Fakvarls savieba Hopkinsa seju tādā kā smaidā. Ak jā, tu runā par ifrītu Honoriju! Esmu par viņu dzirdējis. Nabaga zellis nudien bija varens! Mana būtība ir aizsargāta tāpat kā viņējā, un arī man ir brīva griba. Bet ņem vērā, Bartimaj, ka es nesajukšu prātā.
- Bet, lai nonāktu šajā pasaulē, tevi noteikti kāds izsauca, es uzstāju. Tātad tu pildi kādu uzdevumu…
- Mani izsauca Hopkinss, un es esmu izpildījis savu uzdevumu. Tagad esmu brīvs. Pirmo reizi man likās, ka es cilvēkā pamanu kaut ko no džina acīs uzmirdzēja triumfs, tāda kā liesmiņa.
- Tu varbūt atceries, Bartimaj, ka mūsu pēdējās sarunas laikā es runāju par to, ka Londonas burvji sāk kļūt nevērīgi un tā varētu būt mūsu iespēja.
- Atceros, es atteicu. Bet toreiz tu runāji par Siržulauzēju.
- Tiesa, bet ne tikai par viņu. Izrādījās, ka man ir taisnība. Mums beidzot ir radusies izdevība. Pirmām kārtām, Siržulauzējs pārrēķinājās. Viņa sazvērestība izgāzās, viņš nomira, un es tiku…
- Brīvs! es izsaucos. Un tas viss, pateicoties man! Tu esi mans parādnieks.
- …nosūtīts uz ārpusesamības zonu sakarā ar kādu saikni, kas mani turēja pie uzdevuma arī pēc saimnieka nāves. Un es tur vadīju dienas, nolādot to, kas nogalināja Siržulauzēju.
- Patiesībā tas bija mans saimnieks! Es jau teicu, ka nevajag rīkoties tik pārsteidzīgi, bet tāds jau tev klausīs…
- Par laimi, mani drīz vien atbrīvoja kāds no Siržulauzēja draugiem, kas zināja manu vārdu un manus talantus. Un kopš tā laika es strādāju pie viņa.
- Tātad tas būtu Hopkinsa kungs, es sacīju.
- Patiesībā nē. Un tas liek man domāt, Fakvarls ieskatījās pulkstenī, ka es vairs nedrīkstu te ilgāk uzkavēties un pļāpāt ar tevi. Šovakar sākas revolūcija, un man jābūt tur, lai visu redzētu. Tu ar saviem muļķa draugiem jau tā esat pārāk ilgi mani aizkavējuši.
Krauklis izskatījās mundrāks. Tas nozīmē, ka tev nebūs laika mani ilgi un sāpīgi nogalināt?
- Man nebūs, bet tev gan, Bartimaj, tagad piederēs viss pasaules laiks. Viņš pastiepa roku, sagrāba mani aiz rīkles un izvilka no sienas nazi. Hopkinss pacēlās gaisā un aizlidoja uz ēdamistabu. Paskatīsimies, Fakvarls murmināja. Jā… tas izskatās daudzsološi. Mēs pielidojām pie kāda galda, kas atradās pie pretējās sienas. Tur stāvēja viesmīļa pamesti ratiņi, to vidū bija liela zupas bļoda ar smagu vāku. Un tā bija pagatavota no sudraba.
Krauklis izmisīgi grozījās un locījās sava sagūstītāja rokās. Izbeidz, Fakvarl! es saucu. Nedari neko tādu, ko tu varētu nožēlot.
Šo es pilnīgi noteikti nenožēlošu. Viņš nolaidās blakus zupas bļodai un pastiepa mani tās virzienā. Sudraba aura stindzināja manu novājināto būtību. Vesels džins šādā sudraba kapā varētu nodzīvot vairākas nedēļas, Fakvarls sacīja. Bet tu savā stāvoklī varētu novilkt kādas pāris stundas. Hmm, kas gan tur varētu būt iekšā… Viņš nocēla zupas bļodas vāku. Zivju zupa. Cik garšīgi! Uz redzēšanos, Bartimaj! Lai mirstot tevi iepriecina doma, ka džinu verdzības laiks tūlīt beigsies! Šonakt mēs sāksim atriebties. Fakvarls atlaida tvērienu, un krauklis ar plunkšķi iekrita zupā. Fakvarls pamāja man ardievas un uzlika katlam vāku. Es peldēju tumsā. Visapkārt man bija sudrabs. Es jutu, kā mana būtība saraujas un pārklājas vātīm.
Man bija viena iespēja tikai viena. Pagaidīt, kamēr Fakvarls aiziet, un tad, liekot lietā pēdējās enerģijas paliekas, mēģināt pacelt vāku. Tas būtu grūti, bet iespējams cerot, ka mans draugs vāku nenostiprināja ar slēdzeni vai ko tamlīdzīgu.
Par to Fakvarls nudien nebija raizējies. Viņš bija gājis vēl tālāk. Atskanēja milzīga rūkoņa un blīkšķis, un zupas katls mani ieskāva no visām pusēm, kad tam virsū uzgāzās tuvākā siena. Sudrabs mani spieda no visām pusēm. Krauklis grozījās un locījās, bet nespēja pakustēties. Mana galva griezās, būtība virmoja. Bezsamaņa nāca kā atvieglojums.
Sadedzināts un līdz nāvei saspiests sudraba zupas katlā. Varēja būt vēl sliktāk. Tomēr neko sliktāku es nespēju iedomāties.
21 netenjels
Pa limuzīna logu Netenjels lūkojās naktī uz laternām, mājām un cilvēkiem. Tie visi saplūda krāsainā, raibā virpulī, kas viņam neko neizteica un nenozīmēja. Uz mirkli viņš ļāva nogurušajam skatienam kavēties pie šīm mainīgajām formām, bet, kad automašīna palēnināja gaitu, tuvojoties krustojumam, viņš ieskatījās logu stikla atspīdumā un ieraudzīja pats sevi.
Tas nebija pats labākais skats. Seja bija nogurusi, mati slapji, krekla apkakle nošļukusi. Tomēr acis mirdzēja.
No rīta tā nebija. Pieaugošais sasprindzinājums pazemojums Ričmondā, draudi karjerai un Bartimaja nodevība nebija nācis par labu. Paša rūpīgi konstruētais Džona Mandrāka veiksmīgā informācijas ministra un valdības locekļa tēls sāka šķobīties. Bet tieši Lutiēnas jaunkundzes noraidošā izturēšanās bija pielikusi punktu. Pāris mirkļos viņa bija satriekusi Mandrāka rūpīgi izveidotās statusa un varas bruņas, atstājot viņu kailu un neaizsargātu. Šis trieciens bija gandrīz neizturams. Zaudējis augsto pašapziņu, viņš bija attapies haotiskajā realitātē un pavadījis atlikušo dienas daļu, niknumā ārdoties vai domīgi sēžot klusumā.
Tomēr bija divas lietas, kas viņam neļāva ieslīgt sevis žēlošanā. Pirmā Bartimaja novēlotais, bet noderīgais ziņojums, kas ļāva noticēt, ka viss vēl nav zaudēts. Ziņas par Hopkinsu Netenjelam vēl deva iespēju rīkoties pirms izšķirīgās tiesas.
Notverot nodevēju, viņš varētu pārspēt Ferēru, Mortensenu un pārējos ienaidniekus, bet Devro aizmirstu nepatiku pret jauno ministru un atkal kļūtu viņam labvēlīgs.
Veiksme, protams, nebija garantēta, bet Džons paļāvās uz to džinu spēku, kurus bija nosūtījis uz viesnīcu. Kad tas bija izdarīts, viņš tūlīt pat sajutās labāk. Jaunais burvis labpatikā izstaipījās un atspiedās pret ādas sēdekli. Beidzot viņš atkal bija rīkojies izlēmīgi, riskējis un nokratījis pēdējo gadu stīvumu un bezdarbīgumu. Netenjels atkal jutās kā bērns, sajūsmināts par savu uzdrīkstēšanos. Tā tas bija, pirms lielā politika un smagā Džona Mandrāka loma bija viņu nomākusi.
Viņš vairs nevēlējās tajā visā piedalīties. Tiesa, ja paveiksies, viņš parūpēsies, lai nebūtu jāaiziet no politikas. Zēns jau sen bija noguris no pārējiem ministriem, viņu samaitātības, alkatības un strādāšanas tikai sevis labā. Un tikai šodien, runājot ar Lutiēnas jaunkundzi un Kitiju Džonsu, bija atskārtis, ka šie netikumi piemīt arī viņam pašam. Nē, viņš neiegrims atpakaļ Padomes zaņķī! Bija vajadzīga izlēmīga rīcība, lai glābtu valsti. Viņš palūkojās caur mašīnas logu uz garām slīdošajiem cilvēkiem. Vienkāršajiem ļaudīm bija vajadzīgs jauns vadonis. Kāds, kas nodrošinātu mieru un kārtību. Jaunais burvis iedomājās par Gledstona zizli, kas neizmantots gulēja Vaitholas dārgumu glabātavā.
Nē, viņš jau negribēja lietot spēku vismaz ne pret vienkāršajiem ļaudīm. Kitijai Džonsai bija taisnība. Viņš pameta skatienu sānis, kur samērā tuvu sēdēja meitene, kas apbrīnojami mierīgi lūkojās pa automašīnas logu.
Kitija bija otrs iemesls, kas bija licis jaunajam burvim sasparoties, un viņš priecājās, ka bija atradis viņu. Meitenes mati bija īsāki nekā agrāk, bet mēle tikpat asa. Sarunā pie kroga viņa bija sašķēlusi visus burvja argumentus kā ar asu nazi, liekot viņam kaunēties par savu rīcību. Un tomēr pavisam neparasti viņš vēlējās šo sarunu turpināt.