Mortensena kungs cīnījās kā vīrs pret trim resniem foliotiem. Mandrāks dzirdēja, kā viņš mēģina izsaukt savu dēmonu. Bet, tāpat kā visi pārējie apmeklētāji, arī viņš bija paklausīgi atlaidis savu kalpu, tāpēc šis sauciens izskanēja tukšumā. Kolinsa kungs blakusložā padevās bez cīņas.
Dziesma bija izskanējusi. Devro kungs, premjerministrs un impērijas valdnieks, piecēlās kājās asarām mirdzot acīs, viņš skaļi aplaudēja. Viņam aiz muguras jau bija sasieti visi trīs miesassargi. Viņš norāva rozi no žaketes atloka un meta jaunajam aktierim uz skatuves. Dēmons pienāca viņam tuvāk. Devro to nejuta, viņš kā traks sauca pēc atkārtojuma. Zēns noliecās, pacēla rozi un pēkšņā enerģijas uzplūdā meta to atpakaļ premjerministram. Tobrīd dēmons, kas bija līdis uz valsts vadītāja pusi, iznāca no ēnas. Jaunais aktieris iespiedzās, viņa kājas saļima, viņš nostreipuļoja no skatuves un iegāzās orķestra bedrē. Devro šausmās atkāpās un uzskrēja tieši virsū dēmonam. Viņš mēģināja izrauties, bet melnie spārni viņu cieši apskāva.
Netenjelam likās, ka tas viss notiek vienā acumirklī. Velnēnu vilnis tuvojās zāles priekšējām rindām. Drīz jau visi cilvēki bija sasieti un viņiem aizbāztas mutes, aiz katra burvja lēkāja triumfējošs dēmons.
Jaunais burvis palūkojās uz Ferēras ložu. Viņas vietā sēdēja smīnošs dēmons, kuram pār plecu bija pārmests melnā tīklā ietīts stāvs, kas mēģināja izrauties. Viņš palūkojās apkārt un pamanīja vienīgo burvi, kas bija izrādījis vērā ņemamu pretestību.
Šolto Pinns, kas bija iepleties savā ložā, nebija izņēmis lēcas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš tādas vispār nenēsāja. Viņš nebija ņēmis vērā Mierdara norādījumu un paturējis monokli kreisajā acī. Ik pa brīdim viņš to izņēma un nospodrināja ar kabatlakatiņu. Tobrīd, kad viņš to darīja, bija sācies velnēnu iebrukums, tomēr viņš paspēja ielikt monokli atpakaļ acī tajā mirklī, kad dēmoni bija nokļuvuši līdz puszālei.
Tirgonis nolamājās, paķēra spieķi un pagriezās tieši laikā, lai redzētu, kā viņa ložā ielavās dēmoni. Šolto nevilcinoties raidīja Plazmas burvestību dēmons ievaidējās un sabirza putekļos. Abi pārējie atkāpās viens uzlēca līdz griestiem, otrs pieplaka grīdai. No spieķa atkal izšāvās burvestība, kas trāpīja dēmonam pie griestiem, tas sašūpojās un novēlās uz krēsla. Bet tobrīd dēmons, kas bija gulējis uz grīdas, lēca uzbrukumā. Tas satvēra vecā vīra spieķi un, sitot ar to burvim, nogāza viņu uz grīdas.
Mierdaris bija noskatījies šajā cīņā ar zināmu neapmierinātību. Tā jau vienmēr notiek, viņš murmināja. Neviens mākslas darbs nevar būt nevainojams, kaut kam vienmēr jānoiet greizi. Bet tagad, kad Pinns ir novākts, mēs varētu uzskatīt darbiņu par padarītu.
Joprojām turot nazi Netenjelam pie kakla, dramaturgs piecēlās kājās un piegāja pie ložas malas, lai labāk apskatītu notiekošo. Netenjels ļoti piesardzīgi pagrieza galvu, un viņa acis sastapās ar Kitijas skatienu. Tā kā meitenei nebija lēcu, viņa bija pamanījusi kaut ko neparastu tikai brīdī, kad Pinna raidītā burvestība bija uzliesmojusi un viens no varonīgajiem dēmoniem parādījās pirmajā plānā. Acis iepletusi, viņa palūkojās uz jauno burvi un beidzot pamanīja Mierdari ar nazi rokā. Kitijas sejā atspoguļojās apjukums, neticība un šaubas. Netenjels mēģināja noturēt viņas skatienu, bez vārdiem lūgt pēc palīdzības. Ja vien viņa parautu malā nazi, viņš varētu nogāzt Mierdari zemē. Ātri ja vien viņa rīkotos tagad, kamēr trakais dramaturgs ir novērsis uzmanību…
Kitija palūkojās uz Mierdari un atkal uz Netenjelu. Viņa sarauca pieri. Netenjels juta, kā pār deniņiem norit sviedru lāse. Nē, Kitija viņam nepalīdzēs. Kāpēc lai viņa to darītu? Meitene taču viņu nicināja.
Mierdaris bija pa pusei pārliecies pāri balustrādei un priecīgi ķiķināja, lūkojoties uz pazemotajiem un sagūstītajiem valdības darbiniekiem. Jo vairāk viņš smējās, jo ciešāk nazis iespiedās Netenjelam kaklā.
Tad jaunais burvis pamanīja, ka Kitija pamāj. Viņš redzēja meiteni saspringstam, it kā gatavojamies lēcienam. Viņš aplaizīja sausās lūpas, sagatavojās…
Kitija metās uz priekšu. Un tobrīd viņai trāpīja zaļa enerģijas bulta, nogāžot meiteni no kājām un triecot pret margām, kas iekrakšķējās. Smaragdzaļas liesmas dejoja pa viņas ķermeni, kājas un rokas sarāvās, no matiem pacēlās dūmi. Uguns norima. Kitija nogāzās uz grīdas, kājām un rokām ļengani nokarājoties. Viņas acis bija puspavērtas, neko neredzošas.
Mierdara kreisajā rokā pamazām norima liesmas, otra joprojām turēja nazi Mandrākam pie kakla. Viņa acis tagad bija mazas un tumšas kā rozīnes, zobi sakosti. Muļķa meitene, viņš noteica. Viņš pamāja ar labo roku, iegriežot ar nazi Netenjelam kaklā. No brūces sūcās asinis. Piecelies!
Netenjels piecēlās kājās. Visā zālē šī komanda tika atkārtota simtiem reižu. Atskanēja švīkstoņa, gūstekņi slējās kājās, neko neredzēdami, sasieti un bezpalīdzīgi, viņus pamudināja velnēnu pļaukas un kniebieni. Gadījumos, kad smagais pārdzīvojums bija licis upurim zaudēt samaņu, dēmoni viņu uzstutēja kājās. Ložās, kur bija sēdējuši ministri, tagad varēja redzēt tikai biezos, melnos tīklos ievīstītas personas, kas bija satītas kā cīsiņi.
Netenjels beidzot ierunājās. Tu esi mūs visus pazudinājis.
Mierdaris izplūda platā smaidā. Nebūt ne, Džon! Mēs stāvam jaunas ēras rītausmā! Bet tagad izrāde ir beigusies un man jāķeras pie turpmākās loģistikas. Te būs kāds, ar ko tu varēsi kopā pavadīt laiku, kamēr es būšu prom. Viņš pamāja cilvēkam, kas stāvēja ložas aizmugurē. Aizkari pašķīrās, un parādījās garš, melnā tērpts stāvs. Tas bija algotnis.
Manuprāt, jūs abi pietiekami labi pazīstat viens otru, Mierdaris turpināja, paslēpjot nazi zem apmetņa. Nešaubos, ka jums būs daudz, ko pārrunāt. Es nevērtēju tevi tik zemu, Džon, lai izteiktu muļķīgus draudus, tomēr es kaut ko ieteikšu. Viņš atskatījās jau pie kāpnēm. Ceru, ka tu neizvēlēsies mirt kā nabaga Kitija. Man vēl ir tik daudz kas, ko tev parādīt.
Viņš bija prom. Netenjels stāvēja un lūkojās uz meiteni, kas gulēja uz grīdas. Un lejā, zālē, tikai kāju švīkstoņas pavadīta, tika aizvesta Lielbritānijas valdība.
Ceturtā daļa
Aleksandri jay
124. gads pirms mūsu ēras
Bartimajs
Ēģiptē tas bija trauksmains laiks. Dienvidu klejojošās ciltis bija pārlavījušās pāri Kataraktai un uzbruka mūsu robežpilsētām. Beduīni nodarīja postījumus tirgotājiem, uzbrūkot tiem tuksnešos. Kuģus izlaupīja Berberijas pirāti. Karaļa padomnieki mudināja viņu meklēt palīdzību ārzemēs, bet monarhs, būdams vecs, lepns un piesardzīgs, atteicās.
Lai nomierinātu ienaidniekus galmā, Ptolemajs lika lietā visus talantus. Tas nozīmēja mani.
Lūdzu, piedod, ka izmantoju tevi tik necienīgi, viņš kādā naktī pirms mūsu šķiršanās sacīja. Lai gan es ļoti cienu Afu un Penrenutetu, tomēr tu, mīļais Rekit, esi mans varenākais kalps. Ticu, ka tu šīs tautas labā vari darīt brīnumus. Lūdzu, seko armijas pavēlnieka norādījumiem, bet, kur nepieciešams, vari arī improvizēt. Piedod, ja šis uzdevums tev būs smags vai nepatīkams, bet mums tas jādara visu cilvēku labā. Ja tev paveiksies, mana brālēna algotņi atstāsies no manis un ļaus turpināt pētījumus.