- Re nu! es jautri sacīju. Domājat, Hopkinss kaut ko pamanīs?
Kormokodrāns izskatījās slikti. Mežacūkas galva bija tikko saskatāma, ilkņi nomelnējuši, skaistie tetovējumi pazuduši. Viņš lēniem, ļodzīgiem soļiem tuvojās durvīm, kur acis muļķīgi mirkšķināja velnēns.
- Un tagad, mans draugs, Kormokodrāns sacīja, mums jāizlemj, kādā nāvē tev būtu vislabāk mirt.
- Pagaidiet mirklīti! velnēns izsaucās. Nav nekādas vajadzības pēc šādām nepatikšanām! Mūsu nesaskaņas ir beigušās!
Kormokodrāns samiedza acis. Kāpēc?
- Jo šīs istabas iemītnieks ir atgriezies un jūs visu varēsiet pārrunāt ar viņu personiski. Lai jums laba diena! Un velnēns no durvīm nozuda.
Mēs brīdi stāvējām, pārdomājot velnēna vārdus. Un tad palūkojāmies atpakaļ uz kāpnēm.
Tur stāvēja kāds vīrs.
Viņš acīmredzot tikko bija ienācis, jo virs tumšā uzvalka plandīja ziemas mētelis. Vīrietim galvā nebija cepures un mati bija vēja sajaukti. Viena matu šķipsna krita pāri sejai, un nevarēja pateikt, vai viņš izskatās jauns vai vecs. Tomēr tas bija tas pats cilvēks, ko es todien biju redzējis parkā, slaids, vidēja garuma, pilnīgi neievērojams. Kreisajā rokā viņš turēja maisu ar grāmatām. Tomēr kaut kas svešinieka izskatā man šķita nepatīkami pazīstams. Kas tas varēja būt? Varēju zvērēt, ka agrāk šo Hopkinsu neesmu redzējis.
Nopētīju viņu visos septiņos plānos. Bija grūti pateikt, tomēr man šķita, ka viņa aura ir nedaudz spēcīgāka, nekā pienāktos cilvēkam. Bet varbūt vainīgs bija apgaismojums. Tas noteikti bija cilvēks.
Hopkinsa kungs palūkojās uz mums. Mēs palūkojāmies uz viņu.
Tad viņš pasmaidīja, pagriezās un metās bēgt.
Mēs šāvāmies viņam pakaļ: Mvamba un Askobāls pa priekšu, Hodžs mina viņiem uz papēžiem, es, sasprindzinājis visus spēkus, skrēju aiz viņiem, bet gājienu noslēdza nabaga Kormokodrāns, dusmās rēkdams. [62] [1] Viņu lēnāku padarīja daudzie ievainojumi, bet pie vainas varēja būt ari smagā maltīte. Viņš bija aprijis pārvaldnieci vienā kumosā.
Mēs apstājāmies priekšnamā pie lifta.
- Kur viņš palika?
- Te ir kāpnes!
- Augšup vai lejup?
Es pamanīju stāvu zemāk noplīvam piedurkni. Lejup! Un pārvērtieties kāds! Ātri!
Mvamba tūlīt kļuva par putnu ar zaļganmelniem spārniem, kas strauji lidoja lejup pa kāpnēm. Askobāls kļuva par maitu liju, jo laikam nebija spējīgs pieņemt kādu smalkāku formu. Hodžs saruka un uzrāpās uz margām, izskatīdamies pēc kaut kāda riebīga zvīņneša. Viņš saritinājās kamolā un metās lejup pār kāpņu margām. Mēs ar Kormokodrānu nebijām tik veikli un klumburējām pārējiem nopakaļ.
Mēs nokļuvām pirmajā stāvā, izskrējām pa virpuļdurvīm un apstājāmies priekšnamā. Mani no kājām notrieca Kormokodrāns, kas bija akli skrējis man pakaļ.
- Kur viņi pazuda?
- Nezinu. Mēs viņus esam pazaudējuši. Bet nē ieklausies!
Kliedzieni un bļāvieni vienmēr skaidri norāda manu draugu
atrašanās vietu. Tie skanēja no ēdamistabas. Kamēr mēs stāvējām un skatījāmies, no turienes izskrēja bariņš apmeklētāju un viss virtuves personāls un aizlikās prom pa gaiteni. Mēs pagaidījām, kamēr viņi nozūd, un tad steidzāmies uz notikuma vietu. Cauri ēdamistabai, kur bija salauzti vairāki krēsli, galdi un stikli, un uz viesnīcas virtuvi.
Askobāls atskatījās. Šurp! viņš sauca. Pasteidzieties! Mēs esam viņu ielenkuši!
Ciklops bija nostājies izlietnē. No viņa pa kreisi starp diviem stendiem ar pannām un kastroļiem stāvēja Mvamba, šūpodama zvīņoto ķirzakas asti un šaudīdama šķelto mēli. No viņas pa labi uz gaļas griežamā galda bija uzlēcis Hodžs, kas nikni cilāja indīgos dzeloņus. Viņi visi nenovērsa skatienu no tālākā virtuves stūra, kur bija paslēpies bēglis. Aiz viņa atradās siena bez logiem un durvīm. Šim vīram nebija ne mazāko izredžu izbēgt.
Mēs ar Kormokodrānu stājāmies ierindā. Askobāls paskatījās uz mums. Tas muļķis atsakās klusām nākt līdzi, viņš nošņācās. Vajadzētu šo nedaudz pabiedēt. Hodžs izmēģināja vājprātīgos smieklus, bet tas neko nelīdz. Paklau, Bartimaj, vai tu nevarētu pārvērsties par kaut ko briesmīgāku? Uzlabo taču savu izskatu!
Jūs varētu iebilst, ka vīrs, kas nav nobijies no ciklopa, milzu ķirzakas un naidīga zvīņneša, nenotrīcēs no vēl kāda briesmoņa. Tomēr es piekritu. Arābu diplomāts nudien nav pati briesmīgākā lieta uz pasaules. Es nedaudz padomāju un izvēlējos izskatu, kas pirms pāris gadsimtiem iedvesa šausmas līdzenumu ciltīm. Diplomāts pazuda, un viņa vietā stājās gara, slaida figūra, kas bija nokārta ar kauliem un spalvām. Tai bija cilvēka ķermenis un kraukļa galva melna, spīdīga, ar asām, dzeltenām acīm. Asais knābis atvērās, izdvešot nāvi vēstošu ķērcienu. Virtuves trauki nošķindēja.
Pieliecos tuvāk Askobālam. Nu, kā ir tagad?
- Būs jau labi…
Visi pieci briesmīgie džini tuvojās savam upurim.
-Jūs tikpat labi varat to nolikt malā, Mvamba skarbi sacīja. Mēs esam jūs ielenkuši.
Ak jā. To. Tagad es arī pamanīju. Hopkinsa kungs aizsardzībai bija izvēlējies kādu virtuves piederumu. Tomēr viņš to neturēja sev priekšā kā aizsargājoties, bet gan spēlējās kā nevērīgs zinātnieks, metot to gaisā ar vienu roku un ķerot ar otras īkšķi un rādītājpirkstu. Ja tas būtu konservu attaisāmais, kartupeļu mizojamais, zupas karote vai pat pavārnīca, tas mani tā neuztrauktu. Bet tas bija kas cits. Liels gaļas griežamais nazis.
Kaut kas šajā skatā lika man baisās atmiņās nodrebēt.
- Tātad, Hopkinsa kungs smaidot sacīja, padomāsim vēlreiz. Jūs esat ielenkuši mani, vai arī otrādi?
To teikdams, viņš piesita kājas, it kā taisītos uzsākt kādu dīvainu ķeltu deju. Un tad pēkšņi pacēlās gaisā un uzlidoja virs mums.
Tas bija negaidīti. Pat Hodžs uz mirkli pārstāja vicināt dzeloņus. Klātesošie pārmija izbrīnītus skatienus. Visi, izņemot mani. Es stāvēju kluss, sastindzis, un man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas.
Jo es pazinu šo balsi. Tā nepiederēja Hopkinsa kungam vai kādam citam cilvēkam.
Tā bija Fakvarla balss.
20 bartimajs
Paklau, draugi, es iesāku. Manuprāt, mums vajadzētu būt piesardzīgiem.
Hopkinsa kungs pameta nazi gaisā. Tas apmeta kūleni, uzmirdzēja lampu gaismā un atkal ielidoja viņam rokā. Zinātnieks notvēra manu skatienu un piemiedza ar aci.
Askobāls bija satriekts, bet mēģināja runāt bravūrīgi. Tātad viņš prot lidot, viņš nošņācās. Un žonglēt. Tāpat kā puse no mūždien pusbadā dzīvojošajiem Indijas faķīriem, un es nekad no tiem neesmu bēdzis. Nu taču! Atcerieties, ka mums viņš jāsagūsta dzīvs!
Izdvesis necilvēcīgu kliedzienu, viņš nolēca no izlietnes. Kraukļcilvēks pacēla brīdinošu roku. Pagaidi! Te kaut kas nav kārtībā! Viņa balss…
- Tu esi gļēvulis, Bartimaj, zvīņnesis nošņācās un izšāva dzelkšņus manā virzienā. Tu baidies, ka šajā kaujā zaudēsi savas būtības paliekas. Tad apsēdies maliņā un čīksti! Un ļauj, lai ar šo vīru tiek galā tā cienīgi džini!
- Tur jau tā lieta, es protestēju. Manuprāt, tas nemaz nav cilvēks…
- Protams, esmu! Hopkinsa kungs augstu pie griestiem sauca. Visos septiņos plānos no miesas un asinīm. Vai tad jūs neredzat? Tā bija taisnība. Viņš bija cilvēks, lai no kuras puses skatītos. Bet balss piederēja Fakvarlam.
Milzu ķirzaka nikni sašūpoja asti. Tā trāpīja pa plīti un sagāza to. Pagaidiet, Mvamba sacīja. Kādā valodā mēs sarunājamies? [63] [1] Darbības karstumā mēs, džini, reizēm mēdzam aizmirst, kurā valodā runājam. Strādājot kopā šajā pasaulē, mēs bieži vien sarunājamies valodā, ko saprotam visi, bet ne obligāti valodā, ko saprot du jour (jeb, citiem vārdiem sakot, mūsdienu) civilizācija. (Redzi nu! Šis bija labs piemērs.)