Viņš pakāpās atpakaļ. Priekškars aizvērās. Gaismas kūlis nodzisa. No auditorijas atskanēja švīkstoņa burvji izņēma no kabatām un somām kontaktlēcu konteinerus un ielika tajos lēcas; izteica pavēles, kas lika velnēniem nomirgot, sašūpoties un pagaist.
Ņemot ārā lēcas, Netenjels pašķielēja uz Kitiju, kas mierīgi sēdēja un lūkojās uz skatuvi. Nelikās, ka meitene varētu mēģināt darīt ko neprātīgu, tomēr viņš tik un tā zināja, ka uzņemas risku. Fritangs bija atlaists, un visi pārējie viņa dēmoni ķēra Hopkinsu. Jaunajam burvim šobrīd pie rokas nebija neviena kalpa. Ja nu Kitijā tomēr vēl valda vecais pretošanās gars?
Atskanēja bungu rīboņa un vijoles dziesma. Spēlēja mežragi tās bija militārās fanfaras, kas drīz vien pārtapa varietē tēmā. Atvērās priekškars, atklājot skaistu dekorāciju Londonas ielas pirms četrdesmit gadiem. Tur bija augstas mājas, tirgus placis, zilas debesis, Nelsona statuja tālumā un izbāzti, resni baloži, kas šūpojās pie debesīm, iekārti aukliņās. Ielu tirgotāji brauca šurpu turpu ar savām ķerrām. Satiekoties viņi pārmija pāris pieklājības frāžu ar kokneju akcentu un sāka dejot mūzikas ritmā. Netenjels zināja, ka tūlīt sekos pirmā dziesma. Viņš ieslīga dziļāk krēslā, prātodams, vai nevarētu izlavīties gaitenī un paskatīties Novērošanas diskā…
- Nav slikts sākums, vai ne, Džon? Tur jau sēdēja Mierdaris, it kā būtu parādījies uz burvja mājienu. Viņš apsēdās Mandrākam blakus un noslaucīja no pieres sviedrus. Jauka aktieru kompānija. Lieliski iederas uz skatuves. Viņš ieķiķinājās. Redziet, kā premjerministram patīk? Viņš smejas un sit plaukstas…
Netenjels ielūkojās tumsā. Tev acīmredzot ir labāka redze nekā man. Nespēju viņu saskatīt.
- Tas tāpēc, ka tu esi izņēmis lēcas kā tāds paklausīgs puika. Ieliec atpakaļ, un redzēsi.
-Bet…
- Ieliec atpakaļ lēcas, manu zēn! Manā ložā ir citi noteikumi. Tu esi izņēmums.
- Bet kā tad ar ilūzijām?
- Ak, tu redzēsi pietiekami, lai justos izklaidējies! Tici man! Un viņš atkal iesmējās.
Tas vīrs nu gan bija kaprīzs muļķis! Pa pusei aizkaitināts, pa pusei ieintriģēts, Netenjels ielika lēcas. Redzot arī otro un trešo plānu, viņš spēja saskatīt cauri tumsai un lūkoties uz burvjiem pretējās ložās. Kā jau Mierdaris bija teicis, Devro bija noliecies uz priekšu, acis piekalis skatuvei, galvu mūzikas ritmā šūpodams. Pārējie ministri, izskatīdamies vai nu nomākti, vai noskaitušies, padevās liktenim.
Kokneju puikas pameta skatuvi, dodot vietu jaunajam topošajam premjerministram. Jaunais, tievais aktieris, ko Netenjels bija saticis Ričmondā, soļoja pa ielu, ģērbies skolas formā ar baltu kreklu, džemperi un kaklasaiti un īsās biksēs, kas atklāja skatienam spalvainās kājas. Viņa vaigiem bija'uzlikts krietni vien rūža, lai piešķirtu tiem skolas puikas spriganumu, bet viņa kustības bija savādi stīvas. Zēns uzlēca uz palodzes blakus pastam un trīcošā balsī sāka teikt runu. Netenjels dzirdēja, kā Mierdaris nopūšas.
- Bobijs mani tā pievīla, viņš sacīja. Mēģinājumu laikā viņam sākās klepus, un pēc tam viņš pavisam savārga. Zēns laikam pārmocījies. Man bija jāiedod viņam krietna glāze brendija, pirms varēja šo laist uz skatuves.
Netenjels pašūpoja galvu. Vai tu domā, ka viņš varēs nospēlēt visu izrādi?
- Domāju, ka varēs. Galu galā tā nav pārāk gara. Labāk sakiet, kā Džonsas jaunkundzei patīk luga?
Jaunais burvis palūkojās uz blakus sēdošo meiteni. Viņš aplūkoja viņas eleganto profilu, mirdzošos matus, seju, kas pauda galējo garlaicību. Šī sejas izteiksme lika pasmīnēt. Viņš…
Smīns sastinga. Zēns pieliecās tuvāk Mierdarim. Saki man, Kventin, kā tu zināji, ka tā ir Džonsas jaunkundze?
Viņš palūkojās uz draugu. Kventina acis tumsā mirdzēja. Dramaturgs atčukstēja: Es zinu daudz ko, manu zēn! Bet tagad paklusē! Kuš! Izrāde tuvojas kulminācijai!
Netenjels sarauca pieri. Jau? Tā ir apbrīn… žēl, ka tik īsa!
- Man bija jāpasteidzina notikumi, jo Bobijs nejūtas labi. Viņš būtu padarījis par murgu lielāko daļu monologu nespētu ievilkt pietiekami daudz elpas. Bet tagad paklusē. Vai tev acīs ir lēcas? Labi. Skaties.
Netenjels atkal pievērsās skatuvei, kur neatrada neko interesantu. Orķestris atsāka spēlēt. Atspiedies pret pastkastīti, jauneklis uzsāka solo, dziedot ļoti nazālā balsī, ko laiku pa laikam pārtrauca klepus. Uz skatuves neviena cita nebija. Pāris uzgleznoto māju fasādes notrīcēja kā vējā. Netenjels velti lūkojās pēc kādām izrādes kulminācijas pazīmēm. Nekā arī otrajā un trešajā plānā. Ko gan Mierdaris ar to gribēja teikt?
Beidzot viņš pamanīja kustību otrajā plānā nejau uz skatuves, bet tālu zāles aizmugurē. Tieši tobrīd Mierdaris iebakstīja viņam ar elkoni un norādīja turp. Netenjels palūkojās, un viņa acis izbrīnā iepletās. Tumsā viņš saskatīja trīs durvis, kas veda uz priekšnamu, un pa šīm durvīm slepeni zagās iekšā milzums sīku dēmonu. Lielākā daļa bija velnēni (lai gan pāris ar platākām krūtīm vai resnākiem vēderiem varbūt bija folioti), bet visi bija mazi un ļoti klusi. Viņu kājas un ķepas, nagi un pakavi, taustekļi un piesūcekņi slīdēja pa paklāju bez mazākās skaņas, bet dēmonu acis un zobi mirdzēja kā stikls, un viņiem rokās bija virves un auduma gabali. Dēmoni izklīda, ieskrējās un palēcās, un metās virsū pēdējā rindā sēdošajiem burvjiem. Galvenie dēmoni uzlēca uz krēsla un satvēra burvjus pa diviem vai trim vienu. Valdības locekļiem aizbāza mutes un sasēja rokas, atlieca galvas un aizsēja acis. Pāris sekunžu laikā visa rinda jau bija sagūstīta. Pa to laiku velnēnu armija virzījās uz priekšu, lecot no rindas uz rindu, un pa durvīm joprojām nāca iekšā jauni papildspēki. Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka lielākā daļa auditorijas tika notverta bez skaņas pāris burvju tik tikko iepīkstējās, bet viņu spiedzienus apklusināja vijoļu skaņas, un šņuksti saskanēja ar čellu un klarnešu skanējumu. Dēmoni slīdēja pāri zālei kā melns vilnis, ragiem mirdzot, acīm spīdot, bet visi burvji sēdēja, piekaluši skatienus skatuvei.
Tā kā Netenjelam acīs bija lēcas, viņam zāle vairs nešķita tik tumša. Zēns visu redzēja. Viņš pielēca kājās un sajuta asu naža pieskārienu kaklam. Mierdaris iečukstēja viņam ausī: Nedari neko muļķīgu, manu zēn! Tu skati manu triumfa stundu! Vai šī nav augstā māksla? Sēdi un izbaudi! Ja pakustēsies kaut par mata tiesu, tava galva ripos!
Tagad jau vairāk nekā puse zāles bija sagūstīta, un pa durvīm nāca iekšā arvien jauni velnēni. Netenjels pacēla acis uz pretējām ložām. Ministri arī bija izņēmuši lēcas, bet no viņu vietām varēja labi redzēt, kas notiek zālē. Kāds noteikti rīkosies… Bet tad zēns šausmās sastinga. Jo katrā ložā bija ieslīdējuši pa četriem vai pieciem dēmoniem. Tie bija lielāki nekā dēmoni skatītāju zālē augstākās pakāpes folioti un džini spēcīgiem, stiegrainiem ķermeņiem. Viņi lēnām lavījās tu^āk impērijas vadoņiem pie Devro, kas smaidīja un plaukšķināja rokas, pie Mortensena un Kolinsa, kuri bija aizsnaudušies savos krēslos, pie Vaitvelas, kas nepacietīgi lūkojās pulkstenī, un Malbindi, kura rakstīja piezīmes klēpjdatorā. Dēmoni zagās arvien tuvāk, pacēluši nagotās ķetnas, kurās turēja mutes aizbāžņus un tīklus, līdz, it kā pēc vienotas komandas, gāzās pār saviem upuriem kā melni torņi.
Malbindi jaunkundze iekliedzās, bet viņas kliedziens burvīgi saskanēja ar vijoļu dziedājumu. Vaitvelai izdevās izraut vienu roku no dēmonu tvēriena un raidīt nelielu Elles uguns burvestību, bet tad viņas mute tika aizsieta un, tā kā burve vairs nespēja izteikt pavēli, liesma nodzisa. Netenjela bijusī meistare pazuda melnajā tīklā.