Jā, viņa bija atstājusi uz mani neizdzēšamu iespaidu. Un arī uz manu saimnieku.
Es plati pasmaidīju. Tātad tev mūsu saruna patika?
- Tās runas par civilizācijām, kas rodas un atkal izzūd, man lika daudz ko pārdomāt. Tu teici, ka ir zināmi paraugi, pēc kuriem tas notiek, un es izlēmu, ka man tie jānoskaidro. Meitene piesita ar pirkstu pie zemes, gandrīz pieskaroties ar krītu uzvilktajai līnijai. Tāpēc es turpināju meklēt.
Ptolemajs sakārtoja gurnautu. Tas ir ļoti apsveicami, bet pavisam nesaskan ar nabaga džina izraušanu no Citas pasaules, kur tas apstājies atpūsties. Mana būtība smeldz, es gribu atpakaļ. Mandrāks mani turēja kalpībā, es aši saskaitīju, tieši seši simti astoņdesmit trīs dienas no pēdējām septiņsimt. Tas nepaliek bez sekām. Es jūtos kā ābols mucas apakšā no ārpuses skaists un apaļš, bet zem mizas vienos nobrāzumos. Tu man neļāvi kārtīgi sadziedēt brūces…
Kitija piešķieba galvu un uzmanīgi mani nopētīja. Citā pasaulē?
- Tas ir viens no tās vārdiem.
- Atvaino, ka tevi iztraucēju, meitene teica tādā balsī, it kā būtu pamodinājusi mani no pēcpusdienas snaudas. Bet es pat nezināju, vai man izdosies. Baidījos, ka nebūšu pietiekami prasmīga.
- Tu esi pietiekami prasmīga, es sacīju. Kā tu īsti iemācījies mani izsaukt?
Meitene paraustīja plecus. Nu, tas nebija pārāk grūti. Tu jau vari iedomāties. Burvji visu pārspīlē, tikai lai turētu vienkāršos ļaudis pa gabalu. Galu galā, kas te tik īpašs? Uzvilkt ar lineālu pāris līniju, iemācīties strādāt ar auklu un kompasu. Dažas rūnas un buramvārdi. Jāaiziet uz tirgu pēc zālītēm… Nedaudz miera un klusuma, un šis tas jāiemācās no galvas… Tas arī viss.
- Nav taisnība, es iebildu. Cik man zināms, vienkāršie ļaudis nekad neko tādu nav darījuši. Tas ir kaut kas nedzirdēts! Tev noteikti kāds palīdzējis. Ar senajām valodām, rūnām, apļiem un vīraka sagatavošanu… kāds burvis. Kas viņš ir?
Kitija neomulīgi sagrozījās un aizlika aiz auss matu šķipsnu. Nu, es netaisos tev atklāt viņa vārdu. Bet tev taisnība man palīdzēja. Ne jau uzzīmēt šo konkrēto apli. Viņš domā, ka esmu aizrautīga amatiere, kas interesējas par zināšanām zināšanu pēc. Ja mans priekšnieks zinātu, ko esmu izdarījusi, viņš aiz dusmām uzsprāgtu. Viņa pasmaidīja. Šobrīd viņš cieši guļ divus stāvus zemāk. Viņš ir gluži jauks cilvēks. Tas gan prasīja ilgu laiku, bet beidzot es to esmu izdarījusi. Cik pārsteidzoši, ka to nav izmēģinājuši vairāk cilvēku!
Ptolemajs palūkojās uz meiteni caur puspievērtām acīm. Lielākā daļa cilvēku baidītos par to, ko viņi var izsaukt.
Meitene pamāja. Tiesa. Bet nav tik traki, ja tu nebaidies no konkrētā dēmona.
-Ko?
- Nu, es zinu, kādas briesmīgas lietas var notikt, ja tu nepareizi pasaki kādu buramvārda zilbi vai neprecīzi uzzīmē pentaklu, tomēr sekas ir atkarīgas no izsauktā dēmona atvaino, džina. Vai ne? Ja es izsauktu kādu vecu, nīgru ifrītu, ko nekad dzīvē neesmu satikusi, tad gan es baidītos, kas notiks, ja mēs nesapratīsimies. Bet mēs taču jau esam pazīstami, vai ne? Viņa man uzsmaidīja. Un es zinu, ka tu man nenodarīsi neko ļaunu, pat ja es nedaudz kļūdīšos.
Es uzmanīgi vēroju viņas rokas, kas atkal bija ļoti tuvu sarkanajai krīta līnijai. Vai tiešām?
- Jā. Pagājušoreiz mēs taču labi sapratāmies, vai ne? Nu, toreiz ar golemu. Tu man pastāstīji, kas jādara, un es to izdarīju. Mēs bijām partneri.
Ptolemajs neticīgi paberzēja acis. Toreiz viss bija citādi, un tu laikam visu esi pārpratuši. Pirms trim gadiem mēs abi bijām zem Mandrāka tupeles. Es biju viņa vergs, tu viņa gūstekne. Mums bija vienas intereses apmuļķot viņu un glābt savu ādu.
- Tieši tā! viņa izsaucās. Un mums…
- …nav nekā cita kopīga, es turpināju. Jā, mēs sadarbojāmies. Es tev devu pāris mājienu par golema vājajām vietām, bet tas drīzāk bija zinātnisks eksperiments, lai redzētu, cik neprātīgi tu spēj rīkoties… Turklāt tā bija nedabiska rīcība…
- Iebilstu…
- Ja drīkstu turpināt, es kašķīgi iejaucos, ir zināma atšķirība starp toreizējo un tagadējo situāciju. Toreiz mēs abi bijām burvju nežēlības upuri. Piekriti? Tieši tā. Bet tagad viens no mums ir iesprostots pentaklā, es iesitu ar dūri pa kailajām krūtīm, joprojām kā vergs un upuris. Kamēr otrs…
Viņa pašūpoja galvu. Nē…
- Otrs ir metis kažoku uz otru pusi…
- Nav tiesa!
- Un iedūris sabiedrotajam dunci mugurā…
- Bartim…
- Kļuvis par nelietīgu nodevēju, oportūnistu, cilvēku ar divām sejām, kas pievienojies manu nebeidzamo paverdzinātāju skaitam!
Guvusi iespēju iemācīties šīs nelietīgās mākslas, tu nevilcinājies ne mirkli! Par Netenjelu un pārējiem vismaz var teikt, ka viņiem nebija izvēles, ka viņus nodeva mācībā pie burvjiem tik agrā bērnībā, kad viņi vēl nespēja atšķirt labu no ļauna. Tu varēji izvēlēties citu ceļu! Bet tu devi priekšroku paverdzināt Bartimaju, Sakr al Džinu, Sudraba Plūmju Čūsku, Irākas vilkveidīgo sargu. Un tev vēl netrūkst nekaunības uzskatīt, ka es nedarīšu tev neko sliktu! Ļauj man tev pateikt, mamzelīt, ka tie, kas mani novērtē par zemu, mirst briesmīgā nāvē. Man ir zināmi tūkstoš triku, manā arsenālā ir simtiem ieroču. Es varu… au!
Karstasinīgi diskutēdams, es biju pāršāvis vienu pirkstu pāri sava pentakla malām. Manai būtībai trāpīja spēcīgs strāvas trieciens, pašķīda dzeltenas dzirksteles, un es uzlidoju augstu gaisā, izmisīgi kūleņojot un cenšoties neatdurties pret otru pentakla malu. Niknums palīdzēja man veikt šos akrobātiskos trikus brīnum veiksmīgi, un es nolaidos zemē ar satumsušu skatienu un saplēstu gurnautu.
Meitene saviebās. Nu re, mēs atkal esam nonākuši turpat, kur sarunas sākumā.
Es paklausīgi sakārtoju gurnautu. Tu saprati. Izsaucot mani, tu esi nostādījusi mūs dažādās lomās. Mūsu starpā var būt tikai naids.
- Muļķības, viņa noskaldīja. Kā gan citādi es varēju tevi satikt? Es netaisos tevi paverdzināt, muļķi! Tikai gribu, lai mēs parunātos kā vienlīdzīgi.
Es saraucu uzacis vismaz to daļu, kas nebija nosvilusi. Neiespējami. Vai sisenis var sarunāties ar lauvu kā vienlīdzīgi sarunas partneri?
- Ak, neesi tik riebīgs! Un kas tas par Netenjelu?
Pārbolīju acis. Kas? Nekad neesmu par tādu dzirdējis.
- Tu pirms brīža pieminēji kādu Netenjelu…
- Nē, nē, tu būsi pārklausījusies. Es strauji mēģināju mainīt sarunas tematu. Tava ideja ir smieklīga! Starp cilvēkiem un džiniem nav iespējama vienlīdzība. Tu esi jauna un dumja, un varbūt man nevajadzētu izteikties tik skarbi, bet labāk būtu, ja tu saprastu pareizi. Piecu tūkstošu gadu laikā es biju pazīstams ar simtiem saimnieku, un, vai nu viņu pentakli bija iezīmēti tuksneša smiltīs, vai kalnu sūnās, naids starp mani un burvjiem, kas mani izsauca, bija liels un ilgstošs. Tā vienmēr ir bijis, un tā vienmēr būs.
Es pabeidzu tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus. Vārdi atbalsojās tukšajā telpā. Meitene saglauda matus.