Viss it kā bija kārtībā. Tomēr nevarēja būt, ka viņa viena pati bija mani izsaukusi. Es to vienkārši zināju.
Dēmons pašūpoja galvu. Tas ir kāds viltīgs triks, es teicu, ar skatienu iztaustot katru istabas stūri. īstais burvis noteikti tepat kaut kur slēpjas…
Meitene plati pasmaidīja. Un kur tad viņš būtu? Paslēpies man kabatā? Nekā. Acīmredzot vecums nenāk viens, Bartimaj, un tu aizmirsti, ka nejau mēs esam tie, kas prot viltīgus trikus, bet gan jūs.
Es nikni viņu nopētīju. Saki, ko gribi, bet te tuvumā noteikti ir vēl viens pentakls… Tā tam jābūt… Es tādus gadījumus jau esmu pieredzējis. Jā, tas varētu būt tur, aiz durvīm. Norādīju uz vienu no izejām.
- Tur nekā nav.
Sakrustoju rokas. Visas četras. Viņš tur noteikti slēpjas.
Meitene pašūpoja galvu. Viņas balsī skanēja smiekli. Tu maldies, Bartimaj!
- Pierādi to! Aizej un atver tās durvis!
Kitija iesmējās. Izkāpt no pentakla un ļaut, lai tu mani saplosi gabalos? Beidz muļķoties, Bartimaj!
Es izlikos, ka to nemaz neesmu gribējis. Tu tikai aizbildinies. Tu negribi parādīt, kas slēpjas aiz tām durvīm.
Kitijas sejas izteiksme bieži mainījās, tagad tā bija garlaikota. Mēs velti šķiežam laiku. Varbūt šis tevi pārliecinās. Viņa nomurmināja kādu pieczilbīgu vārdu. Mana pentakla centrā pacēlās violeta liesma un trāpīja pa kādu ļoti sāpīgu vietu. Es palēcos līdz griestiem un sāpēs iebrēcos. Kad atkal piezemējos, liesma bija nozudusi.
Meitene pacēla vienu uzaci. Tev paveicās, es teicu, sakopojot visu pašcieņu, kas man vēl bija atlikusi, ka es neizlēmu pavērst šo Soda cirtienu pret tevi pašu. Es zinu tavu vārdu, Džonsas jaunkundz. Tas dod man zināmu aizsardzību. Vai to tev neviens nav iemācījis?
Meitene paraustīja plecus. Par kaut ko tādu esmu dzirdējusi. Bet tie ir sīkumi, kas mani neinteresē.
- Tas vēl lieku reizi pierāda, ka tu neesi burve. Burvji ir kā apsēsti ar sīkumu pētīšanu un iegaumēšanu. Jo tikai tā viņiem izdodas izdzīvot. Nudien nesaprotu, kā tev palaimējies palikt dzīvai iepriekšējo Izsaukšanu laikā.
- Kādu iepriekšējo? Šī ir pirmā, ko veicu patstāvīgi.
Par spīti tam, ka dēmonam no pakaļpuses cēlās dūmu strūkliņa, viņš centās darīt visu, lai izskatītos kā situācijas noteicējs. Bet šie jaunumi viņu atkal apmulsināja. [45] [1] Ceturtā līmeņa džini parasti nav tie, ar ko sāk apgūt Izsaukšanas mākslu, jo mēs esam īpaši vērīgi un viltīgi sekojam līdzi katrai neprecizitātei no jaunā burvja puses. Tieši mūsu lielās apķērības un varenības dēļ (to parasti nepavada piedegušā grauzdiņa smarža) burvji izvairās mūs izsaukt, līdz nav pilnībā pārliecināti par saviem spēkiem.
Es jau gatavojos uzdot nākamo jautājumu, bet tad pārdomāju. Nebija jēgas. Te vispār nekam nebija jēgas. Tāpēc es izmēģināju jaunu un gluži neierastu stratēģiju klusēju.
Likās, ka jaunizcepto burvi mana uzvedība samulsināja. Pagaidījusi pāris minūtes, viņa saprata, ka sarunas turpināšana ir viņas rokās, dziļi ievilka elpu un turpināja: Tev taisnība, Bartimaj, viņa sacīja. Es, par laimi, neesmu burve. Un šī ir vienīgā Izsaukšana, ko jebkad esmu vēlējusies paveikt. Gatavojos tai pēdējos trīs gadus.
Viņa gaidīja. Man prātā iešāvās dučiem jautājumu. [46] [1] Nemaz nerunājot par divdesmit divām potenciālajām meitenes atbildēm uz katru jautājumu, sešpadsmit hipotēzēm un teorēmām, astoņiem abstraktiem pieņēmumiem, kvadrātvienādojumu, divām aksiomām un humoristisku dzejoli. Ar jūsu intelekta līmeni to nesaprast.
Bet es joprojām neko neteicu.
- Izsaukšana man ir tikai palīglīdzeklis, viņa turpināja.
- Mani neinteresē tas, kas parasti vajadzīgs burvjiem. Par to tev nav jāuztraucas.
Viņa atkal apklusa. Vai es ko atbildēju? Nē. Biju mēms kā zivs.
- Man tas viss ir pilnībā vienaldzīgs, meitene turpināja.
- Vara vai nauda man neko nenozīmē.
Klusēšanas stratēģija acīmredzami darbojās, lai gan vilkās kā bruņurupucis svina zābakos. Es pamazām sāku visu saprast.
- Turklāt es nepavisam nevēlos apspiest un paverdzināt garus, meitene moži pabeidza. Ja nu tu gadījumā domāji, ka mans mērķis ir tāds.
- Tevi neinteresē garu paverdzināšana? Te nu pazuda mana ģeniālā stratēģija, lai gan būsim atklāti! minūti ilga klusēšana jau vien bija rekords. Mazais dēmoniņš nepatikā paberzēja apsvilināto pēcpusi, sāpēs novaidoties. Tādā gadījumā es kaut ko nesaprotu. Tu taču tikko nodarīji man sāpes!
- Es tikai mēģināju tev kaut ko pierādīt, meitene atcirta.
- Paklau, vai tu vienreiz nebeigsi? Tas mani kaitina!
- Nebeigšu? Ko tad? Es tikai…
-Es ļoti labi redzēju. Tūlīt pat izbeidz! Un vai tu, lūdzu, nepārvērstos par kaut ko citu? Šī nudien ir pati briesmīgākā forma, kādu esmu redzējusi. Domāju, ka tev ir labāks stils.
- Šo tu sauc par briesmīgu? es caur zobiem nosvilpos. Nudien, meitenīt, var redzēt, ka tu neesi piedzīvojusi daudz Izsaukšanu. Tomēr, lai notiek! es varu mainīties, ja jau tas tevi tā uztrauc… Es pieņēmu savu mīļāko izskatu. Ptolemajs bija mana iecienītākā forma, tā labi derēja gan man, gan Kitijai, jo nosvilināto dibenu tagad piesedza balta drēbju kārta.
Tiklīdz es pārvērtos, viņas acis iemirdzējās. Jā, meitene nočukstēja, tieši tā!
Es cieši palūkojos uz viņu. Kā es varētu jums palīdzēt, jaunkundz?
-Mmm, viss kārtībā… Šī ir daudz labāka forma. Tomēr meitene bija tā sajūsmināta, ka viņai vajadzēja kādu mirkli, lai atkal kļūtu nopietna. Es apsēdos uz grīdas, kājas sakrustojis, un gaidīju.
Arī Kitija apsēdās. Viņa nez kāpēc izskatījās un uzvedās daudz brīvāk. Pirms brīža jaunā burve katru vārdu izrunāja lēni un piesardzīgi, turpretī tagad viņa čaloja kā strautiņš. Es gribu, lai tu ļoti uzmanīgi ieklausies, ko teikšu, Bartimaj, viņa sacīja, noliecoties uz priekšu. Es viņu uzmanīgi vēroju ja nu gadījumā viņa nejauši nodzēstu kādu ar krītu uzvilkto līniju. Protams, mani interesēja, ko viņa sacīs, bet es nelaidīšu garām izdevību izbēgt.
Ptolemajs atspieda zodu plaukstā. Pūcē vaļā! Es klausos.
- Lai notiek! Es tā priecājos, ka viss noritēja, kā nākas! Kitija sajūsmā apskāva savus plecus. Es nudien neuzdrošinājos ticēt, ka man izdevies. Man bija tik daudz jāiemācās tev nav pat nojausmas, cik! Nu, varbūt arī ir… Bet tas nudien nebija necik interesanti.
Manas acis satumsa. Tu to visu iemācījies trijos gados? Jāsaka, ka esmu patīkami pārsteigts. Un mazliet šaubos…
- Es sāku apgūt zināšanas drīz pēc tam, kad pēdējo reizi satiku tevi. Kad dabūju savus jaunos personas dokumentus, es varēju doties uz bibliotēku, paņemt grāmatas par maģiju…
- Bet tu taču ienīdi burvjus! es izsaucos. Tev nepatika tas, ko viņi dara! Un tu ienīdi arī garus! Pateici man to tieši acīs kas, atklāti sakot, mani dziļi aizvainoja. Kas ir mainījies?
- Mana vēlēšanās nebija dabūt uz šo pasauli kuru katru dēmonu, viņa attrauca. Visas manas mācīšanās mērķis bija atsaukt šurp tevi.
- Mani?
- Tu izskaties pārsteigts.
Es saņēmos. Nē, nē, tev tikai tā likās. Un kas tevi tik ļoti piesaistīja? Mana apburošā personība? Vai aizraujošās sarunas?
Meitene ieķiķinājās. Visādā ziņā ne jau nu personība. Drīzāk mūsu saruna bija tā, kas man palika prātā un visus šos trīs gadus nedeva mieru.
Patiesībā arī es šo sarunu nebiju aizmirsis. Tolaik mans saimnieks Netenjels vēl bija neveikls iesācējs, kas tiecās pēc atzinības. Mani un Kitijas ceļi otrreiz bija krustojušies golema krīzes laikā, kad galvaspilsētu terorizēja milzīgs māla briesmonis un vēl piedevām ifrīts Honorijs. Toreiz meitene mani apbūra ar spēcīgo personību un kvēlo ideālismu kaut ko tādu, kas nepiemīt gandrīz nevienam burvim. Viņa bija mazizglītota vienkāršo ļaužu meitene, kas nezināja neko par savas pasaules uzbūvi, bet dedzīgi vēlējās to mainīt. Turklāt viņa riskēja ar dzīvību, lai glābtu vienu no saviem ienaidniekiem, nelietīgu burvi, kas pat nebūtu cienīgs notīrīt viņai zābakus. [47] [1] Manu saimnieku. Tu jau uzminēji, kas viņš tāds ir, vai ne?