedza. Tas var būt par vēlu! Mums nav ne jausmas, ko Hopkinss…
- Viņš bija vērtīgs kalps, Mandrāks sacīja. Viņš palūkojās uz Ferēru skatiens bija neizteiksmīgs, lai gan seja kvēloja. Nebūs par vēlu. Es runāšu ar savu džinu, tiklīdz viņa būtība būs sadziedēta.
Ferēras acis bija melnas no dusmām. Viņa pienāca tuvāk, un Mandrāks sajuta granātābola un citrona smaržu. Man likās, ka mans lūgums tev būs svarīgāks nekā pusdzīva dēmona glābšana. Tas radījums mūs pievīla! Tam bija jādabū informācija, bet tas izgāzās. Mums bija iespējams saņemt svarīgu informāciju, bet jūs šo izdevību palaidāt garām.
- Tikai uz laiku. Mandrāks pamāja ar roku un izrunāja kādu vārdu, ietverot abus klusuma aplī, kas neļāva nu jau ievērojamam pūlim sadzirdēt sarunu. Visiem pārējiem joprojām bija maskas Džons redzēja mirdzošas, spilgtas krāsas, dīvainas formas, tukšus acu caurumus. Viņi ar Ferēru vienīgie bija bez maskām tas lika viņam justies neaizsargātam un kailam. Turklāt viņš zināja, ka nevar loģiski atbildēt uz Džeinas jautājumu, jo paša rīcība bija jauno burvi pārsteigusi. Un tas viņu saniknoja. Lūdzu, savaldies, viņš teica. Ar saviem vergiem es rīkojos pēc saviem ieskatiem.
Ferēra iesmējās. Kā tad, ar vergiem. Varbūt tu gribēji teikt ar draugiem?
- Izbeidz…
Jaunā sieviete strauji pagriezās. Cilvēki jau ilgu laiku meklē tavu vājo pusi, Mandrāk, viņa pār plecu teica, tagad esmu to atradusi. Cik savādi! Nekad nebūtu iedomājusies, ka tu esi tāds sentimentāls muļķis. Mētelim nošvīkstot, viņa izgāja caur klusuma apļa robežām un, atpakaļ nepaskatīdamās, devās prom.
Mandrāks noraudzījās, kā viņa aiziet. Dziļi ieelpoja. Tad noņēma klusuma burvestību, un viņu ieskāva sačukstēšanās un baumu vilnis.
Trešā daļa
Aleksandri ja/
125. 3. p.m.ē.
13 Bartimajs
torīt, tāpat kā daudzos citos rītos, pie mana saimnieka Ptolemaja durvīm pulcējās lūdzēju rinda. Viņi bija ieradušies jau pirms saullēkta, ietinušies šallēs, zilām kājām un nosaluši, bet pacietīgi gaidīja saullēktu. Kad pār upi nolija pirmie gaismas stari, burvja kalpi atvēra durvis un ielaida viņus iekšā.
Torīt, tāpat kā daudzos citos rītos, mēs uzklausījām sūdzības par netaisnībām un nelaimēm. Dažiem pietika ar labu padomu. Daži (tie, kuri bija atnākuši ar viltu vai sliktiem nodomiem) tika padzīti. Pārējiem tika apsolīts palīdzēt. Pa logiem izlidoja velnēni un folioti, aiztraucoties pa pilsētu ar dažādiem uzdevumiem. Un dažos gadījumos palīgā tika norīkoti arī augstākie džini. Vairākas stundas gari devās prom no mājas un atkal atgriezās. Patiešām darbīga saimniecība.
Pusdivpadsmitos nama durvis tika slēgtas, un Ptolemajs pa sētas durvīm devās uz Aleksandrijas bibliotēku, lai strādātu.
Mēs soļojām pa bibliotēkas pagalmu. Bija pusdienlaiks, un Ptolemajs vēlējās nopirkt anšovu maizi tuvējā tirgū. Es gāju viņam blakus kā ēģiptiešu rakstvedis ar pliku pauri un spalvainām kājām, aizrautīgi strīdoties ar viņu par dažādu pasauļu filozofijām. [37] [1] Viņš apgalvoja, ka abas pasaules noteiktu iemeslu dēļ var saskarties un burvjiem kopā ar džiniem būtu jāizlemj, kādi šie iemesli ir. Es savukārttās nosaucu par pilnīgām muļķībām. Saskarsme starp mūsu pasaulēm bija viena vienīga vardarbība (mūsu džinu paverdzināšana), kas pēc iespējas drīzāk būtu jāizbeidz. Mūsu saruna bija kļuvusi tik spraiga, ka izvairīties no rupjībām palīdzēja tikai mana vēlme saglabāt retoriskās runas tīrību. Mums garām pagāja diskusijās iegrimuši zinātnieki: runīgie grieķi, salīkušie romieši degošām acīm, tumšādainie nabatieši un izmeklēti pieklājīgie diplomāti no Meroe un tālās I 'artas. Tie visi bija ieradušies smelt gudrību no ēģiptiešu zināšanu akas. Mēs jau gatavojāmies pazust, kad pēkšņi blakusielā atskanēja tauru skaņas. Parādījās kareivji ar Ptolemaju dinastijas karogiem. Kad viņi pašķīrās, skatienam atklājās Ptolemaja brālēns, karaļa dēls un troņmantnieks, kasjēnām grīļojās augšup pa kāpnēm. Viņam pa pēdām sekoja lišķu un pielīdēju pulciņš. [38] [1] Tur bija priesteri, galminieki, dzērājbrāļi, profesionāli cīkstoņi, bārdainā dāma un punduris. Karaļa dēlam bija plaša sirds un liels draugu pulks.
Mēs ar saimnieku apstājāmies un pieklājīgi noliecām galvas.
- Brālēn! karaļa dēls apstājās. Tunika apkļāva viņa alusvēderu, uz kura jau bija parādījušies sviedru plankumi. Viņa seja bija uzburbusi no vīna, viņa aura tāpat. Acis zem smagajiem plakstiņiem bija miglainas. Brālēn, viņš vēlreiz nošļupstēja. Atnācu pie tevis ciemos.
Ptolemajs atkal paklanījās. Paldies, kungs, tas ir liels gods.
- Domāju, ka jāpaskatās, kur tu klaiņo laikā, kad tev vajadzētu būt kopā ar mani, viņš dziļi ievilka elpu, kā kārtīgam brālēnam pieklātos. Viņa pavadoņu pulciņš ieķiķinājās. Filips un Aleksandrs, un visi pārējie mani brālēni strādā valsts labā, troņmantnieks turpināja, viņi cīnās tuksnešos un kalnos, pārstāv valsti austrumos un rietumos. Šie vīri ir uzticami mūsu dinastijai. Bet tu… viņš pavilka vaļīgāk tuniku, vai mēs varam paļauties uz tevi?
- Jebkurā veidā, kā pavēlēsiet, kungs.
- Vai tiešām, Ptolemaj? Tu nespēj ne cilāt zobenu, ne uzvilkt loku kāds ir tavs spēks? Esmu dzirdējis, ka tas ir šeit, viņš piesita ar pirkstu pie pieres. Ko tu dari šajā saules pamestajā vietā?
Ptolemajs pieklājīgi nolieca galvu. Es pētu rakstus, mans kungs, ko sarakstījuši diži zinātnieki un priesteri. Darbus par vēsturi un reliģiju…
- Un maģiju, kā esmu dzirdējis. Aizliegtos darbus. To sacīja kāds garš, tumšā mantijā tērpies priesteris, kura galva bija noskūta un ap acīm ar baltu mālu uzvilkti loki. Viņš izspļāva šos vārdus gluži kā kobra izspļauj indi. Visticamāk, pats bija burvis.
- Ha! Tieši tā! Tā ir visa ļaunuma sakne. Karaļa dēls pieliecās tuvāk. No viņa drēbēm plūda skābena dūmu smaka. Cilvēku vidū tu ar šīm zintīm esi slavens, brālēn. Tu izmanto maģiju, lai pielabinātos viņiem, lai dabūtu viņus savā pusē. Esmu dzirdējis, ka viņi katru dienu nākot uz tavu māju, lai vērotu, kā tu nodarbojies ar maģiju. Esmu dzirdējis dažādus stāstus.
Ptolemajs saknieba lūpas. Patiešām, mans kungs? Nezināju. Tiesa, pie manis iegriežas daži nelaimīgie un nabadzīgie. Un es viņiem sniedzu labu padomu. Tas arī viss. Esmu tikai zēns vājš un nenozīmīgs. Labprāt pavadu laiku vientulībā, meklējot nedaudz jaunu zināšanu.
Šī uzspēlētā pazemība (tā nudien bija uzspēlēta, jo Ptolemaja alkas pēc zināšanām bija tikpat spēcīgas kā karaļa dēla alkas pēc varas) nokaitināja princi. Viņa seja piesarka vēl vairāk un mutes kaktiņos parādījās putas. Zināšanas, ko? viņš kliedza. Jā, bet kādas zināšanas? Un ar ko tas beigsies? Papīra ruļļi un rakstāmie irbuļi kārtīga vīra rokās nav bīstami, bet melnās maģijas speciālista rokās tie ir bīstamāki par zobenu! Ēģiptes vēsturē ir bijuši notikumi, kad einuhi ar vienu kājas spērienu apstādinājuši veselas armijas un aizslaucījuši jūrā faraonus. Es nevēlos, lai ar mani tā notiktu. Par to tu smīni, vergs?