Meitene pašūpoja galvu. Kur mēs esam? Kas…?
- Mēs atrodamies Vestminsteras Statuju zālē. Šeit pulcējas Padome.
- Bet kas noticis? Kāpēc mēs šeit sēžam? Meiteni sāka pārņemt bailes. Viņa izmisīgi mēģināja izrauties no saitēm.
-Tikai mierīgi… mūs novēro. Viņš pamāja ar galvu uz tumšā stāva pusi. Kitija šo cilvēku nepazina tas bija jauns vīrietis ar garām, tievām kājām.
- Mierīgi? Kitija gandrīz iekliedzās. Kā tu uzdrīksties! Ja es nebūtu sasieta…
- Jā, bet tu esi. Tāpat kā es. Tāpēc paklusē un noklausies, kas notika. Burvis pieliecās tuvāk. Teātrī tika saņemta gūstā visa valdība. Mierdaris izmantoja veselu dēmonu armiju, lai to paveiktu.
- Man taču ir acis, vai ne? Es to visu redzēju!
- Labi. Iespējams, kāds tika ari nogalināts, bet lielākajai daļai aizbāza muti un sasēja rokas, lai viņi nevarētu izsaukt dēmonus. Mūs visus savāca un izveda ārā no teātra, kur gaidīja autobusi, kur visus sakrāva gluži kā tādus gaļas gabalus, ministru virs ministra. Visus atveda šurp. Neviens nezina, kas notika tālāk. Man nav ne jausmas, kur gūstekņi palika. Iespējams, tie atrodas kaut kur netālu. Laikam šobrīd pie viņiem ir Mierdaris.
Kitijai sāpēja galva. Viņa mēģināja aptvert, ko burvis stāsta.
- Un kas … viņa nopētīja savu sadegušo mēteli, kas man to nodarīja?
- Viņš. Izmantoja Elles ugunis, turklāt no ļoti tuva attāluma. Brīdī, kad tu mēģināji, te viņa bālā seja nedaudz piesarka,
- man palīdzēt. Visi domāja, ka tu esi pagalam, bet tikai brīdī, kad algotnis jau veda mani prom, tu ievaidējies un sakustējies, tāpēc viņš paķēra līdzi arī tevi.
- Algotnis?
- Nemaz neprasi…
Kitija brīdi klusēja. Tātad Mierdaris ir pārņēmis varu impērijā?
- Vismaz viņš tā domā. Burvis sarauca pieri. Tas vīrs ir jucis! Nespēju iedomāties, kā viņš plāno pārvaldīt impēriju bez burvjiem.
Meitene nošņaukājās. Arī burvjiem ar pārvaldi diez ko spoži neveicās. Varbūt viņam izdosies labāk.
- Nemuļķojies! Mandrāka seja apmācās. Tev nav ne mazākās nojausmas, kas… jaunais burvis ar grūtībām savaldījās. Atvaino, tā nav tava vaina. Man nevajadzēja tevi vest uz teātri.
- Tiesa. Kitija palūkojās apkārt. Bet es tik un tā nespēju saprast, kāpēc mēs abi esam atvesti šurp.
- Es arī nesaprotu. Mēs kaut kādu iemeslu dēļ esam nošķirti no citiem.
Kitija nopētīja vīrieti, kas staigāja ap Padomes galdu. Viņš izskatījās uztraukts, ik pa laikam skatījās pulkstenī un tad
uz divviru durvīm. Šis neizskatās pārāk bīstams, meitene nočukstēja. Vai tu nevari izsaukt dēmonu un tikt ar to veci galā?
Mandrāks nolādējās. Visi mani vergi ir aizsūtīti misijā. Ja es tiktu līdz pentaklam, varētu viņus izsaukt, bet bez pentakla un sasietām rokām es neko nespēju. Man nav pat velnēna pie rokas.
- Cik nožēlojami, Kitija nošņācās. Un vēl saucas burvis…
Mandrāks sarauca pieri. Dod man laiku. Mani dēmoni ir spēcīgi, īpaši Kormokodrāns. Ja paveiksies, es varēšu…
Durvis atvērās. Vīrietis pie galda apcirtās riņķī. Kitija un Mandrāks izstiepa kaklus, lai labāk redzētu, kas notiek.
Ienāca neliela cilvēku grupiņa.
Pirmos cilvēkus Kitija nepazina. Mazs, kalsns vīrelis ar apaļām, miklām acīm, nevīžīga izskata sieviete ar nogurušu seju, pusmūža vīrietis ar bālu, gaļīgu seju un platām lūpām. Aiz „ viņiem nāca jauns vīrietis vingrā solī. Viņa sarkanie mati bija atglausti atpakaļ, un uz deguna uztupinātas mazas, apaļas brillītes. Ap viņiem virmoja sajūsmas aura: visi ķiķināja, smaidīja un aizrautīgi lūkojās apkārt.
Garkājis, kas visu laiku bija stāvējis pie galda, steidzās viņiem pievienoties. Beidzot! viņš izsaucās. Kur tad Kventins?
- Tepat, mani draugi! pa durvīm iesteidzās Kventins Mierdaris, smaragdzaļajam apmetnim plīvojot, krūtis izriezis kā gailēns. Viņš bija atliecis plecus un brīvi šūpoja rokas. Dramaturgs pagāja garām saviem biedriem, uzsitot sarkanmatim pa muguru, sabužinot sievietes matus un piemiedzot pārējiem ar aci. Viņš devās pie galda, nopētīdams istabu ar īpašnieka skatu. Pamanījis Kitiju un Mandrāku pie sienas, viņš tiem pamāja ar tuklo roķeli.
Pie Padomes galda Mierdaris izvēlējās pašu lielāko krēslu zeltīto troni ar rotājumiem. Viņš tajā apsēdās un cēli pārmeta vienu kāju pār otru. Dramaturgs lēni izvilka no kabatas cigāru.
Viņš uzsita knipi, un cigārs aizdegās. Mierdaris ielika to mutē un ar baudu ievilka dūmu.
Kitija dzirdēja Mandrāku sev blakus niknumā noelšamies. Meitene to visu vēroja kā krāšņu priekšnesumu. Ja viņa nebūtu sagūstīta, viņa varētu par to pat priecāties.
Mierdaris pamāja ar cigāru. Klaiv, Rufus, vai jūs nebūtu tik laipni un neatvestu šurp mūsu draugus?
Viņiem tuvojās sarkanmatis un vīrs ar ļengano seju. Kitija un Mandrāks tika uzrauti kājās. Meitene pamanīja, ka abi vīrieši vēro Džonu ar lielām dusmām. Vecākais vīrietis pacēla roku un iesita Mandrākam pa seju.
- Tas par to, ko tu izdarīji ar Siržulauzēju, viņš teica, paberzējot roku.
Mandrāks pasmīnēja. Nekad iepriekš nebiju iepļaukāts ar slapju zivi…
- Dzirdēju, ka tu mani meklējot, Mandrāk, sacīja sarkanmatis. Tagad tu esi mani atradis. Ko nu?
No zeltītā krēsla atskanēja medussalda balss. Rāmāk, puiši! Džons ir mūsu viesis. Esmu viņam stipri pieķēries. Lūdzu, vediet viņus šurp!
Kitija un Džons tika pagrūsti uz priekšu, kur viņi apstājās uz paklāja apaļā galda priekšā.
Pārējie sazvērestības dalībnieki jau bija apsēdušies. Viņu acīs gailēja naids. Drūmā sieviete ierunājās: Ko viņi šeit dara, Kventin? Šis ir nozīmīgs brīdis…
- Tev jau sen vajadzēja novākt Mandrāku, sacīja vīrietis ar zivij līdzīgo seju.
Mierdaris, acīm sajūsmā dzirkstot, ievilka vēl vienu dūmu. Rufus, tu esi pārsteidzīgs! Un tu arī, Besa! Tiesa, Džons vēl nav mūsu biedrs, bet es ļoti ceru, ka par tādu kļūs. Mēs ļoti ilgi esam bijuši sabiedrotie.
Kitija uzmeta skatienu jaunajam burvim. Tas vaigs, pa kuru Rufuss bija iesitis, dega koši sarkans. Mandrāks klusēja.
- Mums nav laika spēlēt spēlītes, ierunājās sīkais vīrelis ar miklajām acīm. Viņa balss skanēja kā caur degunu. Vajag ātrāk iegūt to spēku, par kuru tu stāstīji. Viņš palūkojās uz galdu un izskatījās vienlaikus alkatīgs un nobijies. Kitijai šis vīrs šķita vājš un gļēvs, turklāt tāds, kas apzinās savu vājumu. Viņai nelikās, ka pārējie sazvērnieki būtu par matu labāki, izņemot Mierdari, kas, sēdēdams savā zelta tronī, izstaroja pašpārliecinātību.
Dramaturgs nobirdināja cigāra pelnus uz Persijas paklāja. Varu tev galvot, manu mīļo Vaiters, ka te netiek spējētas nekādas spēlītes, viņš smaidot teica. Devro spiegi jau sen noskaidrojuši, ka vienkāršo ļaužu vidū Džons ir pats populārākais burvis. Viņš varētu būt mūsu Padomes jaunā seja visādā ziņā viņa fizionomija ir patīkamāka nekā jebkura no jūsējām. Viņš pasmīnēja par efektu, kādu šie vārdi bija izraisījuši klātesošajos. Turklāt viņš ir ļoti apdāvināts un visai ambiciozs. Esmu pārliecināts, ka viņš ne vienu reizi vien vēlējies nogrūst Devro malā un pats ķerties pie valdīšanas… Vai ne tā, Džon?
Kitija atkal palūkojās uz Mandrāku, bet no viņa sejas izteiksmes joprojām neko nevarēja nolasīt.
- Mums jādod Džonam laiks, Kventins teica. Drīz vien viņam viss taps skaidrs. Un jūs saņemsiet varu, par kuru sapņojat, Vaitersa kungs. Ja vien Hopkinsa kungs pasteigtos, mēs varētu turpināt. Viņš ieķiķinājās, un, to dzirdot, Kitija viņu pazina.