- Un ko tas tev deva? kāmis vaicāja. Man ir bijuši simtiem saimnieku, un, vai nu viņu pentakli bija uzzīmēti smiltīs, vai stepē…
- Jā, jā, Kitija pārtrauca džina runas plūdus, tur jau tā lieta. Viens no ierakstiem vēstīja, ka Ptolemajam ar džiniem bijusi īpaši cieša saikne. Un vēl es izlasīju, ka viņš nomira, būdams zēns. Tad es sapratu, kura burvja tēlā tev patīk parādīties uz Zemes.
Kāmis bija pievērsies saviem kāju nagiem. Un ko tad šis ieraksts īsti stāstīja par attiecībām starp džinu un zēnu? viņš it kā starp citu ieminējās. Nu, tāda zinātniska interese…
- Patiesībā neko īpašu, meitene atzina. Un es nezinu gandrīz neko par to, kas Ptolemajs tāds bija. Man šķiet, ka esmu redzējusi pāris viņa sarakstīto grāmatu. Bet tajā atsaucē bija pieminēti Ptolemaja vārti, lai nu tie būtu kas būdami…
Meitene apklusa. Kāmis tobrīd bija pievērsis skatienu logam un lūkojās debesīs. Pagriežoties pret jauno saimnieci, viņš atkal pieņēma Ptolemaja izskatu.
- Pietiek pļāpāt, ēģiptiešu zēns noskaldīja. Ko tu no manis īsti gribi?
Tagad, kad viņas pieņēmumi bija apstiprinājušies, Kitija palūkojās uz savu sarunu biedru pavisam citām acīm. Izrādījās, ka viņa lūkojas uz īstu zēnu, kas miris pirms diviem tūkstošiem gadu. Iepriekš viņa bija lūkojusies uz šo formu kā masku, vienu no džina ilūzijām. Tagad, apzinoties, ka zēns kādreiz bijis īsts, viņa sajuta senatnes elpu. Dēmons rādīja savu bijušo saimnieku tik precīzi, ka Kitija ievēroja viņam uz kakla divas tumšas dzimumzīmītes un balto rētu uz zoda un pamanīja, cik kaulaini ir elkoņi. Šāda precizitāte varēja liecināt tikai par dziļu pieķeršanos vai pat mīlestību.
Šī atklāsme deva meitenei drosmi turpināt.
- Labi, es pastāstīšu. Bet pirms tam vēlreiz gribu apliecināt, ka nevēlos tevi paverdzināt. Lai kāda arī būtu tava atbilde, es pēc sarunas tevi atbrīvošu.
- Cik neiedomājami laipni!
- Es vēlos, vienīgi lai tu mani uzmanīgi uzklausītu.
- Nu, ja tas ir viss, tad mēs varētu mēģināt, džins sacīja. Es varu pateikt tikai to, ka tu esi pirmā, kas šo divu tūkstošu gadu laikā ir painteresējusies par to, kāpēc es parādos šādā formā. Neviens no burvjiem pat neiedomājās pavaicāt. Un kāpēc gan lai viņi to darītu? Es taču esmu dēmons tātad kaut kas riebīgs un pretdabisks. Man nav nekādu citu rīcības iemeslu kā samaitātība un ļauni nodomi. Tāpēc, baidoties par savu dzīvību, viņi pēc iespējas mazāk vēlas ko zināt par mani, kur nu vēl man vaicāt. Bet tu tā nedari. Tu esi kaut ko uzzinājusi. Es nesaku, ka tavi atklājumi ir saprātīgi, tomēr pūles ir uzslavas vērtas. Tāpēc, viņš karaliski pamāja ar roku, esmu gatavs tevi uzklausīt.
- Nezinu, vai tu esi pamanījis, ka Londonā viss iet uz slikto pusi, Kitija teica, ērti iekārtojusies. Burvji sāk zaudēt kontroli. Vienkāršos ļaudis sūta karā uz Ameriku, tirdzniecības sakari ir pavājinājušies. Valsts kļūst arvien nabadzīgāka, un tas noved pie nemieriem. Parādās arvien vairāk cilvēku, kas spēj pretoties maģijai.
- Es jau to paredzēju, džins cienīgi teica. Cilvēki sāk redzēt garus un atklāj, ka spēj tiem pretoties. Viņi uzzina, kā izmantot savas spējas, un liek tās lietā.
Kitija pamāja. Bet policija to negrib tā atstāt. Cilvēki tiek apcietināti, aizvesti prom un nekad vairs neatgriežas.
- Tā notiek.
- Manuprāt, burvji gatavojas vēl ļaunākai rīcībai, meitene turpināja, lai tikai saglabātu varu. Ir nodibinātas vairākas vienkāršo ļaužu pretošanās grupas, bet tās ir vājas. Nevienam nav spēka stāties pretī valdībai.
- Tas ir tikai laika jautājums.
- Bet cik ilgs laiks būs vajadzīgs?
- Gribi, lai es minu? Zēns pārdomās pielieca galvu. Man šķiet, ka sacelšanās varētu notikt pēc pāris paaudzēm. Apmēram pēc piecdesmit gadiem. Tad pretošanās spējas būs attīstījušās pietiekamā līmenī. Piecdesmit gadi nav pārāk ilgs laiks. Ja paveiksies, tu to piedzīvosi, būdama mīļa, sirma vecmāmiņa, kas ucina uz ceļiem mazbērnus. Patiesībā, džins pacēla roku, lai apklusinātu Kitijas niknos protesta saucienus, es kļūdījos.
- Labi.
- Tu būsi nevis mīļa, sirma vecmāmiņa, bet veca, vientuļa grezele.
Kitija uzsita ar dūri pa grīdu. Piecdesmit gadi! Tas nekam neder! Kas zina, kādu postu burvji līdz tam būs nodarījuši? Mana dzīve jau būs beigusies! Kad pienāks laiks revolūcijai, es, visticamāk, jau būšu pagalam.
- Tev taisnība, zēns atzina. Bet es varēšu būt šeit, lai to noskatītos. Joprojām tāds pats.
- Tev nu gan ir paveicies…
- Tev tā šķiet? Zēns palūkojās uz savu tēlu viņš sēdēja taisnu muguru, kājas sakrustojis kā ēģiptiešu rakstvedis. Ir jau pagājuši divi tūkstoši simt divdesmit deviņi gadi, kopš Ptolemajs ir miris, viņš sacīja. Tolaik viņam bija četrpadsmit. Kopš tā laika ir radušās un kritušas astoņas pasaules impērijas, bet es joprojām parādos uz Zemes viņa izskatā. Vai tev joprojām šķiet, ka man ir palaimējies?
Kitija neatbildēja. Beidzot viņa jautāja: Kāpēc tu tā dari? Tas ir, parādies viņa izskatā.
- Jo es sev nosolījos, ka vienmēr parādīšu, kāds viņš bija, pirms pārvērtās.
- Bet man likās, ka viņš tā arī neizauga liels!
- Tev taisnība. Neizauga.
Kitija atkal vēra muti, lai kaut ko vaicātu, bet pārdomāja. Mēs novirzāmies no temata, viņa teica. Es nevaru atļauties gaidīt, skatoties, kā burvji nodara arvien lielāku ļaunumu!
Dzīve ir pārāk īsa. Tāpēc ir jārīkojas, turklāt tūlīt! Mēs, vienkāršie cilvēki, vieni paši nevaram sakaut valdību. Mums vajadzīga palīdzība.
Zēns paraustīja plecus. Tu spried prātīgi.
- Tāpēc es iedomājos, ka džini un citi gari varētu mums palīdzēt.
Džins izskatījās kā no plaukta nokritis. Pasaki vēlreiz.
- Jūs mums varētu palīdzēt. Galu galā tu pats teici, ka mēs visi esam upuri kā džini, tā vienkāršie ļaudis. Burvji apspiež gan cilvēkus, gan garus. Tāpēc mēs varētu apvienoties un kopīgiem spēkiem viņu sakaut.
Zēna seja palika neizteiksmīga. Tik vienkārši…
- Protams, tas nebūtu viegli, tomēr izdarāms. Ja jau tādi vienkāršie ļaudis kā es spēj izsaukt tik nozīmīgu džinu kā tu, kāpēc mēs nevarētu visi apvienoties cīņā pret valdību? To visu vajadzētu apdomāt un iesaistīt vairāk dēm… es gribēju teikt, garu, bet šāda rīcība jau pati par sevi būtu pietiekami pārsteidzoša, vai tev tā nešķiet? Turklāt mēs cīnītos plecu pie pleca kā vienlīdzīgi, nevis kā vergi un saimnieki. Nebūtu nekādas pazemošanas vai paverdzināšanas. Vienkārši godīga sadarbība. Mēs būtu neuzvarami!
Kitija bija noliekusies uz priekšu, viņas acis sajūsmā mirdzēja. Likās, ka zēns arī ir aizdomājies. Viņš ilgu laiku neko neteica. Bet tad nomurmināja: Tu esi traka. Skaista, labi ģērbusies, bet traka.
Meitene sašutumā notrīcēja. Paklausies…
- Es esmu strādājis pie pāris jukušajiem, džins turpināja. Pie reliģiska fanātiķa, kas sevi šaustīja ar kazenājiem, akla imperatora, kas sev par prieku sarīkoja masu slaktiņus, un nabadzīgiem burvjiem, kas vēlējās noslīkt zeltā. Esmu pacietis viņu vājprātīgās prasības un izpildījis tās… Jūs, cilvēki, esat samaitāti un nelietīgi radījumi. Godīgi sakot, Kitij, tavs trakais plāns nav pats ļaunākais no visiem, bet pilnīgi noteikti novestu pie tavas un arī manas nāves. Tavs piedāvājums ir muļķīgs, un tam ir bezgala daudz iebildumu. Ja es tos visus vēlētos uzskaitīt, mēs joprojām sēdētu tepat un sarunātos, kad Britu impērija beidzot kristu. Tāpēc es nosaukšu tikai divus iemeslus, kāpēc tas nav izdarāms. Pirmkārt, neviens gars no visdižākā mārida līdz sīkākajam mitām nekad nepiekritīs sadarboties (kā tu to nosauci) ar cilvēkiem. Sadarboties… Padomā pati! Vai tiešām mēs ietu cīņā plecu pie pleca? Džins asi iesmējās. Nē! Mēs no cilvēkiem esam piedzīvojuši pārāk daudz pārestību, lai jebkad sauktu viņus par sabiedrotajiem.