- Vai šie jautājumi patiešām ir būtiski? Mierdaris sarauca pieri. Pretošanās kustība sen iziruši. Labāk paklausies, kas man sakāms, Džon. Tas ir ļoti nozīmīgi, īpaši šobrīd. Džon? Džon?
Mandrāks viņu nedzirdēja. Viņš redzēja Bartimaju ēģiptiešu zēna veidolā stāvam savā priekšā uz bruģētās ielas, dzirdēja viņu sakām: "Golems meiteni satvēra un pārvērta pelnos." Kitija Džonsa bija mirusi. Vismaz džins tā bija apgalvojis. Un Mandrāks viņam bija noticējis. Tikai tagad Džonam ienāca prātā, cik vēsi un mierīgi dēmons bija viņam to paziņojis.
Mandrāks pieliecās tuvāk gūsteknim. Kur tu viņu redzēji? Pasaki, un mēs tevi atbrīvosim.
- Vardes krogā Čizikā. Viņa tur strādā, un viņu sauc Klēra Bella. Lūdzu…
- Kventin, lūdzu, esi tik laipns un atbrīvo dēmonu, kā arī šo vīru. Man jādodas prom.
Dramaturgs pēkšņi bija kļuvis pavisam kluss. Protams, Džon… Ja tu tā vēlies. Vai tiešām negribi palikt un ieklausīties, kas man sakāms? Es tev ieteiktu aizmirst to meiteni. Tagad ir daudz svarīgākas lietas, par ko runāt. Mans eksperiments…
- Vēlāk, Kventin, vēlāk. Mandrāks jau steidzās uz durvīm. Viņa seja bija līķa bālumā.
- Kurp tu steidzies? Atpakaļ uz darbu?
- Man steidzanti jāizsauc kāds dēmons, jaunais burvis caur sakostiem zobiem nomurmināja.
14 bartimajs
Iespējams, esmu tev jau teicis, ka laiks Citā pasaulē neeksistē. Bet pat tādā gadījumā mēs spējam atšķirt, vai mūs izsauc pēc īsāka vai ilgāka laika posma. Es tik tikko biju atkopies un sakopojis enerģiju, kad mani jau atkal izsauca izsūca kā dzeltenumu no olas, aizraujot atpakaļ uz nežēlīgo Zemi.
Atkal. Es pat vēl nebiju pilnībā atveseļojies!
Manas pēdējās dienas uz Zemes bija tik bīstamas un sāpīgas, ka tikko spēju tās atcerēties. Bet vienu lietu es nebiju aizmirsis savu nožēlojamo vājumu. Kā es, kurš lika trīcēt Nimrudas burvjiem, kurš aizdedzināja Berberijas krastu un pazudināja Ammetu, Kohu un Džaboru, biju spiests pārvērsties par klibu vardi un bēgt no gārņu bara, nespējot atvairīt pat vismazāko sprādzienu.
Tobrīd es biju pārāk tuvu nāvei, lai patiešām spētu sadusmoties. Bet tagad gan es biju nikns. Visa mana būtība dusmās vārījās.
Es pat nespēju atcerēties, kā saimnieks mani atbrīvoja. Visticamāk, viņš negribēja sasmērēt grīdu. Vai arī mans nožēlojamais izskats viņu apkaunoja. Lai kāds būtu iemesls, šis zeņķis acīmredzot atkal bija pārdomājis.
Labi, lai notiek pēc viņa prāta. Dosimies katrs pretī savai nāvei. Es izmantošu pret saimnieku viņa paša vārdu, un lai tad notiek kas notikdams. Paskatīsimies, kā viņš tagad izlocīsies.
Turklāt es vairs neatgriežos kā pusbeigta varde.
Tajās īsajās stundās, ko pavadīju Citā pasaulē, ar mani bija notikušas brīnumainas pārvērtības. Es biju atguvis spēkus. Tas gan nebūs uz ilgu laiku, bet es pamanīšos tos likt lietā.
Materializējoties uz Zemes, es ieliku visu spēku, lai iemiesotos tajā formā, kas vislabāk izteica manu tābrīža noskaņojumu, es parādījos kā muskuļots dēmons ar asiem ragiem un zobiem. Lielisks eksemplārs, papildināts ar sēra smaku, asti ar pīķi galā, spārniem, nagiem un taustekļiem. Manas acis spīdēja kā metāls, āda mirdzēja kā karsta lava. Ne pārāk oriģināli, bet iespaidīgi. Ierados Izsaukšanas istabā ar tādu troksni, kas liktu miroņiem kapā apgriezties otrādi, un iegaudojos kā Anubisa šakāļi Memfisas kapenēs, tikai vēl skaļāk un izteiksmīgāk.
Daiļskanīgi gaudojot, es pametu skatienu uz figūru, kas stāvēja pentaklā man pretī, un pagalam samulsu. Mana balss nodemonstrēja pāris oktāvu kāpumu un apklusa ar aizžņaugtu pīkstienu. Dēmons, kas pašlaik pacēlās no pentakla vidus, izplešot ādas spārnus un kustinot taustekļus, sastinga dīvainā pozā, dibenu atšāvis. Spārni nolaidās, taustekļi nošļuka. Mutuļojošais sēra mākonis norima un pazuda man zem kājām.
Es sastingu kā sālsstabs un lūkojos uz personu, kas bija mani izsaukusi.
- Beidz rādīt tik muļķīgu sejas izteiksmi, meitene noskaldīja. Vai tad tevi nekad agrāk nav izsaukusi sieviete?
Dēmons pacēla pirkstu pie zoda un aizvēra žokli, kas tā arī bija palicis šausmās atplests. Jā, bet…
- Bet kas? Nekas īpašs taču nav noticis.
Dēmons ar šķelto mēli aplaizīja lūpas. Bet… bet…. pagaidi…
- Un kas tā par briesmīgu formu, kurā tu esi ieradies uz Zemes? viņa nosodoši turpināja. Tāds troksnis un smaka! Un visi tie spārni, astes un ūsas! Ko tu mēģini pierādīt? Viņas acis samiedzās. Tu acīmredzot centies kaut ko kompensēt.
- Paklau, es iesāku, ir zināmas tradīcijas, kas…
- Es uzspļauju tradīcijām. Kāpēc tu neesi apģērbies?
- Apģērbies? es nosvepstēju. Šajā izskatā drēbes nav vajadzīgas.
- Vismaz varēji uzvilkt šortus, lai izskatītos piedienīgāk.
- Neesmu pārliecināts, ka piestāvēs spārniem. Dēmons domīgi pakasīja pakausi. Paklau, par to vispār nav runa!
- Ādas bikses piestāvētu gluži labi.
Es ar grūtībām sakopoju domas. Pagaidi! Aizmirsti par tām drēbēm. Es gribēju vaicāt… Ko tu vispār te"dari? Tu mani izsauc? Es nekā nesaprotu! Tas nav pareizi! Man zuda visa vēlēšanās meiteni pārsteigt un iebiedēt. Par atvieglojumu savai vārgajai būtībai es sarāvos, no mana tēla pazuda aste un lielie ādas spārni.
- Kas te tik nepareizs? meitene jautāja. Tās pašas saimnieka un kalpa attiecības, par kurām tu stāstīji. Tu jau zini: es esmu saimniece, bet tu esi vergs, kas bez ierunām pakļaujas visām manām prasībām. Tagad atceries?
- Sarkasms skaistām meitenēm nepiestāv, es atcirtu, tāpēc tu vari droši turpināt šādā pašā garā. Tu ļoti labi saprati, ko es domāju. Tu neesi burve.
Meitene pasmaidīja un paraustīja plecus. Patiešām? Un kas tev liek tā domāt?
Sašļukušais dēmons palūkojās pa labi un pa kreisi. Diemžēl viņai bija taisnība. Es biju ieslodzīts pentaklā. Man pretī otrā pentaklā stāvēja viņa. Turpat bija ari parastie burvju darba atribūti sveces, vīraka trauki, krīts, bieza buramvārdu grāmata. Istaba bija gandrīz tukša, pie logiem pat nebija aizkaru. Pie debesīm spīdēja pilnmēness, pielejot istabu ar sudrabainu gaismu. Izņemot istabas centru, kur uz īpaša paaugstinājuma bija uzzīmēti pentakli, pārējā grīda bija nelīdzeniem dēļiem klāta. Aiz rozmarīna smaržas varēja saost pelējuma un žurku smaku. Viss kā parasti. Es to visu biju redzējis jau tūkstošiem reižu mainījās tikai skats pa logu.
Mani pārsteidza nevis istaba, bet meitene, kas bija mani izsaukusi.
Kitija Džonsa.
Te nu viņa bija. Pašpārliecināta, rokas, uz gurniem salikusi, ar smīnu, platu kā Nīlas grīva. Tieši tāda, kādu es viņu vienmēr attēloju, lai kaitinātu Mandrāku. [43] [1] Nu gandrīz tāda. Es savā atveidojumā mēdzu pārspīlēt ar apaļumiem.
Tagad viņas tumšie mati bija īsi apgriezti un aizlikti aiz ausīm un seja nedaudz kalsnāka. Tomēr meitene izskatījās daudz labāk nekā tad, kad biju viņu redzējis pēdējo reizi klibojam prom pa ielu pēc cīņas ar golemu. Cik gadu bija pagājis kopš tā laika? Ne vairāk kā trīs. Bet šis laiks atspoguļojās meitenes acīs tajās vīdēja pārliecība, ko sniedz zināšanas. [44] [1] Man viņas apģērbs nebija svarīgs, bet, ja nu jūs tas interesē, Kitija bija tērpusies melnā tunikā un platās ielas stila biksēs glīti, ja jums patīk tāds stiliņš. Tunika atsedza kaklu, uz kura nebija nekādu kreļļu vai ķēdīšu. Kājās viņai bija baltas sporta kurpes. Cik Kitijai tagad varēja būt gadu? Apmēram astoņpadsmit. Nekad nebiju pajautājis, un tagad jau laikam bija par vēlu.