- Zinu. Tāpēc tik liela nozīme ir tev. Zēns noliecās un rakņājās pa parasto ēģiptiešu burvja maģisko priekšmetu kaudzi: tur bija skarabeji, mumificēti grauzēji, mazas piramīdas un daudz kas cits. Viņš pacēla anku [72] [1] Anks: T veida amulets ar tādu kā cilpu augšā. Tiek uzskatīts par dzīves simbolu. Faraonu laikā Ēģiptē, kad maģija bija ikdienišķa parādība, daudzos ankos bija iesprostoti gari un tādējādi tie bija spēcīgi aizsargi pret burvestībām. Bet Ptolemaja laikā tie bija tikai simboli. Tomēr dzelzs, tāpat kā sudrabs, vienmēr atbaida džinus lai kādā formā tas būtu. un pavicināja manā virzienā. Vai tas ir no dzelzs?
Es sajutu stindzinošu aukstumu un paliecos malā. Jā. Labāk nevicinies tik briesmīgi.
- Labi. Uzlikšu kaklā, lai tas mani sargātu. Ja nu gadījumā laikā, kamēr mans gars ir prom, te iemaldās kāds velnēns.
Kas attiecas uz tevi… Liels paldies, Rekit, par visu, ko tu manā labā esi darījis. Esmu tavs parādnieks. Es tevi pēc mirkļa atbrīvošu, un tavi pienākumi pret mani būs beigušies.
Kā jau ierasts, es paklanījos. Paldies, saimniek.
Viņš atmeta ar roku. No šī brīža vari aizmirst visas tās saimnieku un kalpu būšanas. Kad būsi Citā pasaulē, ieklausies, vai es nesaucu tevi vārdā īstajā vārdā. [73] [1] t.i., Bartimajs. Ja nu tu gadījumā būtu piemirsis. Ptolemajs pieklājības dēļ nekad mani tā nesauca.
Kad būšu noskaitījis buramvārdus, es nosaukšu tavu vārdu trīs reizes. Ja vēlēsies, varēsi man atbildēt es ceru, ka ar to pietiks, lai es droši nokļūtu galamērķī. Es iziešu cauri vārtiem pie tevis.
Es, kā jau parasti, biju noskaņots skeptiski. Domā?
- Zinu. Zēns man uzsmaidīja. Rekit, ja tev ir apnicis redzēt manu seju, risinājums ir vienkāršs neatsaucies.
- Tātad tas ir atkarīgs no manis?
- Protams. Cita pasaule taču ir tava valstība. Ja tu tomēr izlemsi, ka vēlies mani uzņemt, es būšu ļoti pagodināts. Zēna seja bija satraukumā piesarkusi, acis mirdzēja. Viņš jau iztēlojās sevi skatām visus Citas pasaules brīnumus. Es nolūkojos, kā viņš pieiet pie ūdens bļodas, kas bija nolikta pie loga, un nomazgā seju un kaklu.
- Teorētiski jau viss ir pareizi, es sacīju. Bet vai kāds tev ir izstāstījis, kas notiks ar tavu ķermeni, kad tu iziesi cauri pasauļu vārtiem? Tu taču nesastāvi tikai no būtības.
Viņš noslaucījās dvielī, lūkojoties uz pilsētu, pār kuru kā līķauts klājās dienas burzma un troksnis. Dažkārt man liekas, ka arī es nepiederu šai zemei, Ptolemajs nomurmināja. Visa mana dzīve ir pagājusi bibliotēku noslēgtībā, es nekad neesmu tiecies izbaudīt pasaules labumus. Bet, kad atgriezīšos, es došos tālā ceļojumā gluži tāpat kā tu, Rekit. Viņš pagriezās un izstiepa tievās, brūnās rokas. Tev, protams, ir taisnība. Es nezinu, kas notiks. Var būt, ka man par to nāksies maksāt. Bet ir vērts riskēt, lai redzētu ko tādu, ko neviens cits nekad nav redzējis. Zēns aizvēra loga slēģus, un mūs ietina miglaina, bāla gaisma. Pēc tam viņš aizslēdza istabas durvis.
- Iespējams, ka tad, kad mēs atkal satiksimies, lomas būs mainītas un tu būsi manā varā.
- Iespējams.
- Tu tik ļoti man uzticies?
Ptolemajs iesmējās. Un ko tad es esmu darījis visu šo laiku? Kad es tevi pēdējo reizi ieslodzīju pentaklā? Paskaties tu esi tikpat brīvs kā es. Tu varētu mani vienā mirklī nonāvēt un pazust.
- Ak jā. Pareizi. Man tas nebija ienācis prātā.
Zēns sasita plaukstas. Ir pienācis laiks. Penrenutets un Afa jau ir atbrīvoti, tā ka man šeit nav nekādu neizpildītu saistību. Tagad tava kārta. Ja vēlies, lec iekšā pentaklā, un es tevi atbrīvošu.
- Un kā ar tavu drošību? es palūkojos apkārt. No loga slēģiem kā nagi spraucās gaismas stari. Kad mēs būsim prom, tu būsi bezspēcīgs pret saviem ienaidniekiem.
- Penrenuteta pēdējais uzdevums bija pieņemt manu izskatu un doties uz dienvidiem pa veco lielceļu. Viņš parūpējās, lai pēc iespējas vairāk cilvēku redzētu viņu aizbraucam. Spiegi noteikti seko viņa karavānai. Redzi, mīļo Rekit, es esmu par visu parūpējies. Viņš pamāja, lai kāpju pentaklā.
- Zini, varbūt tev nevajadzētu riskēt ar savu dzīvību šajā eksperimentā, es ieminējos, lūkojoties uz zēna šaurajiem pleciem, tievo kaklu un kaulainajām kājām.
- Tas nav eksperiments, viņš atteica. Tas ir labas gribas žests. Atlīdzināšana.
- Par ko? Par trīs tūkstoš gadu verdzību? Kāpēc uzņemties labot tik daudzus noziegumus? Neviens cits burvis nekad tā nav domājis!
Ptolemajs pasmaidīja. Tur jau tā lieta. Es būšu pirmais. Un, ja mans ceļojums beigsies veiksmīgi, es atgriezīšos un to aprakstīšu, un citi man sekos. Cilvēku un džinu attiecībās aizsāksies jauna ēra. Es jau tagad esmu uzmetis dažas piezīmes,
Rekit, mana grāmata drīz vien stāvēs visās zemes bibliotēkās goda vietā. Es vairs to nepiedzīvošu, bet tu gan!
Ptolemaja aizrautība mani iedvesmoja. Es pamāju. Cerēsim, ka tev ir taisnība.
Zēns neatbildēja, tikai uzsita knipi un nomurmināja atbrīvošanas vārdus. Pēdējais, ko es redzēju, bija viņa seja. Jaunais burvis lūkojās man nopakaļ nopietns un pārliecināts.
22 kitija
1^.itiju pamodināja spoža gaisma. Viņa gulēja pavisam nekustīgi, līdz apjauta, kā asinis pulsē galvā un cik sausa ir pavērtā mute. Locītavas smeldza. Meitene saoda degušu drēbju smaku un sajuta ciešu spiedienu uz vienas rokas.
Viņa satrūkās, izstaipīja locekļus, atvēra acis un mēģināja pacelt galvu. Meitene sajuta pēkšņas sāpes un beidzot apjauta, kas noticis: rokas un kājas bija sasietas, viņa atbalstīta pret kaut ko cietu, un kāds bija nometies viņai blakus un noraizējies lūkojās uz viņu. Pēkšņi viņa vairs nejuta pieskārienu labajai rokai.
Atskanēja kāda balss. Vai tu mani dzirdi? Viss kārtībā?
Kitija pavēra acis platāk un aplūkoja tuvāk cilvēku, kas bija noliecies pār viņu. Tas bija Mandrāks, viņš izskatījās noraizējies un vienlaikus atvieglots. Vai vari parunāt? viņš jautāja. Kā jūties?
Kitijas balss bija ļoti vārga. Vai tu turēji manu roku? -Nē.
Labi. Tagad viņa jau spēja atvērt acis, kas bija pieradušas pie gaismas. Meitene palūkojās apkārt. Viņa gulēja uz grīdas lielā, greznā zālē. Izliektos griestus balstīja varenas kolonnas, uz grīdas plāksnēm bija izklāti grezni paklāji. Arkās bija novietotas senlaicīgās drēbēs tērptu vīriešu un sieviešu statujas. Pie griestiem lidinājās maģiskas lodes, kas apgaismoja istabu ar mainīgu gaismu. Istabas vidū atradās nospodrināts galds ar septiņiem krēsliem.
Ap to staigāja kāds vīrietis.
Kitija mēģināja uzslieties sēdus, bet tas nenācās viegli, jo roku un kāju locītavas bija sasietas. Kaut kas dūrās mugurā. Meitene nolamājās. Vai tu…?
Mandrāks pacēla rokas, parādot, ka arī viņš ir sasiets. Pamēģini noliekties pa kreisi. Tu esi atbalstīta pret akmens kurpi. Uzmanīgi tu esi pārcietusi pamatīgu triecienu!
Kitija pabīdījās uz sāniem un iekārtojās ērtāk. Viņa palūkojās uz sevi. Viena mēteļa puse bija nodegusi, viņa varēja redzēt sadriskāto kreklu un Butona kunga grāmatu iekškabatā. Meitene sarauca pieri. Kā tas bija noticis?
Teātris! Kitija pēkšņi atminējās: sprādziens pretējā ložā, gaismas, dēmonu bari zālē. Jā, un Mandrāks viņai blakus, bāls un nobijies, un tas mazais vīrelis, kas turēja nazi viņam pie rīkles. Viņa bija mēģinājusi…
- Cik labi, ka tu esi dzīva, burvis sacīja. Viņa seja bija pelēka, bet balss skanēja mierīgi. Uz kakla bija sažuvušas asinis. Tev nu gan piemīt ievērojamas pretošanās spējas! Vai tu spēj redzēt cauri ilūzijām?