Viņš noknakšķināja pirkstu kauliņus un sāka murmināt buramvārdus. Ap manām potītēm vijās auksts vējš, gaisā bija dzirdama melanholiska gaudošana. Godīgi sakot, jau Urukā šādi paņēmieni tika atzīti par novecojušiem un izgājušiem no modes. [54] [1] Pēdējā reize, kad es izmantoju vēja gaudošanu, bija priežu mežos, lai novērstu milža Humbabas uzmanību un mans saimnieks Gilgamešs varētu viņam netraucēti pielavīties un briesmoni nonāvēt. Es runāju par 2600. gadu pirms mūsu ēras. Un arī tolaik tas nostrādāja tikai tāpēc, ka milzim trāpīja vēja notrauktie priežu čiekuri. Tas mūsdienās vairs nenobiedētu nevienu burvi, ja nu vienīgi viņi izkristu no pentakla aiz smiekliem. Es pašūpoju galvu. Nemaz nevajadzēja minēt, kas te ieradās.
Blakuspentaklā ar tādu kā gonga skaņām līdzīgu troksni parādījās gaišmatains milzis, kas tūlīt pat sāka vaidēt un sūdzēties, kam Mandrāks gan nepievērsa ne mazāko uzmanību. Mani viņš vēl nebija pamanījis. Es nogaidīju, kamēr lamzaks bija nokritis ceļos un lūdzās viņu atbrīvot, un tad it kā neviļus noklepojos. Vai nevajag kabatlakatiņu, Askobāl? No tavām asaru straumēm man drīz samirks kājas.
Ciklops pieslējās kājās, un viņa seja pietvīka no kauna un dusmām. Ko viņš te dara, ser? milzis iebrēcās. Nedomāju, ka es varēšu strādāt kopā ar viņu…
Neuztraucies, es mierinoši teicu. Esmu te tikai tāpēc, lai noskatītos, kā tevi aizsūta uzdevumā. Un pēc tam es pazūdu, vai ne, ser?
Mandrāks nepievērsa mums abiem ne mazāko uzmanību. Viņš, pagriezies pret citiem istabas stūriem, turpināja skaitīt buramvārdus. Parādījās vēl citi lēti triki sprādzieni un uguņošana, durvju čīkstoņa un kāju dipoņa, vecu olu, pulvera un metāna smaka. Es jutos kā bērnu dzimšanas dienas svinībās. Mums trūka tikai to smieklīgo papīra cepurīšu.
Turpmāko sekunžu laikā mums bija pievienojušies pārējie Mandrāka dēmoni. Tas bija visai raibs pulciņš. Vispirms Askobāls, kas nikni lūrēja uz mani no blondo cirtu apakšas, tad Kormokodrāns, trešā līmeņa džins bez humora izjūtas, kurš savus zelta laikus bija piedzīvojis Īrijā ķeltu valdīšanas laikā un kuram patika parādīties kā cilvēkam-mežacūkai, dižojoties ar ilkņiem un cūkas kājām. Aiz viņa stāvēja Mvamba džine, kas bija strādājusi abalauijas ciltīs Austrumāfrikā. Man šī būtne patika, jo neizteica apnicīgus komentārus par pārējiem. Šodien, sev vien zināmu iemeslu dēļ, viņa bija parādījusies kā milzu ķirzaka ādas zābakos. Tālākajā pentaklā, tik tikko iekļaujoties tajā, stāvēja Hodžs resns, pumpains, smirdīgs un riebīgs. Pēdējo mēnešu laikā mēs dažkārt bijām strādājuši kopā, bet šiem pārējiem diemžēl pilnībā trūka mana neatkārtojamā personības šarma. [55] [1] Mvamba bija liderīga kā taurenis, Kormokodrāns nerunīgs un nīgrs, bet Askobāls un Hodžs vienkārši neciešami, turklāt ar tieksmi uz sarkasmu.
Mēs laiku pa laikam pamatīgi saplēsāmies, un mūsu attiecības patlaban bija diezgan saspringtas.
Mandrāks notrauca sviedrus no pieres. Esmu jūs izsaucis, kā ceru, pēdējo reizi, viņš sacīja. Tas izraisīja nelielu interesi dēmoni sakustējās, noklepojās, pašūpoja sarus un adatas. Ja jūs izpildīsiet šīsdienas uzdevumu, es nekad vairs neizsaukšu nevienu no jums. Ceru, ka šis solījums liks jums strādāt pēc labākās sirdsapziņas un paveikt visu burts burtā.
Kormokodrāns ierunājās. Viņa balsi apslāpēja ilkņi. Kāds ir uzdevums?
- Viesnīcā Vēstnieks ir apmeties kāds cilvēks, vārdā Hopkinss. Es vēlos, lai jūs viņu sagūstītu un atvestu šurp. Ja manis te nav, jums jāgaida savos pentaklos, līdz atgriezīšos. Šis Hopkinss, iespējams, ir burvis, un viņam ir palīgi, kas spēj izsaukt zemākā līmeņa džinus. Tomēr nedomāju, ka tie būtu pietiekami spēcīgi, lai jūs uztrauktu. Bīstamāks par Hopkinsu ir kāds garš, bārdains vīrs viņš nav burvis, bet spēj izturēt jebkuru maģisku uzbrukumu. Šis cilvēks var būt vai arī nebūt viesnīcā. Ja viņš tur ir, jums viņš jāsagūsta vai jānogalina. Bet man ir vajadzīgs Hopkinss.
- Mums būs vajadzīgs smalks apraksts, Mvamba nošņācās. Man visi cilvēki izskatās vienādi.
Askobāls pamāja. Man tāpat! Viņiem visiem ir vienāda forma, vienāds skaits roku, kāju un galvu… Ir tikai dažas lietas, kas atšķiras. Piemēram….
Mandrāks pacēla roku. Patiek! Par laimi, Bartimajs ir ticies ar šo Hopkinsu un varēs jums parādīt, kurš tas ir.
Es sastingu. Pagaidi! Tas neiet krastā! Tu teici, ka es būšu brīvs, pēc tam kad būšu izstāstījis, kas noticis.
- Piekrītu. Bet tavs Hopkinsa raksturojums bija nepilnīgs. Es nevaru uz to paļauties. Tev jādodas kopā ar pārējiem un jāparāda viņiem, kurš ir Hopkinss. Tas arī viss. Es neceru, ka tu šādā stāvoklī metīsies cīņā. Kad atgriezīsieties, es jūs visus atbrīvošu.
Viņš pievērsās pārējiem un turpināja dot pavēles, bet lauva vairs neklausījās. Man ausīs dūca, es biju tik nikns, ka tikko spēju nostāvēt kājās. Kāda nekaunība! Viņš bija izteicis savu solījumu tik nesen, ka es to vēl dzirdēju atbalsojamies telpas sienās. Labi, es iešu. Man jau īsti nebija izvēles. Bet, ja Mandrāks kādreiz nonāks manā varā, viņš nožēlos visas tās reizes, kad mani bija piekrāpis!
Burvis bija pabeidzis. Vai ir vēl kādi jautājumi?
- Vai tad jūs nenāksiet mums līdzi? Hodžs vaicāja. Viņš pamazām mainījās, nometot savu adataino ādu.
- Nē, Mandrāks noteica. Man diemžēl jādodas uz teātri. No tā ir atkarīga mana turpmākā karjera. Turklāt, viņa skatiens pievērsās man, bet es nespēju izprast tā nozīmi, man ir vēl kāda cita tikšanās.
Lauva nikni nopētīja jauno burvi. Tu pieļauj lielu kļūdu, es teicu. Nu tad iesim! es uzsaucu pārējiem. Sekojiet man!
1 8 kitija
visu dienu Kitija jutās it ka ne savā āda saīgusi, izklaidīga un viegli aizkaitināma un nemēģināja savaldīties pat Butona kunga klātbūtnē. Meitene veica uzticētos pienākumus bez mazākās aizrautības, cirta durvis, skaļi klumpačoja pa māju un vienā brīdī sagāza divus rūpīgi sakrautus grāmatu kalnus. Tas savukārt aizkaitināja viņas darba devēju.
-Uzmanīgāk, Lizij! viņš izsaucās. Mana pacietība drīz beigsies!
Kitija apstājās, pieri saraukusi. Vai tad es nestrādāju labi, Butona kungs?
- Nestrādā vis! Tu visu dienu esi sliktā garastāvoklī, slāj pa māju kā ziloņu bars, seju saviebusi kā visneglītākais ifrīts. Kad es tev ko vaicāju, tu atbildi rupji, bez jebkādas cieņas. Esmu nepatīkami pārsteigts! Un tēja, ko tu pagatavoji, ir pliekana kā oda čurās! Tā vairs nevar turpināties. Kas ar tevi noticis, meitēn?
- Nekas.
- Kā tu man atbildi? Ja tā turpināsi, drīz vien būsi uz ielas!
- Jā, ser. Kitija nopūtās. Galu galā tur nevarēja vainot Butona kungu, ka Bartimajs nebija attaisnojis viņas cerības. Atvainojiet, ser. Man vienkārši pašlaik ir dažas problēmas…
- Problēmas? Dusmas vecā vīra sejā pamazām izzuda. Tā arī vajadzēja teikt. Pastāsti, kas tevi nomāc, varbūt es varēšu palīdzēt. Viņš sarauca pieri. Cerams, ka tās nav naudas grūtības?
- Nē, ser. Nekas tamlīdzīgs. Kitija vilcinājās. Nevarēja taču teikt, ka asistentes darbs viņai bija vajadzīgs tikai vienam mērķim un tagad tas bija izrādījies veltīgs. Butona kungs uz viņu paļāvās, un, lai arī citreiz izturējās skarbi, Kitija zināja, ka zinātnieks viņu augstu vērtē. Tomēr viņš bija un palika burvis. Tas ir saistīts ar otru manu darbu. Jūs jau zināt, ka es strādāju krogā. Pirms divām dienām pie mums reidā bija atsūtīts dēmons, kas nogalināja vienu no maniem kolēģiem.