Es nemaz negribēju smīnēt. Man vienkārši patika viņa piezīme, jo arī es biju viens no tiem, kas apstādināja to armiju un aizslaucīja jūrā faraonu. Cik jauki, ka tavus darbus atceras. Paklanījos. Ne par ko, kungs.
- Tu smīnēji, es redzēju! Kā tu drīksti smieties par troņmantnieku!
Viņa balss trīcēja. Sardzes vīri zināja, kas sekos, un pacēla piķus. Ptolemajs iejaucās sarunā: Viņš nevēlējās jūs aizskart, mans kungs. Manam rakstvedim ir iedzimts nervu tiks, kas liek sejas muskuļiem savilkties kā smīnā. Tā ir nelaime…
- Viņa galva tiks uzdurta uz pīķiem pie Krokodilu vārtiem! Sardze!
Kareivji nolieca šķēpus, ilgodamies slacīt akmeņus manām asinīm. Es mierīgi gaidīju neizbēgamo. [39] [1] t.i., asinsizliešanu. Ko veikšu es.
Ptolemajs pagāja soli uz priekšu. Lūdzu, brālēn, tas ir smieklīgi…
- Nē! Nekādu iebildumu! Vergam jāmirst.
- Tādā gadījumā es tev kaut ko pateikšu. Mans saimnieks piegāja tuvāk troņmantniekam abi bija vienā augumā. Viņa tumšās acis lūkojās prinča ūdeņainajās, skatiens bija caururbjošs. Karaļa dēls sarāvās un sašļuka, sardzes vīri nemierīgi sagrozījās. Saulei priekšā nostājās mākoņi, pagalmā kļuva krēslains. Karavīriem uz miesas parādījās zosāda. Liec viņu mierā, Ptolemajs skaidri un mierīgi teica. Viņš ir mans sargs, un es izlemšu, vai viņš ir jāsoda vai ne. Dodies prom un atgriezies pie savām vīna mucām. Tava klātbūtne šeit traucē zinātniekiem un nedara godu mūsu ģimenei. Tāpat tavas netaisnās apsūdzības. Saprati?
Karaļa dēls bija tik tālu atliecies atpakaļ, ka mantija jau vilkās pa zemi. Viņš iekurkstējās kā krupis: Jā.
Ptolemajs atkāpās. Likās, ka mākoņi, kas bija sastājušies ap sauli, izklīst. Visi atviegloti nopūtās. Priesteri paberzēja sprandas, dižciltīgie skaļi nopūtās. Punduris bija paslēpies cīkstonim aiz muguras.
- Nāc, Rekit, Ptolemajs teica, nopētot karaļa dēlu ar zināmu interesi. Uz redzēšanos, brālēn. Es kavēju pusdienas.
Viņš devās projām. Karaļa dēls, joprojām bāls un nobijies, tomēr beidzot atguvās, nolamājās un izvilka no azotes nazi.
Viņš metās pakaļ Ptolemajam. Es pacēlu.roku, un karaļa dēls pēkšņi nokrita ceļos, piespiedis rokas pie saules pinuma. Viņa mute bija pavērta, acis izvalbītas. Nazis nokrita uz akmeņiem.
Ptolemajs soļoja uz priekšu. Kareivji atdzīvojās četri no viņiem nolaida šķēpus un ierēcās. Es pavicināju rokas pusaplī, un kareivji cits pēc cita aizlidoja pa gaisu. Viens uzkrita virsū romietim, otrs grieķim, trešais aizlidoja pāri visam pagalmam, ceturtais iekrita pārdevēja ratiņos un tika aprakts zem saldumu kaudzes. Tagad viņi gulēja zemē kā saules pulksteņa rādītāji.
Pārējie brālēna pavadoņi bija bailuļi. Viņi saspiedās ciešāk un nekustējās. Es uzmanīgi vēroju plikpauraino priesteri varēja redzēt, ka viņš vēlas kaut ko uzsākt. Bet vīrietis ieskatījās man acīs un izlēma, ka nevēlas mirt.
Ptolemajs gāja tālāk. Es sekoju. Mēs devāmies meklēt anšovu maizi. Kad atgriezāmies, bibliotēkas pagalmā viss bija klusu un mierīgi.
Mans saimnieks zināja, ka šī saķeršanās nenovedīs ne pie kā laba, bet zinātnieka darbs bija pārņēmis viņa prātu un viņš izlikās neredzam sekas. Es nebiju tik akls, tāpat arī Aleksandrijas iedzīvotāji ne. Baumas par brālēnu saķeršanos izplatījās ātri, un dažas bija pavisam fantastiskas. [40] [1] Viens vēstījums, ko uzveda skečā ostas rajonā, rādīja, ka karaļa dēls tiek pārsviests pār bibliotēkas galdu un dēmons vai dēmoni kārtīgi noper viņu ar spriguli. Torņmantnieks kļuva nepopulārs, viņa pazemojumu uzņēma ar vispārēju sajūsmu, un Ptolemaja slava pieauga.
Kādu nakti es lidoju virs pils un saskrējos ar kādu citu džinu.
- Kas jauns?
- Ziņas par karaļa dēlu. Viņa sirdī iemitinājušās bailes un naids. Viņš dienu no dienas murmina, ka Ptolemajs kādu nakti uzsūtīs viņam dēmonu un sagrābs troni. Šīs briesmu priekšnojautas pulsē templī kā dunošas bungas.
- Bet manam saimniekam rūp tikai rakstīšana. Viņu neinteresē tronis.
- Tik un tā. Karaļa dēls neliksies mierā. Viņš ir sūtījis spiegus, lai tie atrastu cilvēkus, kas Ptolemaju nonāvētu.
- Paldies, Afa. Lai tev labs lidojums!
- Tev tāpat, Bartimaj.
Ptolemaja brālēns bija muļķis un žūpa, bet es lieliski sapratu viņa bailes. Viņš nebija burvis. Mūsdienu Aleksandrijas burvji izrādījās tikai ēnas tiem varenajiem burvjiem, pie kuriem es reiz tiku šeit strādājis. [41] [1] Senie faraoni bija uzticējuši nodarboties ar maģiju saviem priesteriem, un grieķi nebija mainījuši šo paražu. Bet, ja kādreiz talantīgi burvji straumēm plūda uz Ēģipti, lai celtu impērijas spēku uz nabaga džinu mugurām, tad šis laiks sen bija beidzies.
Armija bija vājāka, nekā pieredzēts daudzās paaudzēs, turklāt tālu prom. Bet Ptolemajs kļuva arvien spēcīgāks. Nav šaubu, ka karaļa dēls būtu bezspēcīgs ko darīt, ja mans saimnieks izlemtu viņu gāzt no troņa.
Laiks ritēja. Es vēroju un gaidīju.
Karaļa dēls drīz vien atrada šos vīrus. Viņiem samaksāja. Un kādā mēness apspīdētā naktī viņi ielavījās dārzā un devās uz mana saimnieka guļamistabu. Kā jau es laikam pieminēju, viņi tur neuzkavējās ilgi.
Karaļa dēls bija noorganizējis, ka tonakt viņa nav pilsētā viņš medīja tuksnesī. Atgriežoties viņu sagaidīja maitasputni, kas pie Krokodilu vārtiem mielojās ar triju slepkavu līķiem. Viņu kājas pieskārās valdnieka karietei, kad viņš iebrauca pilsētā. Troņmantnieks bālā ģīmī ieslēdzās savā istabā un nerādījās vairākas dienas.
- Saimniek, es sacīju, tavai dzīvībai joprojām draud briesmas. Tev jāpamet Aleksandrija.
- Tas nav iespējams, Rekit. Šeit ir bibliotēka.
- Tavs brālēns ir muļķis, bet viņš neliksies mierā.
- Un tu vienmēr varēsi viņu pārspēt, Rekit. Es paļaujos uz tevi.
- Šie slepkavas bija tikai cilvēki. Nākamie var arī tādi nebūt.
- Tu tiksi galā. Kāpēc tu tik muļķīgi sēdi?
- Šodien es izskatos pēc velnēna, un velnēni tā sēž. Paklau, es nudien esmu glaimots, ka tu man tā uzticies, bet es labprātāk izvairītos no situācijas, kad pie mūsu durvīm klauvē mārids.
Viņš iesmējās. Mārids! Manuprāt, tu pārvērtē mūsu galma burvju spējas. Drīzāk tas būs vienkājains molers.
- Tavs brālēns iepeldējis dziļos ūdeņos. Viņš sadzer ar Romas vēstnieku un Roma, vismaz kā man nācies dzirdēt, pašlaik ir maģijas centrs. Katrs burvis no šejienes līdz pat Tigrai cenšas nokļūt Romā un iegūt mūžīgu slavu.
Ptolemajs paraustīja plecus. Tātad mans brālēns skrien pakaļ romiešiem. Kāpēc lai viņi uzbruktu man?
- Ja viņi novāktu tevi, tavs brālēns būtu viņiem mūžīgu pateicību parādā. Es dusmās izpūtu sēra mākoni saimnieka nebeidzamā gremdēšanās vecos papirusos un atrautība no dzīves mani kaitināja. Un es būšu pagalam! Tev jau ir vienalga, tu vari izsaukt sev simtiem vergu. Tev par manu likteni nospļauties! Es sakļāvu spārnus kā sikspārnis un nokarājos ar galvu uz leju no griestu sijas.
- Rekit, tu divreiz esi izglābis man dzīvību. Tu zini, cik es tev esmu pateicīgs.
- Vārdi, vārdi. Tie ne štrunta nenozīmē. [42] [1] Ēģiptes sarunvalodas stils. Es biju noskaities.