- Ja nebūtu mūsu, visiem klātos vēl ļaunāk, Mandrāka balss bija augsta un saspringta. Viņš savaldījās un atkal atsāka runāt klusām. Mēs izmantojam savas spējas, lai valdītu tā, kā būtu labāk visiem. Vienkāršajiem ļaudīm ir vajadzīga vadība. Tiesa, šobrīd mums neklājas viegli, bet…
- Jūsu vara balstās uz paverdzināšanu! Kā tā var būt laba?
Burvis izskatījās patiešām pārsteigts. Bet mēs taču nepaverdzinām cilvēkus, tikai dēmonus.
- Un tas jūs padara labākus, vai ne tā? Man gan tā nešķiet. Viss, ko jūs darāt, ir nolemts pagrimumam.
Burvja balss skanēja klusi. Tā nav.
- Tā ir, un tu pats to lieliski apzinies! Kitija palūkojās uz Mandrāku. Kāpēc tu ieradies? Ko tu gribi? Pretošanās kustība jau sen vairs neeksistē.
Mandrāks noklepojās. Man stāstīja… Viņš ciešāk satinās mētelī un palūkojās uz upi. Man stāstīja, ka tu esot mani izglābusi no golema. Ka riskēji ar dzīvību manis dēļ. Viņš paskatījās uz meiteni. Kitijas seja nepauda nekādas emocijas. Turklāt es domāju, ka tu šīs rīcības dēļ gāji bojā. Un tagad, kad uzzināju, ka esi dzīva, es… gribēju uzzināt patiesību.
Kitija saviebās. Kā tu to domā? Jā, es to izdarīju un laikam nebiju īsti pie pilna prāta. Es apturēju golemu, lai tas nesašķaida tev pauri. Un tad aizbēgu. Tas arī viss.
Viņa skatījās jaunajam burvim tieši acīs. Arī viņš nenovērsa skatienu. Lietus turpināja līt.
Mandrāks atkal nokāsējās. Nu skaidrs. Paldies. Nē, patiesībā nav skaidrs. Mani interesē, kāpēc tu to darīji. Viņš iebāza rokas kabatās.
- Nezinu, Kitija noteica. Patiešām nezinu.
- Uzvelc mēteli, citādi izmirksi!
- It kā tev tas rūpētu! Tomēr viņa uzvilka mēteli.
Viņš noskatījās, kā meitene uzvelk mēteli, un, kad viņa bija aizpogājusi gandrīz visas pogas, turpināja. Lai kādi iemesli tev arī būtu bijuši, viņš sacīja, man vajadzētu pat…
- Nesaki to! Nesaki. Es negribu to dzirdēt. Ne no tevis…
- Bet…
- Es to izdarīju nedomājot un, ja vēlies zināt, esmu šo rīcību nožēlojusi katru reizi, kad redzu tavus melīgos pamfletus vai dzirdu aktierus no skatuves skandinām tavas izdomātās blēņas. Tāpēc nevajag man pateikties, Mandrāka kungs. Viņa nodrebinājās. Lietus sāka līt spēcīgāk. Ja tev vajag kādam pateikties, saki paldies Bartimajam. Tieši viņš mani pamudināja tevi glābt.
Pat tumsā varēja redzēt, ka šie vārdi jauno burvi šokēja. Viņš sastinga, balss aizlūza: Viņš tevi pamudināja? Nespēju noticēt.
- Kāpēc? Jo viņš ir dēmons? Jā, es zinu. Neizklausās loģiski. Bet viņš lika man apturēt golemu, pasauca mani atpakaļ, kad es gatavojos bēgt. Ja nebūtu viņa, tu jau būtu pagalam. Bet neņem galvā, ko es te runāju. Viņš jau ir tikai vergs.
Burvis klusēja. Un tad sacīja: Es jau gribēju vaicāt par Bartimaju. Nezin kāpēc viņš šķiet tev pieķēries. Varbūt tu zini, kāpēc?
Kitija iesmējās. Man gan neliekas, ka viņš būtu man pieķēries.
- Nē? Tad kāpēc viņš man teica, ka tu esi mirusi? Viņš teica, ka golems ir tevi nogalinājis. Tieši tāpēc es tevi visus šos gadus nemeklēju.
- Viņš tā teica? Es nemaz nezināju… Kitija ļāva skatienam aizslīdēt pār tumšo upi. Varbūt tāpēc, ka es pret viņu izturējos ar cieņu. Tāpēc, ka nemēģināju viņu paverdzināt, neturēju viņu kalpībā uz Zemes tik ilgi, līdz viņa būtība bija zaudējusi visu spēku! Kitija pēkšņi apklusa un iekoda lūpā.
Burvis bija izbrīnā iepletis acis. Un kā tad tu to zini? viņš ļoti klusi vaicāja. Tu taču neesi Bartimaju redzējusi gadiem ilgi, vai ne?
Kitija atspiedās pret krasta margām. Burvis nostājās viņai blakus…
Pēkšņi gaiss iezumējās, virs upes uzvirpuļoja lietus lāses un tur parādījās mirdzoša rozā lode. No tālienes atskanēja orķestra mūzika. Mandrāks nolamājās.
Lodē parādījās apaļīga, smaidoša seja, ko nedaudz neskaidru padarīja elektrības sprakšķi visapkārt. Džon! Beidzot es tevi esmu atradis! Tu kavē! Mūziķi jau iesildās! Nāc ātri!
Burvis paklanījās. Atvaino, Kventin. Mani aizkavēja…
- Nav laika, nav laika! seja uz brīdi nopētīja Kitiju. Ņem savu draudzeni līdzi! Es jums pietaupīšu vietas. Tavā rīcībā ir desmit minūtes, Džon!
Lode uzmirdzēja, notrīsēja un pagaisa. Virs Temzas lija tumša lietus siena.
Kitija un Mandrāks lūkojās viens otrā. Šķiet, mums nāksies turpināt šo sarunu citā vietā, burvis klusi sacīja. Vai tev patīk teātris, Džonsas jaunkundz?
Kitija saknieba lūpas. Ne pārāk.
- Man tāpat, jaunais vīrietis eleganti palocījās. Tomēr mums būs tas jāpārcieš kopā.
19 bartimajs
M ūsu reids uz viesnīcu Vēstnieks bija izplānots ar militāru precizitāti. Tikai desmit minūšu apspriede telefona būdiņā, un turpmākā rīcība pilnībā skaidra.
Pēc uzdevuma noklausīšanās mēs devāmies prom no saimnieka mājas, maskējušies par strazdiem. Pārlidojām parku, kur man tik nesen bija nācies piedzīvot pāris neveiklu brīžu, Stikla pils, pagoda un nelaimīgais ezers mirdzēja pēdējos vakara saules staros. Lielākā daļa apgaismojumu bija izslēgta, pūlis, kas te pa dienu apgrozījās, bija pazudis, un tikai pāris cilvēku neizprotamu iemeslu dēļ vēl vazājās pa zālīti. Es redzēju policijas mašīnas, velnēnus… Gluži neparasta aktivitāte. Un tad jau mēs bijām pāri Sentdžeimsa ielai un lidojām uz viesnīcu.
Tā bija varena, pelēka akmens celtne, kas atradās starp vēstniecībām un džentlmeņu klubiņiem, pietiekami smalka un vienlaikus diskrēta vieta, kur ārzemju diplomātiem atstāt savus smagos makus, kamēr viņi paši dodas ekskursijās pa pilsētu. Tā neizskatījās pēc vietas, kur labprāt uzņemtu piecus apšaubāma paskata džinus, īpaši jau Hodžu. Mēs redzējām, ka logiem priekšā ir nostiepti aizsargtīkli, kuru mezgla punkti atradās priekšā ugunsdzēsēju kāpnēm. Durvju sargs, kas bija tērpies laima zaļā livrejā, izskatījās pēc tāda, kam varētu būt lēcas. Te bija vajadzīgi daži drošības pasākumi. Mēs nevarējām tā vienkārši iemaršēt pa parādes durvīm.
Tieši pretī viesnīcai stāvēja telefona būdiņa. Aiz tās cits pēc cita nolaidās pieci strazdi. Un pēc brīža pa caurumu telefona būdiņā ietipināja piecas žurkas. Mvamba ar asti noslaucīja netīrumus no grīdas, un mēs sākām pieticīgo apspriedi.
- Tātad, biedri, es jautri uzsāku, es ierosinu…
Vienacainā žurka pacēla nagu. Pagaidi, Bartimaj, tā
iebilda. Kāpēc pēkšņi tu esi noteicējs?
- Vēlies pilnu manu talantu uzskaitījumu? Es jau labprāt, bet tad mēs šovakar līdz Hopkinsam nemaz netiksim.
- Ja šajā lietā varētu uzvarēt ar tukšu uzpūtību, tad gan mēs tevi ieceltu par vadoni, Bartimaj, ierunājās Kormokodrāns. Viņa basā skanošā balss nogranda pa visu telefona būdiņu, liekot manām ūsām nodrebēt. Diemžēl tu esi vecs, noguris un nekam nederīgs.
- Mēs nejauši dzirdējām par taviem piedzīvojumiem varenās vardes ādā, Hodžs smīkņādams piebalsoja. Tev bija jāpaļaujas, ka saimnieks tevi izglābs, un lielākā daļa tavas būtības jau bija nolijuši pār pilsētas parku…
- Bet tā taču nebija viņa vaina, Mvamba metās mani aizstāvēt. Viņa bija skaistākā no visām žurkām. Askobālam bija viena acs, Hodžam uz muguras slējās indīgi dzelkšņi, un Kormokodrāns, kā parasti, vairāk līdzinājās āra mazmājiņai nekā jebkam citam. Mana būtība atkal izspēlēja ar mani jokus, un uz manām žurkas kājām bija uzmetušies dīvaini, brūni plankumi, lai gan es cerēju, ka tie ir pārāk mazi, lai citi tos pamanītu.