- Hmm… Aramiešu…
- Jo viņš mums atbildēja aramiešu valodā.
- Kas par to? Viņš taču ir zinātnieks, vai ne? Askobāls spēja sajaukt visas pasaules valodas, ja vien bija uztraucies.
- Jā, bet tas tomēr ir dīvaini…
Hopkinsa kungs uzkrītoši ieskatījās pulkstenī. Atvainojiet, ka iejaucos, viņš sacīja, bet esmu ļoti aizņemts vīrs. Šovakar mani gaida kāds nozīmīgs notikums, kura sekas skars mūs visus. Ja jūs tagad pazustu no šejienes, es jūs visus pasaudzētu, pat Bartimaju.
Kormokodrāns bija atspiedies pret plīti atpūsties, bet šie vārdi viņu nokaitināja pa īstam. Tu pasaudzēsi mūs? viņš ierēcās. Par tādu nekaunību es tevi nobadīšu, un tici man, tas būs sāpīgi! Viņš pakārpīja grīdu ar nagu un nikni palūkojās uz lidojošo zinātnieku. Pārējie džini sekoja viņa piemēram. Atskanēja ragu klabēšana, adatu un zvīņu švīkstēšana un citu ieroču šķindēšana. Hopkinsa kungs paķēra nazi labajā rokā un pažonglēja ar to pāris reižu.
- Pagaidiet, trakie! es iesaucos. Vai tad jūs nedzirdējāt! Viņš pazīst mani! Zina manu vārdu! Viņš ir…
- Nespēju noticēt, ka tu, Bartimaj, esi kaujas tālākajā malā, Hopkinss jautri uzsauca, nolaižoties lejā. Parasti tu esi daudz tālāk, slēpies katakombās vai tamlīdzīgi.
- Tas notikums ar katakombām tiek pārprasts! es iebrēcos. Kā jau es simtiem reižu esmu paskaidrojis, es tās sargāju, lai tur neiebruktu Romas ienaidnieki, kas varētu… es apklusu. Tur jau tā lieta. Neviens cilvēks nezināja, kur es slēpos barbaru iebrukuma laikā, un par to nojauta tikai pāris džinu. [64] [1] Brīdī, kad mani atrada, turpat bija arī folioti Frisps un Polluks, kas šo stāstu pēc tam pastāstīja saviem paziņām velnēniem. Diemžēl abi šie folioti un lielākā daļa viņu paziņu gāja bojā vienā naktī dīvaina sakritība, kas mani moka vēl līdz šai baltai dienai.
Es spēju iedomāties tikai vienu džinu, kas šo gadījumu pieminēja ar metronoma precizitāti, kad vien mēs satikāmies. Un tas bija…
Beidziet! es iesaucos, dusmās lēkādams. Tas nemaz nav Hopkinss! Es nezinu, kā tas panākts, bet tas ir Fakvarls…
Bet bija jau par vēlu. Mani biedri pārāk skaļi auroja un dauzīja kājas, lai sadzirdētu. Ņemiet vērā, ka viņi diez vai būtu apstājušies, pat ja būtu mani sadzirdējuši. Visādā ziņā Askobāls un Hodžs, kam nebija nekāda respekta pret gados vecākiem un gudrākiem kolēģiem, būtu turpinājuši uzbrukumu. Varbūt Mvamba būtu nedaudz vilcinājusies.
Bet viņi nedzirdēja un visi metās virsū zinātniekam.
Nu, četri pret vienu… Fakvarls, bruņojies tikai ar virtuves nazi, pret četriem niknākajiem Londonas džiniem. Tas bija briesmīgs kautiņš.
Es labprāt būtu devies draugiem palīgā, bet diez vai tas tobrīd būtu ko mainījis.
Tāpēc es klusiņām lavījos uz durvīm. Es pazinu Fakvarlu. Un man bija tādas nelāgas aizdomas, ka viņš ir sasodīti labs cīnītājs. [65] [1] Ne tāds kā vecais labais Džabors, kas bija neiedomājami stiprs, gandrīz neiznīcināms. Un arī ne tāds kā drūmā Tīhe, kam pat nevajadzēja pacelt mazo pirkstiņu pret ienaidniekiem, tik ļoti visi baidījās no viņas vārdiem vien. Nē, Fakvarls bija vispusīgs viņš lieliski prata izdzīvot kaujās, paļaujoties gan uz spēku, gan viltību. Arī es biju pietiekami gudrs, lai izvairītos no Fakvarla un paliktu dzīvs.
Labs un ātrs. Kraukļcilvēks tikko bija paslīdējis garām pannām ar omleti un tagad lavījās garām kūciņu paplātēm, kad viņam pār galvu nolija lietus. Zvīņu lietus.
Tam sekoja vēl citu locekļu lidojums. Diemžēl dažus no tiem pat varēja pazīt.
Tikai sasniedzis virtuves durvis, es uzdrošinājos paskatīties atpakaļ. Tālākajā istabas galā bija redzams ķermeņu murskulis, uzzibēja gaismas, skanēja kliedzieni. Palaikam no tā izšāvās kāda roka, sagrāba galdu vai kādu citu priekšmetu un trieca to pret savijušos ķermeņu kamolu. Ik pa laikam no turienes atlidoja mazi metāla, koka un būtības gabaliņi.
Bija laiks pazust. Daži no džiniem atkāpjoties mēdz uzsūtīt miglu, kas slēpj viņu pēdas. Citi aiz sevis pamet piķa melnu tumsu vai dažas ilūzijas. Man patīk kaut kas noslēpumaināks. Virtuve un ēdamistaba bija tīta tumsā. Cīniņā iesaistītie džini veidoja raibu kompāniju, ko ik pa brīdim apgaismoja kāds gaismas uzzibsnījums. No gaiteņa spīdēja attāla gaisma. Es ietinos savā spalvu apmetnī un saplūdu ar ēnām. [66] [1] Mans pašreizējais izskats bija aizlienēts no totēma, kas piederēja kādai ciltij, kura dzīvoja līdzenumā pie upes. Viņi augstu vērtēja kraukļa noslēpumainību, gudrību un viltu. Apmetnī bija visu to putnu spalvas, kas vien dzīvoja šajā apkārtnē. Šis spēks ļāva man nemanāmam pārvietoties pa zāļaino un akmeņaino apkaimi un sarunāties ar cilts šamani, kam arī bija līdzīgs apmetnis un maska.
Nebiju vēl ticis cauri ēdamistabai, kad pēkšņi cīņas troksnis apklusa.
Es sastingu, cerēdams, ka izdzirdēšu savu biedru uzvaras saucienus.
Nekā. Tikai klusums.
Vēlreiz sasprindzināju dzirdi un mēģināju kaut ko saklausīt… varbūt es pārāk centos. Un varbūt tikai iedomājos, ka dzirdu attālu švīkstoņu.
Turpināju ceļu. Nebija jēgas skriet. Šoreiz svarīga bija slepenība. Es nevarēju sacensties ar Fakvarlu, lai arī cik ekscentriski viņš izskatītos. Turējos gar ēdamistabas malām, izvairoties no krēsliem, galdiem, izsvaidītajiem nažiem un dakšiņām. Mans apmetnis sedza galvu, un ik pa brīdim zem tā varēja pamanīt uzmirdzam dzeltenu aci. Tā palūkojās atpakaļ.
No virtuves puses tuvojās melns plankums. Gaisma atstaroja no kāda priekšmeta viņa rokās. Es nedaudz pieliku soli un uzkāpu uz karotes, kas klikšķot atsitās pret sienu.
- Ak vai, Bartimaj, sacīja pazīstamā balss. Tu nudien esi pavisam traks. Varbūt cilvēku varētu maldināt tumsa, bet es varu tevi saskatīt kā gaišā dienā, slēpjamies tur zem tava spalvu apmetņa. Apstājies uz brīdi! Parunāsim! Man tiešām pietrūka mūsu patīkamo sarunu.
Kraukļcilvēks, neko neatbildējis, steidzās uz durvīm.
-Vai tad tu tiešām neesi ziņkārīgs? tagad jau viņa balss skanēja tuvāk. Man likās, ka tu būtu ar mieru mirt, lai tikai uzzinātu, kā esmu ticis pie šādas formas.
Protams, es biju ziņkārīgs, bet nepavisam nebiju gatavs mirt, lai to uzzinātu. Man nudien patīk papļāpāt ar citiem gariem, bet, ja jāglābj dzīvība, bēgšana uzvar runāšanas kāri. Kraukļcilvēks lēca uz priekšu, rokas izstiepis, it kā gatavotos ienirt baseinā. Spalvu apmetnis uzvirpuļoja un kļuva par spārniem. Cilvēks bija pazudis, un tā vietā uz durvīm lidoja visīstākais krauklis.
Atskanēja nopūta, būkšķis un sāpju ķērciens. Kraukli bija apturējis kaut kas tāds, kam nevarēja stāties pretī. Viņa spārns bija pienaglots pie sienas ar lielu gaļas nazi.
Lēni un mierīgi džins ar Hopkinsa kunga ķermeni devās pāri tukšajai istabai. Krauklis gaidīja, šūpodamies pie sienas, izskatīdamies patiešām sašutis.
Hopkinsa kungs pienāca tuvāk. Viens viņa mēteļa plecs bija nedaudz paplucināts, un uz vaiga viņam asiņoja brūce. Izskatījās, ka citu ievainojumu nebija. Viņš stāvēja tumsā kādu metru tālāk un noskatījās manī ar smaidu. Iespējams, viņš nopētīja manu stāvokli visos plānos. Paša vājums lika man justies neveikli, gluži kā kailam. Es piesitu ar otru spārnu pie sienas.