- Kāpēc?
Zēns neatbildēja. Un novērsa skatienu.
- Labi, vari neatbildēt! Kitija iekliedzās. Man vienalga! Es pati izlasīšu Ptolemaja piezīmes!
- Tu proti sengrieķu valodu? Džins uzrauca vienu uzaci. Nedomā vairs par to, Kitij! Ptolemaja laiks ir pagājis, mūsdienu pasaule ir naidīga un sarežģīta. Tu nevari to mainīt. Labāk parūpējies, lai spētu tajā izdzīvot. Tāpat, kā to daru es. Vai vismaz mēģinu. Mandrāks mani pagājušo reizi gandrīz nonāvēja.
Kitija dziļi ieelpoja. Kaut kur lejā, grāmatu kalnu ieskauts, gulēja Butona kungs, kas rīt no rīta gribēs redzēt savu asistenti labi izgulējušos un možu. Un vakarā viņa atkal būs Vardes krogā, apkalpojot tos nekam nederīgos vienkāršos ļaudis… Tagad, kad viņai vairs nebūs jādomā par slepeno plānu, šīs nodarbes šķita bezjēdzīgas.
Man nav vajadzīgs tavs padoms, viņa noskaldīja. Man no tevis nekas nav vajadzīgs.
Zēns pacēla skatienu. Man žēl, ka sarūgtināju tevi, bet ir lietas, kas jāpasaka skaidri un gaiši. Es iesaku…
Kitija aizvēra acis un noskaitīja buramvārdus. Sākumā apdomīgi, tad ātrāk meitene sajuta mostamies naidu pret džinu, gribēja tikt no viņa vaļā.
Sejā iesitās vējš un dūmojošas sveces smarža, un džina balss izgaisa tālumā. Kitijai pat nevajadzēja paskatīties, lai zinātu, ka džins ir pagaisis un kopā ar viņu trīs cerību un sapņu pilni gadi no viņas dzīves.
16 netenjels
Pa ceļam no Kventina Mierdara mājas Džons pavēlēja šoferim pagriezties pretējā virzienā un doties uz Čiziku.
Bija iestājusies nakts. Vardes kroga logi bija tumši, slēģi aizvērti, durvis aizslēgtas. Pie tām bija piestiprināta ar roku rakstīta zīmīte:
ŠODIEN NOTIEK SEMA VĒBERA BĒRES SLĒGTS GIADĪSIM JŪS ATKAL RĪT
Mandrāks vēlreiz pieklauvēja, bet atbildes nebija. Vējš svilpoja virs pelēkajiem Temzas ūdeņiem, krastā kaijas ķērkdamas plēsās par paisuma izmestajām ēdiena atliekām. Pagalmā lidinājās sarkanā Modrības lode. Mandrāks, pieri saraucis, devās atpakaļ uz Londonas centru.
Kitija Džonsa varēja pagaidīt. Bartimajs ne.
Visi dēmoni bija meļi tā bija neapstrīdama patiesība. Tāpēc Mandrākam nemaz nevajadzēja būt pārāk pārsteigtam, pieķerot savu kalpu melos. Tomēr, uzzinot, ka Bartimajs ir noslēpis faktu, ka Kitija Džonsa ir dzīva, viņš jutās satriekts līdz sirds dziļumiem.
Kāpēc? Galvenokārt tā meitenes tēla dēļ, ko viņš šajos gados bija nēsājis savā sirdī un prātā. Viņas seja laiku pa laikam atgriezās zēna atmiņā sajūsmas un vainas apziņas uzplaiksnījumos. Kitija bija viņa niknākā pretiniece, tomēr bija ziedojusi dzīvību viņa labā. Šo rīcību Mandrāks tā arī nekad nebija izpratis, bet šī dīvainā upurēšanās kopā ar meitenes spēku un degsmi viņas acīs nekad nebija izgaisusi no burvja atmiņas. Bīstamā Pretošanās kustības dalībniece, kurai viņš tik ilgi bija dzinis pēdas, ar laiku bija kļuvusi par kaut ko tīru, skaidru un nozīmīgu par simbolu, kam bija pavisam mazs*Sakars ar īsto Kitiju.
Bet ja viņa bija dzīva… Mandrāks juta, ka šī ziņa viņu caururbj kā šķēps. Tas laupīja viņam iekšējo mieru, liekot atcerēties visus pagātnes notikumus. Viņu pārņēma naids un neticība. Kitija Džonsa vairs nebija iedomu tēls viņa prātā tagad viņa atkal piederēja reālajai pasaulei. Zēns jutās kā aplaupīts.
Turklāt Bartimajs bija viņam samelojis. Kāpēc viņš bija tā darījis? Lai iespītētu saimniekam, protams, bet tas nebija vienīgais iemesls. Lai pasargātu Kitiju. Tādā gadījumā starp džinu un meiteni vajadzēja būt kādai tuvākai saiknei. Vai tiešām tā varētu būt? Mandrāks juta, ka viņu pārņem greizsirdība, tā gluži kā auksta čūska izslēja galvu viņam krūtīs.
Ja arī džina rīcības iemeslus bija grūti saprast, tad nevarēja būt vēl nepiemērotāks brīdis, lai uzzinātu par viņa nodevību. Tieši tagad, kad viņš bija licis uz spēles karjeru, lai glābtu sava kalpa dzīvību. Džonā viss vārījās, dusmas viņu burtiski smacēja nost.
Pusnaktī Mandrāks ienāca savā darbistabā, sagatavojies Izsaukšanai. Bija pagājušas divdesmit četras stundas, kopš viņš bija atbrīvojis vardi. Džons nezināja, vai Bartimaja būtība pa šo laiku būs pietiekami sadziedēta, un viņam arī tas nerūpēja. Burvis stāvēja pie darba galda, ar pirkstiem bungodams pa koka virsmu, un gaidīja.
Pentakls viņam priekšā palika tukšs un kluss. Izsaukšanas vārdi atbalsojās viņam galvā.
Mandrāks aplaizīja sausās lūpas un mēģināja vēlreiz.
Trešo reizi viņš vairs nemēģināja. Jaunais burvis ieslīga ādas krēslā, mēģinot nekrist panikā. Nebija nekādu šaubu, ka dēmonu kāds jau bija izsaucis. Kāds cits.
Džons akli skatījās tumsā. To jau vajadzēja paredzēt. Kāds cits no burvjiem nebija vēlējies ilgāk gaidīt un izsaucis dēmonu, lai izprašņātu par Dženkinsa sazvērestību. Nebija pat svarīgi, kurš tas bija Ferēra, Mortensens vai Kolinss. Ja vien Bartimajs bija izdzīvojis, viņš bez vilcināšanās atklās jaunajam saimniekam Mandrāka īsto vārdu. Par to nebija nekādu šaubu! Viņš jau vienreiz bija zēnu nodevis. Un tad viņa ienaidnieki sūtīs pie viņa savus dēmonus, kas viņu saplosīs.
Viņam nebija nedz sabiedroto, nedz draugu. Premjerministra labvēlība bija zaudēta. Ja jaunais burvis paliks dzīvs, pēc divām dienām viņu gaida Padomes tiesa. Viņš bija palicis viens. Kventins Mierdaris gan bija piedāvājis savu atbalstu, bet pēc tā eksperimenta, ko draugs bija viņam parādījis, Džons nespēja to pieņemt. Atmiņas par sasieto gūstekni Džonu šķebināja. Ja viņam izdosies glābt savu karjeru, viņš darīs visu, lai neko tādu vairs nepieļautu. Tomēr tās šobrīd nebija viņa galvenās rūpes.
Nakts aizritēja. Mandrāks sēdēja pie galda, domās iegrimis. Miegs nenāca.
Ar laiku nogurums darīja savu. Visi draudi un nepatikšanas nomocītajās smadzenēs uzsāka neprātīgu virpuļdeju Bartimajs, Ferēra, Devro un Kitija Džonsa, Padome, tiesa, karš un nebeidzamā atbildība par visu… Jauno burvi pārņēma vēlēšanās kaut uz mirkli nomest to visu, novilkt kā slapjas drēbes un doties prom.
Viņam iešāvās prātā impulsīva doma. Džons izvilka veco bronzas disku un pavēlēja velnēnam atrast kādu cilvēku. Tas neprasīja ilgu laiku.
Mandrāks piecēlās no krēsla. Viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Pagātnes atmiņas nāca līdz ar nožēlu. Tā bija smaga, bet vienlaikus patīkama sajūta. Šīm izjūtām nebija nekā kopīga ar viņa pašreizējo dzīvi, efektivitāti un prasmīgumu, reputāciju un varu. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija atkal redzēt viņas seju.
Debesis bija svina pelēkas, ietve tumša un lapām kaisīta. Vējš svilpoja kailajos koku zaros un dejoja ap karā kritušo pieminekli parka centrā. Sieviete bija sacēlusi mēteļa apkakli. Kad viņa tuvojās, nedaudz stīvi liekot soļus, galvu noliekusi un ar vienu roku pieturot šalli priekšā sejai, Mandrāks savu bijušo skolotāju sākumā nepazina. Viņa bija mazāka nekā zēna atmiņās, mati bija garāki nekā toreiz un ar dažām sirmām šķipsnām. Bet tad jaunais burvis pamanīja somu veco, novalkāto somu. To pašu somu! Viņš neticīgi pašūpoja galvu. Viņš varētu nopirkt viņai jaunu dučiem jaunu somu ja vien viņa vēlētos!
Mandrāks gaidīja automašīnā, līdz skolotāja pienāks tuvāk, līdz pat pēdējam brīdim nebūdams pārliecināts, vai tiešām izkāps. Viņas zābaki izspārdīja lapas, uzmanīgi apgāja peļķes. Viņa soļoja ātri, jo laukā bija auksts un drēgns. Drīz vien viņa jau būs garām…
Džons ienīda sevi par vilcināšanos. Viņš atvēra automašīnas durvis, izkāpa ārā un nostājās viņas priekšā.
- Lutiēnas jaunkundz?