- Reidā? Butona kungs sarauca pieri. Kādā reidā?
- Parastie aizbildinājumi, ser, valdība cenšas atklāt sazvērestības. Meitene paņēma no šķīvja kūku un nokoda gabaliņu.
- Tev jāsaprot, Lizij, ka katrai valdībai ir tiesības sevi aizstāvēt. Varbūt tev pašai vajadzētu mazāk uzturēties tajā krogā, ja jau tā ir tāda sazvērnieku bedre.
- Tā nepavisam nav, ser! Tur jau tā lieta! Vienkāršie ļaudis tikai runā par varu, politiku, brīvības ierobežošanu. Viņi tikai runā! Viņi nav spējīgi neko uzsākt, kā jau jūs ļoti labi zināt.
- Hmm, Butona kungs novilka, veroties pa logu pelēkajās oktobra debesīs. Es nespēju vainot vienkāršos cilvēkus par to, ka viņi jūtas nelaimīgi. Karš nudien ir ieildzis. Devro kungs nerīkojas pietiekami izlēmīgi. Bet ko gan mēs tur varam darīt? Pat es, būdams burvis, esmu bezpalīdzīgs! Vara ir Padomes rokās, Lizij! Mums, pārējiem, atliek tikai noskatīties un cerēt uz labākiem laikiem. Nu, tagad es ļoti labi saprotu, ka tu jūties nomākta, ja viens no taviem draugiem ir miris. Man nudien žēl. Uzēd vēl kādu kūciņu.
- Paldies, ser. Kitija apsēdās uz dīvāna un paņēma vēl vienu kūkas gabalu.
- Varbūt tu gribētu brīvu pēcpusdienu, Lizij? Butona kungs vaicāja. Es strādāšu ar dēmonu sarakstu. Tik daudz dēmonu! Brīnums, ka Citā pasaulē tiem vispār pietiek vietas!
Kitija, pilnu muti ēzdama, ierunājās: Atvainojiet, ser, bet kas ir Cita pasaule? Kāda tā izskatās?
Vecais virs norūcās. Tas ir mūžīgais haoss, riebīga, nesakārtota vieta. Dilaks, ja pareizi atceros, to sauca par "neprāta bedri". Mēs pat nespējam iedomāties visas tās šausmas. Viņš nodrebinājās. Pietiek par to iedomāties vien, lai rastos vēlēšanās apēst trešo smalkmaizīti.
- Tātad burvji ir tur pabijuši? Kitija vaicāja. Citādi jau viņi nevarētu zināt, kā tur izskatās.
- Nu, ne gluži, Butona kungs novilka. Galvenie rakstnieki izmantoja ziņas, ko viņiem sniedza uzticami vergi. Tur nokļūt ir ļoti riskants pasākums gan dvēselei, gan miesai.
- Tātad tas nekad nav noticis?
- Ir bijuši mēģinājumi. Piemēram, Dilaka meistars Fičino devās turp, cerēdams iegūt dēmoniem piemītošo spēku. Tā vietā viņš zaudēja prātu. Saproti burtiski: viņa prāts tā arī neatgriezās no Citas pasaules. Bet ķermenis… Nē, tas ir pārāk pretīgi.
- Nē, stāstiet, ser!
- Nekādā gadījumā. Bija arī citi, kas to mēģinājuši, bet visi zaudējuši prātu vai noticis vēl kas ļaunāks. Vienīgais burvis, kas it kā veiksmīgi veicis šo ceļojumu, bija Ptolemajs. Viņš par to rakstījis Apokrifā, bet šīs ziņas ir ļoti pretrunīgas. Autors uzsver, ka šo procesu var veikt tikai ar uzticama dēmona palīdzību, kura vārds tiek izmantots, lai atvērtu vārtus. Zinātnieks nošņaukājās. Smieklīga doma kurš gan uzticētu dēmonam savu dzīvību? Viss norāda uz to, ka Ptolemajs pats kritis par upuri savam eksperimentam. Saskaņā ar ticamu avotu ziņām viņš pēc tam ilgi nenodzīvoja.
Uzticība. Bartimajs bija teicis to pašu. Ptolemajs bija uzticējies džinam, un viņi bija kļuvuši par sabiedrotajiem. Kitija aizvēra acis un atcerējās džina izaicinājumu izkāpt no pentakla. Viņa to nebija darījusi, baidīdamās, ka džins viņu saraus gabalos. Te nu nebija nekādas uzticēšanās.
Meitenē uzbangoja milzīgs niknums par to, ka viņa bija izniekojusi tik daudzus gadus, dzenoties pakaļ neiespējamam sapnim. Viņa piecēlās. Vai jūs patiešām iedosiet man brīvu pēcpusdienu, ser? Kitija vaicāja. Man noderētu neliela pastaiga.
Dodoties uz priekšnamu pēc mēteļa, meitene pagāja garām grāmatu kaudzēm, kuras pati nesen bija sašķirojusi, lai noliktu kādā no jaunajiem plauktiem. Tur bija arī darbi no Tuvajiem Austrumiem… Meitene apstājās un pārbaudīja. Jā, te tas bija, trešais no augšas, diezgan plāns sējums. Ptolemaja Apokrifs.
Kitija iekoda lūpā. Kāda jēga? Bartimajs bija teicis, ka tas uzrakstīts sengrieķu valodā. Meitene nolika grāmatu un devās prom, bet pa ceļam uz ārdurvīm apstājās. Viņa palūkojās atpakaļ. Bet kāpēc gan ne? Tas taču nevarēja nodarīt viņai nekādu ļaunumu.
Veci paradumi tik ātri nezūd. Meitene izgāja no mājas ar grāmatu mēteļa kabatā.
Tovakar Kitija ieradās Vardes krogā laikus. Viņa bija domājusi, ka īsa pastaiga uzlabos noskaņojumu, bet tā lika justies tikai sliktāk. Cilvēki, kas viņai pagāja garām, bija īgni un sadrūmuši, uzkumpušiem pleciem un nolaistu skatienu. Ielās riņķoja Modrības lodes, Nakts policija kaitinoši bieži parādījās ielu krustojumos. Pāris ielu bija aizbarikādētas. Londonas centrā bija notikuši nemieri, un tagad valdība atbildēja ar stingrākiem drošības pasākumiem. Policijas mašīnas riņķoja pa pilsētu, skanēja attālas sirēnas.
Meitenes soļi kļuva lēnāki, skatiens neko neizteica. Kitijai šķita, ka viss, ko viņa darīja un varētu darīt, ir veltīgs. Trīs gadi bija pavadīti bibliotēkās un putekļainās istabās, cenšoties tēlot burvi. Un kā vārdā? Nekas nebija mainījies. Nekas nemainīsies. Netaisnīgums kā smags mākonis pletās virs Londonas un smacēja viņu kopā ar pārējiem. Padome darīja, kas tai labpatika, un viņiem maz rūpēja citu ciešanas. Un tur neko nevarēja mainīt.
Arī Vardes krogā valdīja drūma noskaņa. Zāle bija sakopta, visas pēdas no aizpagājušās nakts noslēptas. Dēmona mestā sprādziena norautais letes stūris bija atjaunots. To nevarētu teikt par pārējo bāru, bet Džordžs Fokss bija noslēpis deguma pēdas ar plakātiem. Visi saplēstie galdi un krēsli bija nomainīti ar jauniem, bet deguma pleķis pie durvīm paslēpts zem paklāja.
Foksa kungs pamāja Kitijai sveicienu. Šovakar mums būs jāraujas vaiga sviedros, viņš sacīja. Vēl neesmu atradis nevienu, kas… aizstātu Semu.
- Protams, ne. Skaidrs. Kitijas balss bija mierīga, bet patiesībā viņa dusmās vārījās. Meitene juta, ka vislabprātāk būtu sākusi kliegt. Sagrābusi trauku dvieli tā, it kā tas būtu burvja kakls, viņa ķērās pie darba.
Pagāja divas stundas, un zāle jau bija pilna. Vīrieši un sievietes pulcējās pie galdiem vai stāvēja pie letes un klusi sarunājās. Pāris cilvēku sāka spēlēt dambreti. Kitija pasniedza dzērienus, bet viņas domas klejoja kaut kur citur. Tāpēc viņa pat nepacēla galvu, kad atvērās durvis un ieplūda aukstais rudens gaiss.
Sarunas pēkšņi apklusa, it kā kāds krogā būtu izslēdzis skaņu. Teikumi palika puspabeigti, glāzes sastinga pusceļā līdz mutēm, acis iepletās, galvas pagriezās. Džordžs Fokss, kas pirms tam bija noliecies pie kāda galdiņa, lai parunātu, izslējās.
Tur stāvēja jauns vīrietis un purināja lietus lāses no garā, melnā mēteļa.
Kitija redzēja jaunpienācēju starp rindā stāvošo cilvēku siluetiem. Viņai rokā paslīdēja glāze, un džins izlija uz letes. Meitene ievaidējās.
Jaunais vīrietis novilka cimdus un izbrauca ar roku caur matiem tie bija īsi apgriezti un slapji no lietus. Labvakar, viņš pieklājīgi teica. Kurš šeit būtu īpašnieks?
Klusums. Tad kāju švīkāšana. Džordžs Fokss noklepojās. Tas esmu es.
- Vai mēs varētu pārmīt pāris vārdu? Jautājums bija izteikts klusi un pieklājīgi, bet nepieļāva noliedzošu atbildi. Viss viņa personā izstaroja autoritāti mētelis, elegantā žakete, baltais krekls un ādas kurpes. Viņš bija šeit tikpat neiederīgs kā dēmons bez sejas.
Bailes un satraukums izplatījās pa istabu kā viļņi. Jaunais vīrietis pasmaidīja. Ja vien jums nav iebildumu.