Nekā. Tas bija mans mīļais, vecais saimnieks, un viņa seja bija kā dusmu mākonis. Rokā šis nelietis turēja sudraba šķēpu.
Tas prasīja pretdarbību no manas puses. Es iespiedu savu nabaga savainoto būtību iespaidīgā formā un kļuvu par karotāju ar lauvas galvu, tādu, kas karoja Ēģiptes zelta laikos. [48] [1] Laikam jau precīzāk būtu teikt, ka es biju karotājs ar lauvenes galvu, jo man nebija krēpju. Krēpes patiesībā tiek pārvērtētas. Jā, tās noder pozēšanai, bet cīņā aizsedz sānskatu un tajās šausmīgi saķep asinis.
Man uz krūtīm bija ādas bruņas, mugurā bronzas plākšņu svārki, acis mirdzēja kā kristāls un no melnajām smaganām parādījās asi zobi. Skaisti. Es brīdinoši pacēlu ķepu.
- Pat nedomā par to, sīkais!
- Man vajadzīgas atbildes, Bartimaj! Atbildes! Un, ja tu tās nesniegsi, tad… redzi šo šķēpu? Es tevi caurduršu! Viņš stomījās un stostījās, acis plati iepletis. Zēns izskatījās nedaudz uztraukts.
- Tu? Tu neatšķirtu šķēpa aso galu no otra pat tad, ja uz tā uzsēstos! Mana balss bija velveta maigumā. Piesargies! Es
neesmu gluži bezpalīdzīgs. No lauvas ķepas izšāvās līks, ass nags. Es to pagriezu, lai uztvertu gaismas atspīdumu.
Viņš nejauki pasmīnēja. Tu tikai izrādies, vai ne? Pirms divām dienām tu nebiji spējīgs pat parunāt, kur nu vēl atvairīt uzbrukumu. Tas pierādītos, ja es mēģinātu tevi tagad pabakstīt ar sudrabu. Turklāt tu nespētu to pavērst pret mani. [49] [1] Viņam bija taisnība. Ja viņš pret mani raidītu burvestību, es varētu to pavērst pret viņu pašu (galvenokārt tāpēc, ka zinu viņa vārdu), bet pret sudraba šķēpa dūrienu es neko nevarētu iesākt, īpaši tagad, kad esmu tik vārgs.
- Tu tā domā? Lauva izstiepās tik garš, ka ausis skāra griestus. Tie ir skaļi vārdi, svešinieki Pierādi tos.
Zēns nošņācās un pavicināja šķēpu. Lauva noliecās un meta ar ķepu šķēpa virzienā. Tā bija tikai izrāde: mēs bijām jūdzēm tālu no patiesas cīņas.
- Kas tad tas par uzbrukumu? lauva sauca, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tu esi kā akla vista, kas meklē graudu.
- Arī tu nebiji ne par matu labāks. Burvis skraidīja pa pentaklu palēkdamies un pieliekdamies un vicināja šķēpu visos iedomājamos virzienos. Viņš pūta un elsa, un parādīja, ka nemaz nav tik sliktā fiziskā formā.
- Esmu šeit! es saucu. Tieši tev deguna galā!
- Atbildi, Bartimaj! viņš kliedza. Saki man taisnību! Neizvairies! Kas tevi izsauca?
To jau es biju gaidījis. Tomēr es nedrīkstēju viņam atklāt, ka Kitija joprojām ir dzīva. Lai arī nedaudz nojūgusies, meitene tomēr bija izturējusies pret mani ar cieņu. Lauva pūlējās izskatīties pēc nevainīga jēriņa. [50] [1] Mulsinoši, bet tu jau saprati, ko es ar to gribēju teikt.
Kas saka, ka mani kāds bija izsaucis?
- Es saku! Un nemaz nemēģini to noliegt! Es mēģināju tevi izsaukt jau vakarnakt, un tu nekur nebiji atrodams. Kurš tas bija? Kurš burvis?
- Neuztraucies tik ļoti! Tā bija tikai īsa saruna. Nekas nopietns.
- Nekas nopietns? Vēl viens šķēpa dūriens. Šoreiz tas ieurbās grīdas dēļos. Domā, es tev ticēšu?
- Nomierinies, greizsirdi! Nerīko scēnas.
- Kas tas bija? Vīrietis vai sieviete?
Es mēģināju runāt mierīgi. Paklau, es zinu, ko tu domā, bet es to neizdarīju. Vai tev ar to pietiek?
- Nē! Tu gribi, lai es tev ticu?
Viss mans miers bija zudis. Lauva atkal pārvērtās par taisnības kareivi. [51] Tad notici tam, ko es teikšu tagad: ej ratā! Nav tava darīšana! Es tev neko neesmu parādā.
Zēns bija tik nikns, ka likās, dusmās tūlīt aizsvilsies (vārda tiešajā nozīmē). Viņš bija nobijies, ka es būšu atklājis kādam viņa īsto vārdu.
- Paklau, dēliņ, es teicu. Es nekad nestāstu vienam saimniekam par otru, ja vien tas nav manās interesēs, tāpēc negaidi nekādu informāciju par vakarnakti. Un tieši tāda paša principa dēļ es neesmu nevienam atklājis tavu muļķīgo vārdu. Kāpēc lai es to darītu? Man tas neko nenozīmē. Bet, ja tu tā baidies, ka es kādam varētu atklāt tavus bērnības noslēpumus, man tev ir viens risinājums. Atbrīvo mani! Bet nē tu nespēj saņemties uz šādu soli, vai ne? Patiesībā man neliekas, ka tu gribētu no savas pagātnes atbrīvoties. Un tieši tāpēc tu turi mani līdzās, lai cik vārgs es arī kļūtu. Tikai ar mani tu vari būt tas Netenjels, kas reiz biji, un tēlot arī lielo, slikto Džonu Mandrāku.
Burvis neko neteica, tikai skatījās manī ar plati ieplestām acīm. Es jau nevarēju viņu vainot. Patiesībā es pats biju nedaudz pārsteigts. Nemaz nezināju, ka man piemīt tādas psihologa dotības. Tomēr nez vai mana gudrība nebija paslīdējusi viņam gar ausīm. Zēns neizskatījās labi.
Mēs bijām viņa darbistabā, un, šķiet, bija vēla pēcpusdiena. Visur atradās dokumentu kaudzes, uz galda mētājās neapēstas pusdienas. Gaiss dvakoja pēc sen nemazgātas miesas. Un šis jauneklis nebija savā labākajā izskatā. Seja pietūkuši, acis sarkanas un neprātīgas, un krekls (neaizpogāts) karājās virs biksēm. Gluži neraksturīgi: Mandrāks taču parasti ļoti rūpējās par sevi. Šķiet, bija noticis kaut kas nozīmīgs.
Nabaga zellis izskatījās emocionāli satriekts. Viņam bija vajadzīgs atbalsts.
- Tu nu gan izskaties pēc lupatas, es uzšņācu. Kas noticis? No kurienes šī vainas apziņa un sevis mocīšana? Vai tu tiešām nepieļauj domu, ka tas, kurš mani izsauca, pat neiedomājās to darīt sakarā ar tevi?
• *
Zēns ieskatījās lauvas kristālspožajās acīs. Nē… viņš novilka. Man ir papilnam nepatikšanu, un visas saistītas ar tevi.
- Ar mani? Un es vēl apraudāju savu nespēku! Izskatījās, ka vecais džins ir uz šo to spējīgs. Pacēlu acis. Kā tad tā?
- Nu… viņš atspieda šķēpu pret zemi, gandrīz caurdurot sev īkšķi, no kura gala sākt? Pirmām kārtām pagājušo divdesmit četru stundu laikā Londonā notikušas vairākas nopietnas sacelšanās. Vienkāršie ļaudis nodarījuši lielus postījumus. Cīniņi un tamlīdzīgi. Pat tagad ielās nav miera. Devro izsludinājis valstī ārkārtas stāvokli. Vaithola ir blokādē, impērijas vadība nopietni cietusi.
- Izklausās, ka tev darbā bijušas nepatikšanas, es sacīju.
- Bet tam nav nekāda sakara ar mani.
Viņš noklepojās. Nekārtību iemesls ir kāda varde, kas pirms divām dienām izraisīja grautiņu Sentdžeimsa parkā. Abinieks atbrīvoja bīstamu džinu, kas iebruka vienkāršo ļaužu pulkā. Tieši šis negadījums izraisīja sacelšanos.
Lauva sašutumā ierēcās. Tā nu gan nebija mana vaina! Es tikai, būdams ļoti novārdzināts, mēģināju izpildīt tavas pavēles. Un man tas izdevās, lai gan apstākļi nebija no spīdošajiem. Izbeidz tā smieties! Tu kļūsti dīvains…
Zēns bija atmetis galvu un skaļi iesmējās, gluži kā hiēna.
- Izdevās? Tā tu to sauc? Tu gandrīz izlaidi garu man pie kājām, nespēji atbildēt ne uz vienu jautājumu, liki man izskatīties kā pēdējam muļķim! Ja to tu sauc par izpildītu uzdevumu, tad nākamreiz labāk izgāzies!
- Es liku tev izskatīties kā muļķim? -Lauva dusmās gandrīz uzsprāga. Domā ar galvu! Tev nav vajadzīga palīdzība, lai izskatītos pēc muļķa! Ko tad es tādu izdarīju? Tikai pievērsu apkārtējo uzmanību tam, cik tu esi cietsirdīgs. Kurš burvis gan patur džinu uz Zemes tik ilgi, līdz tas gandrīz izlaiž garu? Brīnos, ka tu mani nepiebeidzi pavisam.
Mandrāka acis dega. Viņi jau to gribēja! viņš auroja. Viņi gribēja, lai es izspiežu no tevis informāciju, pat ja tas tevi nogalinātu! Bet es kā muļķis tevi izglābu! Atbrīvoju! Un man pašam vairs nepalika nekāda attaisnojuma par visu to sajukumu, ko tu biji izraisījis. Tagad mana karjera ir sagrauta un, iespējams, dzīvība karājas mata galā. Mani ienaidnieki asina dunčus, un rīt mani tiesās. Tas viss, tikai pateicoties tev.