- Nav tiesa. Tu zini, kāds ir mana darba mērķis. Es vēlos saprast, kas atšķir mūs, cilvēkus, no džiniem, es gribu rast līdzsvaru, radīt uzticību mūsu starpā…
- Jā, jā, un, kamēr tu pildi šo cēlo darbu, es sargāju tavu pakaļu un iznesu tavu naktspodu.
- Tagad tu pārspīlē! To taču dara Anhoteps. Es nekad…
- Es runāju pārnestā nozīmē! Es gribēju teikt atrodoties tavā pasaulē, esmu ieslodzījumā, pakļauts tev. Tam nav nekāda sakara ar uzticību. Velnēns palūrēja gar spārna malu un palaida vēl vienu sēra purkšķi.
- Izbeidz, man te šonakt jāguļ. Tu apšaubi manu vārdu patiesīgumu?
- Godīgi sakot, saimniek, visa tava pļāpāšana par samierināšanos džinu un cilvēku starpā ir tukši vārdi.
- Vai tiešām? saimnieka balss kļuva skarba. Labi, Rekit, es pieņemu tavu izaicinājumu. Manuprāt, esmu jau uzzinājis pietiekami, lai pārietu no vārdiem pie darbiem. Kā jau tu zini, esmu daudz pētījis ziemeļu cilšu maģiju, kur burvji un gari sastopas pusceļā starp abām pasaulēm. No tā, ko tu un citi esat man pastāstījuši, es secinu, ka varētu izdarīt ko labāku. Viņš nolika malā kausu un sāka staigāt pa istabu.
Velnēns nolaida spārnus. Ko tu ar to gribēji teikt? Nespēju izsekot tavam domu gājienam.
- Tev arī nav nekādas vajadzības man sekot, zēns atcirta. Gluži pretēji. Tiklīdz būšu gatavs, es sekošu tev.
13 netenjels
Notikumi Ruperta Devro ballītē Ričmondā bija tik strauji un mulsinoši, ka pagāja krietns laiks, līdz atklāja, kas aiz tā visa slēpjas. Viesu vidū bija maz liecinieku, jo brīdī, kad pie debesīm sākās cīņa, lielākā daļa cienījamo valdības locekļu metās slēpties puķu dobēs vai lēca dīķos. Tomēr pēc tam, kad Devro kungs bija savācis burvjus, kas atbildīgi par drošību, un kad tie bija izsaukuši dēmonus, kas sargāja muižu, atklājās patiesie notikumi.
Trauksme sākās brīdī, kad kāds džins vardes izskatā ielauzās caur aizsargtīklu. To vajāja liels skaits dēmonu, kas neatkāpās no upura ne soli. Muižas dēmoni ar prieku bija iesaistījušies jezgā, uzklūpot visam, kas kustas, tā ka pāris iebrucēju drīz vien bija iznīcināti kopā ar trim viesiem, vienu sulaini un senu statuju, zem kuras varde bija slēpusies. Šajā juceklī rāpulis bija izmucis, ielecot caur logu mājā, un tobrīd pārējie iebrucēji metās bēgt. Dēmonu un viņu saimnieku personības tā arī netika noskaidrotas.
Turpretī vardes saimnieks tika atrasts ļoti drīz. Pārāk daudzi bija redzējuši notikumus muižas priekšnamā, lai Džons Mandrāks izliktos, ka tas viņu neskar. Drīz pēc pusnakts viņš stājās Devro, Mortensena un Kolinsa kunga priekšā (nozīmīgākie valdības pārstāvji, kas tobrīd atradās namā) un atzina, ka ļāvis džinam atgriezties pie saimnieka jebkurā laikā. Smalki
izprašņāts, Mandrāks bija spiests atklāt, ka dēmons veicis slepenu uzdevumu, izsekojot Klaivu Dženkinsu. Tajā pašā mirklī uz Dženkinsa Londonas dzīvokli tika aizsūtīti pieci horlas. Tie atgriezās pārāk ātri. Dženkinsa kunga nebija mājās, un viņa pašreizējā atrašanās vieta nebija zināma.
Tā kā Mandrāks nevarēja pastāstīt, ko viņa džins bija uzzinājis, un tūlīt izsaukt ievainoto Bartimaju nozīmētu iznīcināt tā būtību, neiegūstot nekādu informāciju, pagaidām viss tika atstāts tā, kā ir. Mandrākam tika norādīts ierasties Padomes sēdē pēc trim dienām un izsaukt tur savu vergu, lai tas tiktu nopratināts.
Pret jauno burvi vērsās vispārējs nosodījums un naids. Premjerministrs bija traks no dusmām, jo dēmoni bija saplēsuši viņa dārgo grieķu statuju, un Kolinsa kungs viņš bija viens no pirmajiem, kas pēc trauksmes metās pīļu dīķī un gandrīz noslīka zem vienas no savām resnajām pavadonēm, nikni lūrēja uz jauno burvi, aptinis galvu ar dvieli. Trešajam ministram, Mortensena kungam, nebija nodarīti nekādi materiāli vai miesiski bojājumi, bet viņam Mandrāks vienkārši nepatika. Visi ministri norāja jauno burvi par nepiedienīgu uzvedību un slepenu rīcību un draudēja ar bargu sodu, kura detaļas tika pietaupītas līdz nākamajai sēdei.
Mandrāks neatbildēja un neatspēkoja nevienu apsūdzību. Gluži bālā ģīmī viņš izgāja no muižas un devās atpakaļ uz Londonu.
Nākamajā dienā Mandrāks brokastoja viens. Paiperes jaunkundze, kura, kā parasti, ieradās uz rīta sapulci, netika ielaista iekšā. Kalpotājs paskaidroja, ka ministrs šorīt nevēlas ne ar vienu tikties un visus vajadzīgos jautājumus pārrunās vēlāk birojā. Paipere devās prom gluži uztraukta.
Burvis lēniem soļiem devās uz darbistabu. Durvju sargs, kas uzdrošinājās nedaudz pajokot, saņēma belzienu. Mandrāks apsēdās pie rakstāmgalda un ilgi lūkojās tālumā.
Viņš pacēla telefona klausuli un uzspieda numuru.
Vai Džeinas Ferēras birojs? Vai es varētu runāt ar viņu? Jā, Mandrāks. Ak tā… Skaidrs. Labi. Viņš lēni nolika klausuli.
Mandrāks bija mēģinājis Džeinu brīdināt. Nav viņa vaina, ka jaunā burve nevēlējās ar viņu runāt. Vakarnakt Džons bija darījis visu, lai Džeinas vārds netiktu saistīts ar šo lietu, bet viņu sadarbība drīz vien tika atklāta. Nav šaubu, ka arī viņa tiks sodīta. Nevarētu teikt, ka viņam būtu žēl, ja tā notiktu. Lai gan skaista, Ferēras jaunkundze viņam šobrīd bija pretīga.
Muļķīgākais bija tas, ka viņi būtu izvairījušies no nepatikšanām, ja viņš būtu rīkojies tā, kā ieteica Ferēra. Bija pilnīgi skaidrs, ka Bartimajam bija kāda informācija par Dženkinsa sazvērestību un šīs ziņas noteikti būtu nomierinājušas Devro. Viņam vajadzēja izspiest savu vergu kā citronu un dabūt vajadzīgās ziņas. Taču viņš bija palaidis dēmonu brīvībā. Absurds! Džins bija kā suņanagla pakaļā kaitinošs, viltīgs, pļāpīgs… Turklāt, ņemot vērā, ka tas zināja viņa īsto vārdu, šis dēmons varēja kļūt par nāves draudu. Vajadzēja dēmonu iznīcināt, kamēr tas nespēja pretoties. Tam vajadzētu būt pavisam viegli.
Jaunais burvis neko neredzošām acīm vērās dokumentos, kas bija sakrauti uz galda. Sentimentāls un vājš… Varbūt Ferērai bija taisnība. Džons Mandrāks, valdības ministrs, bija rīkojies pretēji savām interesēm. Un kļuvis ievainojams. Lai gan Džons mēģināja dusmoties uz Bartimaju, Ferēru un visvairāk uz sevi -, viņš zināja, ka nevarēja rīkoties citādi. Džina sīkais, sadragātais tēls viņu bija pārāk satriecis un pamudinājis uz šo impulsīvo lēmumu.
Tieši tas šķita pats satriecošākais nevis draudi un kolēģu naids. Gadiem ilgi viņa dzīve bija viens vienīgs aprēķins. Visa viņa personība bija rūpīgi konstruēta, spontāna rīcība bija kaut kas sen nepieredzēts. Un pēkšņi viens notikums, kurā aprēķins nebija ņēmis virsroku. Kaut kur Amerikā šobrīd cīnījās britu karaspēks, kaut kur ministrijā drudžaini sačukstējās burvji darba bija daudz. Bet Mandrāks pēkšņi nejutās piederīgs ne savam vārdam, ne birojam.
Džonam prātā atkal un atkal ienāca pagājušās nakts notikumi. Un kāda atmiņu aina: viņš saulainā dienā sēž dārzā kopā ar mākslas skolotāju Lutiēnas jaunkundzi un zīmē. Viņa sēž pavisam blakus, smejas, joko, un saules stari atspīd viņai matos. Šīs atmiņas paradījas kā mirāža un atkal pazuda. Istaba bija auksta un tumša.
Burvis piecēlās un devās ārā no darbistabas. Durvju sargs parāvās nostāk, kad Mandrāks aizvēra aiz sevis Burvis.
Šī diena Mandrākam nebija veiksmīga. Ministrijā viņu gaidīja oficiāls paziņojums no Ferēras jaunkundzes. Viņa bija izlēmusi ierosināt sūdzību, ka Mandrāks, atsakoties nopratināt dēmonu, kavē policijas darbu. Tikko jaunais ministrs bija izlasījis šo ziņu, ieradās kalpotājs no Iekšlietu ministrijas un atnesa ar melnu lenti pārsietu ziņojumu no Kolinsa kunga. Ministrs vēlējās nopratināt kolēģi par nekārtībām, kas vakar tika izraisītas Sentdžeimsa parkā. Detaļas runāja pārāk skaidri bēgoša varde, nikni vajātāji, vaļā palaists Amerikas dēmons, pūlī vairāki nāves gadījumi. Bija sākusies panika, un ļaudis izpostījuši daļu parka. Ielās joprojām valdīja spriedze. Līdz Padomes sēdei Mandrākam bija jāsagatavo aizstāvības runa. Jaunais burvis piekrita. Viņš zināja, ka viņa karjerai līdz ar to var tikt pielikts punkts.