Apspriedes laikā padoto acis bija izsmejošas un naidīgas. Daži pat ierosināja, lai viņš tūlīt pat izsauc džinu, tādējādi mazinot valstij nodarīto kaitējumu. Mandrāks, akmens cietu seju un stūrgalvīgi purinot galvu, atteicās to darīt. Visu dienu viņš bija viegli aizkaitināms un izklaidīgs, un pat Paiperes jaunkundze gāja viņam ar līkumu.
Pēcpusdienā, kad piezvanīja Mierdara kungs un atgādināja par gaidāmo tikšanos, Džons tūlīt pat piecēlās un devās prom no biroja.
Jau vairākus gadus kopš notikuma ar Gledstona zizli Kventins Mierdaris bija Mandrāka tuvākais sabiedrotais. Tas nebija bez iemesla premjerministrs mīlēja teātri, un Mierdara kungam uz viņu bija liela ietekme. Izliekoties par kaislīgu teātra cienītāju, Mandrāks bija nodibinājis tādu saikni ar valdības vadītāju, par kādu pārējie burvji varēja tikai sapņot. Tomēr arī tam bija sava cena Mandrākam arvien biežāk bija jāpiedalās briesmīgās amatieru teātra izrādēs Ričmondā, valkājot te šifona īsbikses, te platas pantalones un vienā neaizmirstamā vakarā pat karājoties no griestiem ar mirdzošiem spārniem pie pleciem. Kolēģu uzjautrinājumu Džons pacieta stoiskā mierā Devro labvēlība bija svarīgāka.
Pateicībā par atbalstu Kventins Mierdaris bieži piedāvāja savu padomu, un Mandrāks drīz vien saprata, ka dramaturgs labāk par visiem pārējiem spēj uztvert baumas un paredzēt premjerministra mainīgo noskaņojumu. Daudzreiz, sekojot drauga ieteikumam, viņš bija pieņēmis pareizo lēmumu.
Bet pēdējos mēnešos, nokrāvies ar darbiem, Mandrāks arvien retāk bija iegriezies pie drauga un mazāk atbalstījis Devro teatrālās izpriecas. Šādām muļķībām viņam nebija laika. Nedēļām ilgi Džons bija atlicis vizīti pie Mierdara. Bet tagad, noguris un apmulsis, burvis beidzot devās pie dramaturga.
Viņu ielaida kalpotājs. Mandrāks šķērsoja priekšnamu, kurā no griestiem karājās milzīgs rozā kroņlukturis un pie sienas dižojās eļļas glezna, kurā bija attēlots pats dramaturgs atlasa uzvalkā. Novērsis skatienu no gleznas (viņam vienmēr bija licies, ka uzvalka bikses ir pārāk apspīlētas), Mandrāks devās uz galvenajām trepēm. Kurpes bez skaņas grima mīkstajā paklājā. Pie sienām karājās ierāmēti plakāti no visām pasaules valstīm. ŠOVAKAR PIRMIZRĀDE! MIERDARA KUNGS AR PRIEKU PREZENTE! Dučiem reklāmu izkliedza pasaulei savu vēstījumu.
Kāpņu apakšā metāla durvis veda uz dramaturga darbistabu.
Jaunais burvis pieklauvēja, bet durvis tieši tobrīd atvērās un pa tām palūkojās plata, smaidoša seja. Džon, manu zēn! Cik lieliski! Esmu sajūsmā. Aizslēdz durvis! Iedzersim piparmētru tēju! Izskatās, ka tev noderētu neliels atspirdzinājums.
Mierdara kungs kustējās strauji, bet ar precizitāti un grāciju. Viņa īsais augumiņš griezās un šūpojās; ielejot tēju un pieberot piparmētras, viņš lēkāja kā kolibri. Seja sajūsmā staroja, sarkanie mati mirdzēja, un smaids nepazuda ne mirkli.
Drēbes, kā parasti, atspoguļoja dramaturga"dzīvespriecīgo dabu brūnas kurpes, zirņu zaļas bikses ar sarkanbrūnām rūtīm, spilgti dzeltena veste, rozā kravate un plats lina krekls ar volāniem piedurkņu galos. Tomēr šodien piedurknes bija uzlocītas līdz elkoņiem un kravati un vesti slēpa balts priekšauts. Mierdara kungs acīmredzot bija smagi strādājis.
Viņš samaisīja tēju, divreiz piesita ar karotīti pie glāzes un pasniedza to Mandrākam. Lūk! viņš izsaucās. Cienājies! Un tad ar mierinošu smaidu piebilda: Putniņš man pačukstēja, ka pēdējā laikā viss nav ritējis, kā plānots…
Mandrāks īsi izstāstīja jaunākos notikumus. Mazais vīriņš smējās kā kutināts. Kauns un negods! viņš izsaucās. Tu tikai pildīji savu pienākumu, bet tādi muļķi kā Ferēra pie mazākās izdevības ir gatavi tevi saplosīt gabalos. Zini, kas viņiem visiem kaiš, Džon? Te Mierdaris ieturēja māksliniecisku pauzi. Skaudība. Mums visapkārt ir nekam nederīgi mullas, kas apskauž mūsu talantu. Ar mani ir tieši tāpat kritiķi ir gatavi saplosīt katru manu pirmizrādi.
Mandrāks piekrītoši pamāja. Bet tu rīt viņus noliksi vietā, viņš sacīja.
- Jā gan, Džon, tā nudien būs. Dažkārt valdības vīri ir tik nedraudzīgi bet tu jau laikam jūti to pašu, vai ne? It kā būtu viens pret visiem. Bet neraizējies, Džon, es esmu tavs draugs un būšu tavā pusē, lai kas arī notiktu.
- Paldies, Kventin. Man gan neliekas, ka būtu tik ļauni…
- Redzi, tev ir kas tāds, kā viņiem nav. Zini, kas? Nākotnes vīzija. Es to vienmēr esmu zinājis. Tu esi tālredzīgs. Un ambiciozs. To var izlasīt tavās acīs.
Mandrāks lūkojās tējas glāzē. Dzēriens, viņam nemaz negaršoja. Nezinu gan…
- Es gribu tev kaut ko parādīt, Džon. Mazu, maģisku eksperimentu. Lai redzētu tavu viedokli. Lai redzētu, vai tu arī saproti… Nāc nu. Mums nav daudz laika. Vai tu nepaķertu līdzi to dzelzs asmeni? Paldies. Jā, un neaizmirsti tēju!
Mierdara kungs ātriem soļiem devās uz istabas tālāko galu. Mandrāks vilkās nopakaļ. Maģisks eksperiments? Viņš nekad nebija redzējis Mierdari izsakām vairāk par parastiem buramvārdiem, vienmēr bija uzskatījis dramaturgu par samērā vāju burvi. Tā domāja visi. Bet ko tad viņš…?
Jaunais ministrs pagriezās ap stūri un sastinga, tik tikko noturēdams rokā tējas glāzi. Viņa acis iepletās un mute pavērās.
- Ko tu par to domā, manu zēn? Mierdaris viņam aiz pleca smīnēja.
Mandrāks ilgu laiku nespēja parunāt, tikai lūkojās apkārt. Pirms tam te bija stāvējušas dramaturga trofejas, balvas, avīžu izgriezumi, fotogrāfijas un mākslas priekšmeti. Tagad tas viss bija aizvākts. Pie griestiem spīdēja elektriskā spuldze. Uz betona grīdas bija rūpīgi uzzīmēti divi pentakli. Burvim paredzētais pentakls bija standarta lielumā, otrs lielāks nekā parasti. Un tajā kāds sēdēja.
Izsaukšanas pentakla vidū pie grīdas bija piemetināts metāla krēsls. Tas bija smags un stabils un spīdēja spuldzes gaismā. Uz tā sēdēja kāds vīrs, kura potītes un rokas bija sasietas ar auduma strēmelēm.
- Skaista glezna, vai ne? Mierdaris neslēpa prieku. Viņš no sajūsmas burtiski lēkāja.
Gūsteknis bija pie pilnas apziņas un lūkojās burvjos ar izbiedētām acīm. Viņam bija aizsieta mute, apsējs sedza arī daļu ūsu un bārdas. Gaišie mati bija sajaukti, uz viena vaiga redzama svaiga brūce. Viņam mugurā bija vienkāršas drēbes, krekls pie kakla bija atrauts vaļā.
- Kas viņš ir? Mandrāks izdvesa.
- Šis skaistulis? Mierdaris iesmējās. Viņš iekāpa savā penlaklā un sāka aizdedzināt sveces. Tu, protams, zini, ka mums bija nepatikšanas ar tēraudlietuves strādniekiem, kas bija izgājuši demonstrācijā uz ielas pie fabrikas. Pagājušajā naktī mans aģents uzgāja šo puisi aģitējam pārējos streikot. Viņš bija uzrausies uz kravas kastes, un viņam bija patiešām laba balss. Labs orators, nav vārdam vietas. Viņš apmēram divdesmit minūtes stāstīja pūlim, ka vajadzētu sacelties pret varmākām, ka pienācis laiks gāzt burvjus. Beigās šim pat aplaudēja. Bet puisim nebija vēlēšanās pavadīt visu nakti uz ielas kopā ar strādniekiem, un šis devās mājās. Mani zēni viņu izsekoja, ieblieza pa galvu, kamēr šis neskatījās, un atvilka šurp. Tagad man būs vajadzīgs tas metāla iesms. Nē, ne jau tā, kā tu domā. Es veikšu Izsaukšanu.