Es tonakt izskatījos kā cēls tuksneša lauva, un mana balss bija zema un dobja. Tu nepazīsti cilvēku sirdis un prātus, es sacīju. Tavs brālēns nenomierināsies, kamēr tu nebūsi pagalam. Katru tavu kustību novēro spiegi šorīt notvēru divus priestera velnēnus pie tavas vannas istabas durvīm. Mēs pārmijām pāris vārdu, un tagad Viņi kalpo tavā labā.
Zēns pamāja. Man prieks to dzirdēt.
Lauva atraugājās. Jā, viņi ļoti laipni ziedoja savas būtības, lai stiprinātu manējo. Neizskaties tik satriekts! Mūsu pasaulē mēs tik un tā visi esam viens, kā jau es tev tiku stāstījis.
Kā jau parasti, Citas pasaules pieminēšana darīja savu. Mans saimnieks burtiski iedegās sajūsmā, viņa seja staroja un acis mirdzēja. Rekit, mans draugs, viņš teica. Tu esi man izstāstījis tik daudz, bet ir vēl kas vairāk, ko es vēlos uzzināt. Ceru, ka pēc pāris nedēļu darba tas būs iespējams. Afam bijusi pieredze ar tālo zemju šamaņiem, un viņš man ieteica kādu metodi, kā pamest ķermeni. Kad tu atgriezīsies… Labāk pagaidīsim un tad jau redzēsim.
Lauva ritmiski sita asti pret jumta dakstiņiem. Tev vajadzētu vairāk domāt par šīs pasaules draudiem. Tavs brālēns…
Penrenutets tavas prombūtnes laikā mani aizstāvēs, tāpēc nebaidies. Redzi, viņi jau iededz uguni novērošanas tornī. Flote pulcējas. Tev laiks doties.
Man bija jāveic dažādi darbi, kuru laikā es netikos ar saimnieku. Es kopā ar ēģiptiešu floti devos cīņā pret pirātiem un cīnījos bargā kaujā pie Berberijas krasta. [69] [1] Šīs kaujas laikā mēs iznīcinājām pirātu fortu un atbrīvojām simtiem gūstekņu. Es šo atgadījumu vienmēr atcerēšos pēc cīņas ar mežonīgu ifrītu virs diviem grimstošiem kuģiem. Mēs šaudījāmies starp degošiem airiem un paukojāmies virs takelāžas, izmantojot par durkļiem masta atlūzas. Beigās es viņu ar veiksmīgu sitienu notriecu un noskatījos, kā viņš, joprojām gruzdēdams, nogrimst jūras zaļajā dzelmē.
Pēc tam maršēju kopā ar sauszemes spēkiem pa Tēbu tuksnesi, kur mēs no slēpņa uzbrukām beduīniem, saņemot daudzus ķīlniekus. Atpakaļceļā mums uzbruka liels skaits džinu ar šakāļu galvām, kurus mums neizdevās pilnībā uzveikt. [70] [1] Viņu vidū bija arī kāds mums visiem pazīstams sarkanādains indivīds. Pēc vispārēja sajukuma izraisīšanas Džabors beidzot tika atsēdināts, kad es ievilināju viņu smilšakmens labirintā un aizbarikādēju izeju.
Ne mirkli neatpūšoties, es devos uz dienvidiem, kur pievienojos karaļa armijas galvenajiem spēkiem, lai atriebtos kalniešiem pie Nīlas. Šī kampaņa ilga divus mēnešus un beidzās ar nekrietno Kataraktas kauju, kuras laikā es kraujas malā virs trakojošiem ūdeņiem piebeidzu divdesmit foliotus. Zaudējumi bija milzīgi, bet mēs uzvarējām, un šajā reģionā tika atjaunots miers. [71] [1] Es gribēju teikt, ēģiptiešu miers. Joprojām pietiekami daudz kautiņu, laupīšanu un slepkavību, bet tagad to darījām mēs, tāpēc viss bija kārtībā.
Man šis laiks nebija viegls, bet mana būtība bija stipra, un es neņēmu ļaunā, ka Ptolemajs man licis izciest šos pārbaudījumus. Patiesībā mana saimnieka pētījumi viņa vēlēšanās nodibināt vienlīdzību džinu un cilvēku starpā bija mani aizkustinājuši, lai cik skeptisks es arī dažkārt izliktos. Es uzdrošinājos cerēt, ka no tiem varētu rasties kas labs. Tomēr es baidījos par Ptolemaju. Viņš dzīvoja pašā sazvērestību un briesmu perēklī.
Kādā naktī, kamēr mēs karojām kalnos, mūsu teltī parādījās burbulis, kurā izgaismojās Ptolemaja seja, tāla un neskaidra.
- Sveiks, Rekit! Dzirdēju, ka tevi var apsveikt! Stāsti par uzvarām atceļojuši līdz pilsētai.
Es palocījos. Tad jau tavs brālēns ir apmierināts?
Saimnieks nopūtās. Diemžēl cilvēki daudzina, ka tas esot mans nopelns. Par spīti maniem iebildumiem, viņi mani slavē. Mans brālēns par to nepriecājas.
- Tas nav nekas pārsteidzošs. Tev vajadzētu… Kas tev uz vaiga? Rēta?
- Nekas. Kāds strēlnieks mani uz ielas sašāva. Penrenutets paspēja pagrūst mani malā, un viss beidzās labi.
- Es tūlīt pat atgriežos!
-Vēl ne! Man vajadzīga tikai nedēļa, lai pabeigtu darbu. Atgriezies pēc septiņām dienām. Pa to laiku vari doties, kur vien vēlies.
Apstulbis lūkojos viņa sejā. Patiešām?
- Tu vienmēr gaudies, ka tava brīvā griba tiek ierobežota. Tagad tev ir dota iespēja izbaudīt to. Ceru, ka tu spēj izturēt uzturēšanos uz Zemes vēl nedaudz ilgāk. Dari, ko vēlies! Tiekamies pēc septiņām dienām. Burbulis pārsprāga un pazuda.
Tas bija tik negaidīti, ka es vairākas minūtes bezmērķīgi soļoju pa telti, pārvietodams spilvenus un lūkodamies uz savu atspīdumu misiņa traukos. Un tikai tad sapratu viņa vārdu nozīmi. Izgājis ārā, es uzmetu skatienu nometnei un, sajūsmā iekliedzies, uzlidoju gaisā.
Pagāja septiņas dienas. Es atgriezos Aleksandrijā. Mans saimnieks stāvēja darbistabā, viņam mugurā bija balta tunika.un sandales. Ptolemaja seja bija kalsnāka nekā agrāk, acis nogurušas, bet viņš mani sveica ar sev raksturīgo neizsīkstošo entuziasmu.
- Tieši laikā! viņš teica. Kāda tev šķita plašā pasaule?
- Plaša un skaista, lai gan te ir pārāk daudz ūdens. Austrumos kalni paceļas līdz pat zvaigznēm, bet dienvidos meži aprij visu Zemi. Pasaules arhitektūra ir tik dažāda, ka man bija par ko padomāt.
-Arī es kādudien to visu redzēšu. Un cilvēki? Ko tu domā par viņiem?
- Viņi parādās atsevišķās vietās uz Zemes kā pumpas uz dibena. Un lielākā daļa iztiek bez maģijas.
Ptolemajs pasmaidīja. Tavs ieskats šīs zemes dzīvē ir dziļš un poētisks. Tagad mana kārta. Viņš aizveda mani uz mazu iekškambari. Uz grīdas bija uzzīmēts aplis lielāks nekā parasti -, izrotāts ar hieroglifiem un rūnām. Blakus zālītēm un amuletiem atradās mana saimnieka rokrakstā aprakstītas papirusa loksnes un vaska plāksnes. Viņš izskatījās noguris. Ko tu par to domā?
Biju aizņemts, pētot pentakla barjeras un ierobežojošos vārdus. Nekas īpašs. Standarta pentakls.
- Zinu. Es izmēģināju dažādas nostiprinošas burvestības un tīklus, bet tas nešķita pareizi. Un tad es sapratu: visas rūnas un pārējās rakstu zīmes domātas, lai ierobežotu kustību noturētu džinu rāmjos, ļautu mums justies droši. Bet es gribu panākt pretējo brīvi kustēties. Tātad, ja es izdarīšu šādi… viņš ar kāju paberzēja ar krītu uzvilkto riņķa līniju, mans gars varēs brīvi aizlidot pa šo nelielo spraugu, tikmēr ķermenis paliks tepat.
Es saraucu pieri. Tad kāpēc vispār izmantot pentaklu?
- Vārds vietā. Pēc mūsu drauga Afa teiktā, tālo zemju šamaņi, kas dodas sarunāties ar gariem uz viņu pasaules sliekšņa, izrunā buramvārdus un pēc savas gribas pamet ķermeni. Viņi neizmanto pentaklus. Taču viņu nolūks nav šķērsot to robežu, kas nodala mūsu pasaules, iziet cauri elementu sienām, par kurām tu man tik daudz esi stāstījis. Bet es gribu to izdarīt. Manuprāt, tas pats pentakla spēks, kas velk tevi šurp, kad es izsaku buramvārdus, varētu aizsūtīt mani pretējā virzienā, ja es izteiktu buramvārdus atgriezeniski. Tas ir fokusēšanas mehānisms, saproti?
Pakasīju zodu. Atvaino, bet vai tu vēlreiz nepateiktu, ko tieši Afa stāstīja?
Saimnieks pacēla skatienu pret debesīm. Tam nav nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, ka, manuprāt, es spēju pavērst uz pretējo pusi parasto Izsaukšanu. Bet, ja vārti patiešām atveras un es dodos augšup, man otrā pusē būtu vajadzīgs kaut kas tāds, kas man kalpotu par nodrošinājumu. Kaut kas tāds, kas parādītu ceļojuma mērķi.
- Tur jau tā problēma, es sacīju. Citā pasaulē nevar būt noteiktu mērķu. Tur nav ne kalnu, ne mežu. Es tev to esmu stāstījis neskaitāmas reizes.