- Meli! Kitija iesaucās. Kā tad ar Ptolemaju?
- Viņš bija vienreizējs! zēns sažņaudza dūres. Vienīgais pasaulē! Nemaz nemēģini viņu te iepīt!
- Viņš liecina par pretējo, Kitija nepadevās. Protams, lielāko daļu dēmonu būtu grūti pārliecināt…
- Grūti? Tas nav izdarāms!
- Tieši tāpat tu teici: nav iespējams, ka es būtu tevi izsaukusi. Bet es taču to izdarīju!
- Tas nav pat salīdzināms! Ļauj man tev kaut ko pateikt. Es te sēžu un pieklājīgi sarunājos ar tevi, kā darītu jebkurš džins ar labām manierēm, bet visu laiku vēroju tevi ar ērgļa skatienu, lai pamanītu, vai tu neizbāz ārā no pentakla kaut pirksta galiņu. Ja tu to izdarītu, tu noteikti uzzinātu kaut ko vairāk par cilvēku un dēmonu patiesajām attiecībām.
- Vai tiešām? Kitija pasmīnēja. Ne jau es, bet gan tu pieskāries pentakla malai un aizlidoji pa gaisu, sadedzinot svārkus. Un tā pēdējos divus tūkstošus gadu. Arī jūs vieni paši neko nepanāksiet!
- Tu tā domā? zēns bija pārskaities. Tad paklausies otru iemeslu, kāpēc tavs plāns ir muļķīgs. Pat ja es vēlētos tev palīdzēt, pat ja vēl simt sentimentālu džinu vēlētos iesaistīties mūsu kopīgajā cīņā un apvienoties ar cilvēkiem, mēs to nespētu. Jo vienīgais veids, kā mēs varam nokļūt uz Zemes, ir Izsaukšana. Un tas nozīmē brīvās gribas zaudēšanu. Un sāpes. Tas nozīmē bezierunu pakļaušanos saimniekam. Un tādā situācijā nav iespējams runāt par vienlīdzību.
- Muļķības, meitene noskaldīja. Tā tam nav jābūt.
- Protams, ir. Kāda ir alternatīva? Katra Izsaukšana mūs sasaista. Vai tu vēlētos mūs palaist brīvībā? Ņemot vērā mūsu spēku? Vai tu gribētu, lai mēs pārņemam kontroli?
- Protams, ja vien tas būtu vajadzīgs.
- To nu gan tu negribētu!
- Gribētu gan! Ja mūsu starpā valdītu uzticība, es tā rīkotos.
-Vai tiešām? Varbūt vēlies to pierādīt tūlīt pat? Izkāp no pentakla!
-Ko?
- Tu ļoti labi dzirdēji. Izkāp ārā! Jā, pāri tām līnijām. Paskatīsimies, cik ļoti tu man uzticies. Ļauj man uz brīdi būt noteicējam. Paskatīsimies, vai tu spēj arī rīkoties, ne tikai runāt.
To teikdams, zēns piecēlās kājās, un tā darīja arī Kitija. Viņi stāvēja viens otram pretī un lūkojās acīs. Kitija iekoda lūpā. Pār kauliem pārskrēja aukstas trīsas. Tā viņa to nebija iedomājusies. Džins noraidīja viņas piedāvājumu un tūlīt pēc tam viņu izaicināja. Ko tagad? Ja viņa izkāptu no pentakla, Bartimajs varētu viņu nogalināt un pēc tam netraucēts pazust. Pretošanās spējas neatturētu viņu vienkārši saraut meiteni gabalos, pat neliekot lietā maģiju. Šī doma lika nodrebēt.
Kitija lūkojās sen mirušā zēna sejā. Viņš draudzīgi uzsmaidīja, bet skatiens palika stingrs, pat izsmejošs.
- Kā tad paliek?
- Tu pirms brīža atklāji, ko izdarītu ar mani, ja es būtu ārpus aizsardzības loka, meitene lēni sacīja. Tu teici, ka uzkluptu man vienā acumirklī.
Smaids papletās platāks. Ak, neņem to galvā. Es tikai baidīju tevi. Tev taču nav jātic visam, ko vecais Bartimajs saka, vai ne? Es taču esmu liels jokdaris. Kitija klusēja. Nu taču! Ļauj man būt situācijas noteicējam! Tu būsi pārsteigta. Tev tikai man jāuzticas.
Kitija aplaizīja sausās lūpas. Zēns smaidīja. Likās, ka viņš to dara ar tādu piepūli, ka visi sejas muskuļi bija saspringti. Meitene paskatījās uz krīta līnijām, kas bija uzzīmētas uz grīdas.
- Tā ir tava vienīgā iespēja, džins čukstēja.
Jaunā burve saprata, ka visu laiku bija neapzināti aizturējusi elpu. Viņa skaļi ievilka plaušās gaisu. Nē. Tas neko nepierādīs.
Melnās acis viņu vēroja. Lūpas vairs nesmaidīja. Es jau arī pārāk necerēju.
- Te nav runa par uzticību, Kitija steidzās melot. Ja es izkāpšu no pentakla, tu varēsi tūlīt pat izzust, jo tevi uz Zeņies nekas vairs neturēs. Man vairs nebūs spēka tevi izsaukt otrreiz. Es tikai gribu vēlreiz uzsvērt ja tu un pārējie džini man pievienotos, mēs varētu apstādināt burvjus un viņi jūs vairs neizsauktu. Kad burvji būtu sakauti, tevi neviens nekad vairs neizsauktu.
Džins nošņaukājās. Tukšas iedomas, Kitij. Ieklausies pat tu pati netici saviem vārdiem! Ja tas ir viss, tu mani varētu atbrīvot. Zēns demonstratīvi uzgrieza viņai muguru.
Kitiju pēkšņi pārņēma milzīgas dusmas. Atmiņas par pēdējiem trim gadiem uzpeldēja acu priekšā, viņa iedomājās tās milzīgās pūles, ko bija pielikusi, lai tik tālu nonāktu. Un tagad šis iedomīgais džins vienkārši noraida viņas plānu! Viņš pat nebija to kārtīgi pārdomājis! Tiesa, plāns vēl nebija kārtīgi izstrādāts, pastāvēja daudz neskaidrību, bet tur bija nepieciešama abu pušu sadarbība. Meitene juta, ka asaras kāpj kaklā, un nikni piecirta kāju, liekot grīdas dēļiem nošūpoties. Tātad tas muļķa ēģiptiešu puišelis vienīgais bija labais, ja? viņa šņāca. Viņam gan tu pilnībā uzticējies! Kāpēc tu nevari uzticēties man? Ko viņš izdarīja tādu, ko es nespēju? Nu? Vai arī es esmu necienīga dzirdēt par viņa dižajiem darbiem? Meitenes vārdi bija pilni sarkasma, tie izskanēja naidīgi.
Zēns pat nepagriezās. Mēnesgaisma spīdēja uz viņa kailās muguras un tievajām kājām. Piemēram, viņš man sekoja uz Citu pasauli.
Kitija pārsteigumā zaudēja valodu. Bet tas nav…
- Tas nav neiespējami. Burvji vienkārši tā nerīkojas.
- Neticu.
- Tev nav jātic. Tomēr Ptolemajs to izdarīja. Es viņu izaicināju. Teicu, lai viņš pierāda, ka uzticas man. Un viņš to izdarīja, izgudrojot Ptolemaja vārtus. Viņš izgāja cauri visiem četriem elementiem, lai mani atrastu. Un samaksāja par to savu cenu, kā jau es biju paredzējis. Un pēc tam… Nu, ja viņš būtu piedāvājis šādu džinu un cilvēku sadarbību, es varbūt būtu piekritis. Mēs bijām vienoti kā nekad. Bet tevis dēļ, lai arī cik cēli būtu tavi nodomi… piedod, Kitij, bet nē.
Meitene lūkojās džina mugurā. Beidzot ēģiptiešu zēns pagriezās, bet viņa seju sedza ēna. Tas, ko Ptolemajs izdarīja, bija kas neatkārtojams, viņš maigi sacīja. Es to neprasītu ne no viena cita, pat ne no tevis.
- Vai tas viņu nogalināja?
Zēns nopūtās. Nē.
- Tad kas tā par cenu…?
- Mana būtība joprojām ir ļoti ievainojama, Bartimajs sacīja, un es būtu ļoti pateicīgs, ja tu turētu vārdu un ļautu man iet.
- Es tā arī darīšu. Bet es labprāt vēl mazliet ar tevi aprunātos. Tas, ko izdarīja Ptolemajs, varbūt nemaz nav tik neatkārtojami. Varbūt vienkārši neviens cits nezina, kā iekļūt pa tiem vārtiem.
Zēns sāji iesmējās. Protams, zina. Ptolemajs savu ceļojumu aprakstīja, un dažas no viņa piezīmēm ir joprojām pieejamas. Viņš, tāpat kā tu, daudz runāja par džinu un cilvēku savienību. Viņš cerēja, ka arī citi burvji viņam sekos, uzņemsies tādu pašu risku. Un šo gadu laikā tiešām vairāki ir mēģinājuši, pārsvarā naudas un varaskāres dēļ, nevis sekojot ideāliem. Un viņiem tas labi nebeidzās.