Kormokodrāns bija izgrūdis dusmu sēcienu, bet nomaskēja to par klepu. Nē, nē.
- Pastāstiet man, pārvaldniece turpināja, vai Sābas karalistē ir burvju kopiena? Man tas būtu jāzina, tomēr par svešām zemēm esmu mācījusies ļoti maz. Cilvēkam vispirms jātiek galā ar to, kas notiek viņa paša zemē, vai ne? Nemaz neatliek laika prātot par svešzemniekiem, turklāt lielākā daļa no viņiem ir mežoņi un cilvēkēdāji. Te ir lifts. Mēs brauksim uz otro stāvu.
Pārvaldniece un četri diplomāti iegāja liftā. Durvīm veroties ciet, bija dzirdama zumēšana un pa tām iespraucās neglīts kukainis, nosēts ar dzelkšņiem un citiem dīvainiem izaugumiem. Tas pieķērās Mvambas piedurknei un uzlīda līdz ausij, kaut ko steidzīgi iečukstot.
Viņa pagriezās pret mani un nodeva ziņu: Divdesmit trešā istaba.
Es pamāju. Mēs bijām ieguvuši vajadzīgo informāciju. Diplomāti zīmīgi saskatījās. Un pagrieza galvas pret pārvaldnieci, kas, neko nenojaušot, turpināja stāstīt par viesnīcas izcilo saunu.
- Mums tas nav jādara, es arābiski sacīju. Mēs varētu viņu vienkārši sasiet.
- Bet tad viņa varētu sākt spiegt, Mvamba iebilda. Un kur mēs viņu pēc tam nobāztu?
- Tiesa.
- Nu tad…
Vecais lifts turpināja ceļu. Tas nonāca otrajā stāvā. Durvis atvērās. Pa tām iznāca četri Sābas diplomāti un izlidoja kaitinošais kukainis. Lielākais no visiem četriem šobrīd tīrīja zobus ar vaļa bārdas ķemmi. To pabeidzis, viņš iesprauda ķemmi milzīga puķu poda mitrajā zemē un aizčāpoja pakaļ pārējiem.
Mēs apstājāmies pie divdesmit trešā numura durvīm.
- Ko tālāk? Mvamba čukstēja.
Askobāls pārbolīja acis. Mēs pieklauvējam. Ja viņš tur ir, mēs ielaužamies un sagūstām viņu. Ja viņa tur nav… te džina fantāzija izsīka un viņš apklusa.
- Tad mēs ieejam istabā un gaidām, kad viņš atgriezīsies, Hodžs zumēja mums virs galvas.
- Pārvaldniece minēja, ka durvis tiek apsargātas, es iebildu. Mums būs jātiek galā ar sargiem.
- Tas nevarētu būt pārāk grūti…
Diplomāti devās pie durvīm. Mvamba pieklauvēja. Mēs gaidījām, lūkojoties uz kluso gaiteni. Nekādas atbildes.
Mvamba pieklauvēja vēlreiz. Koka aplis durvju vidū noviļņojās, mainīja formu un kļuva par sejas atveidu. Seja miegaini samirkšķināja acis un ierunājās spiedzīgā balsī: Šīs istabas iemītnieks ir izgājis. Lūdzu, pienāciet vēlāk.
Es pakāpos atpakaļ un nopētīju durvju apakšu. Diezgan ciešas. Domājat, mēs varētu ieslīdēt istabā?
- Šaubos, Mvamba atteica. Varbūt pa atslēgas caurumu, ja pārvērstos par dūmiem.
Askobāls ieķiķinājās. Bartimajam nemaz nebūs jāpārvēršas. Viņa kājas jau tagad ir gāzveida stāvokli. [60] [1] Lai arī cik sāpīgi, viņa teiktajā bija patiesības grauds. Es gan nebiju vēl nolaidies līdz vardes līmenim, bet ar katru mirkli mans spēks kļuva mazāks un kontrole pār būtību arvien vājāka.
Kormokodrāns palūkojās uz savu resno vēderu. Nez vai es varēšu pārvērsties par dūmiem.
Durvju sargs bija klausījies šajā sarunā, izskatīdamies arvien vairāk noraizējies. Šīs istabas iemītnieks ir izgājis, viņš atkal iepīkstējās. Nemēģiniet ielauzties, citādi man vajadzēs rīkoties.
Askobāls pagāja soli tuvāk. Kāds gars tu esi? Velnēns?
- Jā, ser, durvju sargs šķita neticami lepns.
- Cik plānus tu spēj saskatīt? Piecus? Labi, tad palūkojies uz mums piektajā plānā. Ko tu redzi? Nu, kā? Vai nu tu trīci bailēs?
Velnēns norīstījās. Nedaudz, ser. Ja drīkstu vaicāt, kas ir tas izplūdušais traips no jums pa labi?
- Tas ir Bartimajs. Nepievērs viņam nekādu uzmanību. Mēs pārējie esam stipri un nežēlīgi un pieprasām ielaist mūs istabā. Ko tu par to saki?
Smaga nopūta. Esmu saistīts ar savu uzdevumu, ser. Man jūs jāaizkavē.
Askobāls nolamājās. Tad tu esi parakstījis sev nāves spriedumu. Mēs esam vareni džini, bet tu tikai nenozīmīgs gariņš. Ko tu vari darīt, lai mūs aizkavētu?
- Es varu iedarbināt signalizāciju, ser. Tieši to es šobrīd izdarīju.
Atskanēja tāda skaņa, it kā apkārt vārītos karsta lava. Diplomāti palūkojās apkārt un pamanīja, ka abpus gaitenim no paklāja sāk pacelties galvas. Tās bija ovālas kā regbija bumbas, gludas un spīdīgas, un melnas, ar divām bālām acīm. Galvas uzlidoja gaisā un izstiepa uz visām pusēm taustekļus.
- Ar to jātiek galā ātri, klusi un tīri, Mvamba sacīja. Hopkinss nedrīkst uzzināt, ka te kaut kas nogājis greizi.
- Skaidrs.
Galvas klusējot slīdēja uz mūsu pusi.
Bet mēs nestāvējām, rokas klēpī salikuši un gaidīdami, kas tagad notiks. Mēs rīkojāmies katrs saskaņā ar saviem paradumiem. Mvamba uzskrēja augšup pa sienu, nokļuvusi līdz griestiem, pārvērtās par milzu ķirzaku un raidīja triecienus galvu virzienā. Hodžs vienā mirklī pārvērtās par milzu kukaini, kas uzbruka ienaidniekam ar indīgajiem dzelkšņiem. No Askobāla pleciem izauga milzīgi spārni. Viņš pacēlās gaisā un raidīja pret melnajām galvām sprādzienus. Kormokodrāns atkal kļuva par cilvēku-mežacūku. Viņš nolieca galvu, izstiepa ilkņus un metās cīņā. Es savukārt paslēpos aiz tuvākā istabauga, pacēlu stiprāko vairogu, kādu tobrīd spēju radīt, un mēģināju izskatīties neuzkrītošs. [61] [1] Es nudien būtu labprāt piedalījies cīņā. Parastā situācijā es būtu stājies pirmajās rindās un uzbrucis galvām ar pilnu sparu, bet šī nudien nebija mana labākā diena. Man bija atlicis pavisam maz būtības, lai es atļautos to ziedot šajā kautiņā.
Slēpjoties aiz platajām lapām, prātoju, kādus gan nepatīkamus pārsteigumus šīs galvas varētu man sagādāt. Un to es drīz vien uzzināju. Pietuvojušās upurim, galvas atliecās, taustekļi pastiepās uz priekšu, un no tiem izšļācās melns šķidrums. Kormokodrāns, kurš patrāpījās šķidruma ceļā, izgrūda sāpju kliedzienu šķidrums ieēdās viņa būtībā, tas burbuļoja un koda cauri džina ārējai formai. Tomēr tas viņu nenobeidza. Cilvēksmežacūka atieza ilkņus un izšķaidīja vienu no galvām pret sienu. Askobāla raidītais sprādziens trāpīja vēl vienai galvai, tā eksplodēja gaisā, nošķaidot sienas, Kormokodrānu un pat nopilot uz manas slēptuves.
Pieķērusies griestiem, Mvamba lēca un pieliecās, izvairoties pat no niecīgākajiem melnās indes pilieniem. Viņas raidītās burvestības vienmēr trāpīja mērķī ik pa brīdim kāda galva noraustījās un sasprāga gabalos. Arī Hodža indīgie dzelkšņi bija sadūruši kādu pārīti tās uzpūtās, kļuva dzeltenas un nokrita uz paklāja, pamazām zaudēdamas ārējo formu.
Ienaidnieks uzbruka pārsteidzošā ātrumā. Galvas šaudījās te šeit, te tur, izvairoties no triecieniem, sprādzieniem un indīgajiem dzelkšņiem. Tās ierobežoja gaiteņa sienas, turklāt papildu briesmas radīja satrakotais Kormokodrāns. Asajiem ilkņiem spīdot, niknumā pārvērstu seju, viņš auroja un grozījās uz visām pusēm, sitot ar dūrēm, žņaudzot ar taustekļiem, sperot ar kājām, šķietami nejūtīgs pret melno, indīgo šķidrumu. Ienaidnieks pret šādu pārspēku bija bezspēcīgs, un pēc nepilnas minūtes pazuda pēdējā galva. Cīņa bija galā.
Mvamba un Askobāls nolaidās uz grīdas. Es izlīdu no slēptuves. Mēs nopētījām tukšo gaiteni. Nākamajā rītā apkopējām te būs pamatīgs darbiņš lai kurā plānā arī viņas strādātu. Lielākā daļa sienu bija klātas ar melno indi, tā šņāca, burbuļoja un lija uz grīdas. Gaitenis bija apsvilis, klāts ar dīvainām svītrām un pretīgām gļotām. Pat daļa no mana aizsargājošā auga bija nodegusi. Es to uzmanīgi pagriezu, lai noslēptu postu.