Mierdaris bija ticis līdz tai buramvārdu daļai, kas lika dēmonam iemiesoties ķermenī. Viņš patētiski izkliedza pēdējos vārdus, un tumšais tēls pazuda, it kā būtu izgaisis.
Dramaturgs apklusa. Neko neredzošu skatienu viņš lūkojās kaut kur tālumā.
Visi vēroja notiekošo kā sastinguši. Mierdaris nekustējās. Viņa seja bija neizteiksmīga.
- Hopkins, Rufuss Laims aizsmacis nočukstēja. Atbrīvo to… ātri!
Un pēkšņi Mierdaris iekliedzās. Viņš sasita plaukstas, lēkāja un griezās. Panākums! Tāds triumfs! Nespēju jums izstāstīt…
Sazvērnieki tuvojās. Dženkinss palūkojās pāri brillēm.
- Kventin… vai tiešām? Kāda ir sajūta?
- Jā! Nūda ir šeit! Es viņu jūtu! Jā, mani draugi, atzīšu, ka uz brīdi man bija jāizcīna smaga cīņa. Efekts ir satriecošs. Bet es viņam pavēlēju ar visu gribasspēku. Un sajutu, ka dēmons saraujas un pakļaujas. Tagad viņš ir mans kalps. Viņš zina, kurš te ir kungs! Kāda ir sajūta? Grūti aprakstīt… Nemaz nav sāpīgi… Es to jūtu kā cietu ogli galvaskausā. Bet, kad tas pakļāvās, es sajutu tādus enerģijas uzplūdus! Ak, to nemaz nevar izstāstīt!
To dzirdot, sazvērnieki uzgavilēja, spiedza un aiz prieka lēkāja.
- Parādi mums, kā tu vari izmantot dēmona spējas! Laims sauca.
- Vēl ne, mani draugi, Mierdaris pacēla roku. Visi apklusa.
- Baidos, ka tāds spēks sadragātu šo celtni. Es to varētu satriekt putekļos! Bet jums vēl pietiks laika priecāties par manām spējām. Ejiet uz saviem pentakliem un izsauciet dēmonus! Un tad redzēsim, kāds liktenis mums lemts! Mēs paņemsim Gledstona zizli un dosimies uzvaras gājienā pa Londonu! Vienkāršie ļaudis ir izgājuši savās demonstrācijās. Mūsu pirmais uzdevums būs nolikt viņus pie vietas.
Sazvērnieki kā dedzīgi bērni devās pie saviem pentakliem. Netenjels satvēra Kitiju aiz rokas un parāva malā. Man tūlīt būs jāpievienojas šim neprātam, viņš sacīja. Es izlikšos, ka paklausu. Neuztraucies. Pēdējā mirklī es izsaukšu savu dēmonu baru, un, ja paveiksies, viņi nonāvēs Mierdari un pārējos vai vismaz dos mums iespēju aizbēgt. Jaunais burvis apklusa.
- Neizklausās, ka tu priecātos.
Kitijas acis bija nogurušas un apsarkušas. Vai tiešām viņa būtu raudājusi? Viņš nebija pamanījis. Meitene pamāja. Ceru, ka tev ir taisnība.
Netenjels norija aizkaitinājumu. Patiesība ari viņš bija uztraukts. Tu redzēsi.
Sākās Izsaukšana. Rufuss Laims, acis aizmiedzis un gaļīgās lūpas pavēris, murmināja buramvārdus kā kurkstošs krupis. Klaivs Dženkinss, brilles rokās sažņaudzis, runāja monotoni kā robots. Pārējie, kuru vārdus Netenjels tā arī nebija iegaumējis, bija vai nu sastinguši, vai sarāvušies, vai izstiepušies taisni kā maikstes. Viņi murmināja burvestības, papildinot tās ar nepieciešamajiem žestiem. Hopkinss un Mierdaris apmierināti soļoja no viena pie otra.
- Džon! sajūsmināti iesaucās Mierdaris. Kāda enerģija! Es varētu uzlidot līdz zvaigznēm! Te viņa seja apmācās. Tu mūs neatbalsti, manu zēn? Kāpēc neesi pentaklā?
Netenjels pacēla rokas. Varbūt tu vispirms atraisītu man rokas?
- Ak jā. Cik nelaipni no manas puses! Re nu! Dramaturgs uzsita knipi, un saites uzliesmoja. Netenjels nokratīja tās zemē. Tajā stūrī ir brīvs pentakls, Džon, Mierdaris norādīja. Kādu dēmonu tu esi izvēlējies?
Netenjels nosauca divus pirmos vārdus, kas ienāca prātā: Nevaru izšķirties starp diviem Etiopijas džiniem Zosu un Karlo.
- Interesanta, lai gan pieticīga izvēle. Es ieteiktu Karlo. Bet tagad ķeries pie darba!
Netenjels pamāja. Viņš uzmeta skatienu Kitijai, kas uzmanīgi viņu vēroja, un devās uz tuvāko brīvo pentaklu. Laika nebija daudz ar acs kaktiņu jaunais burvis pamanīja, ka ap Dženkinsu un Laimu jau sabiezē savādas ēnas. Debesis vien zina, ko tie muļķi ir izsaukuši, bet, ja paveiksies, paies krietns laiciņš, iekams viņi pakļaus vergus savai gribai. Bet līdz tam Kormokodrāns un Hodžs jau būs viņus nocepinājuši kā kotletes.
Netenjels iekāpa pentaklā, noklepojās un palūkojās apkārt. Mierdaris nenolaida no viņa acis. Bez šaubām, viņam bija aizdomas. Netenjels pasmīnēja: šīs aizdomas apstiprināsies visdramatiskākajā veidā.
Jaunais burvis sagatavojās kad visi džini būs klāt, tad viņam tikko pietiks laika dot precīzas pavēles. Beidzot Netenjels rīkojās. Viņš parādīja sarežģītu zīmi, izsauca piecu varenu džinu vārdus un norādīja uz blakus apli. Jaunais burvis gatavojās sprādzieniem, dūmiem, ugunīm un dīvainām formām.
Bet tā vietā blakus pentaklā ar nožēlojamu pīkstienu novēlās kaut kas neaprakstāms, noplakšķot kā no zara nokritis ābols. Tam nebija nekādas skaidras formas, bet tas stipri smaržoja pēc zivīm.
Pentakla vidū pacēlās burbulis un atskanēja smalka balstiņa: Esmu glābts! Tas pagriezās un ieraudzīja Hopkinsu.
- Ak nē…
Netenjels lūkojās uz burbuli. Viņam trūka vārdu.
Arī Kventins Mierdaris bija to visu redzējis. Viņš pienāca tuvāk un nopētīja materializējušos būtni. Cik savādi! Izskatās pēc pusfabrikāta, turklāt runājoša! Kā tev šķiet, Hopkins?
Hopkinsa kungs pienāca tuvāk. Viņa acis iegailējās. Tas nemaz nav tik nevainīgs, kā izskatās, ser. Tās ir kāda ļaundabīga džina atliekas. Šis riebeklis kopā ar vairākiem citiem šovakar bija ieradušies viesnīcā, lai mani notvertu. Viņa biedrus es jau nogalināju. Baidos, ka Mandrāka jaunskungs mums gribēja sagādāt nepatīkamu pārsteigumu.
Vai tiešām? Kventins Mierdaris skumji pašūpoja galvu.
- Ak vai. Tas, protams, visu maina. Es vienmēr liku uz tevi tik lielas cerības. Patiešām domāju, ka mēs varētu labi sadarboties. Bet tas nekas man tik un tā paliek Hopkinss un mani pieci uzticamie draugi. Viņš palūkojās uz sazvērniekiem, kas, pabeiguši skaitīt Izsaukšanas buramvārdus, tagad klusi stāvēja savos apļos. Mūsu pirmais darbs būs nonāvēt tevi un tavu dēmonu… ups! Viņš pielika roku priekšā mutei. Atvainojiet… Baidos, ka man būs piemetušies gremošanas traucējumi. Tātad… Viņš atkal norīstījās. Dramaturgam aizrāvās elpa un izspiedās acis.
Tas ir dīvaini… Es… Mēle izkārās. Viņa locekļi noraustījās, ceļi saļima, un likās, ka vīrietis kritīs.
Netenjels šokā atkāpās. Mierdara ķermenis dīvaini izlocījās, gluži kā čūska it kā viņam kaulu vietā būtu ūdenszāles. Tad viņš sastinga. Likās, ka dramaturgs tēlo. Uz brīdi viņa acīs pavīdēja panikas pilna izteiksme, viņš izšļupstēja: Tas ir…
Viņa ķermenis sakustējās, raustoties kā lupatu lelle.
Galva atliecās. Neko neredzošās acis vērās tukšumā.
Un tad atskanēja smiekli.
Laims, Dženkinss un pārējie sazvērnieki pievienojās šiem smiekliem. Likās, ka viņi atdarina vadoņa dīvainās kustības, tie raustījās un griezās.
Netenjels stāvēja kā sastindzis šī ļembasta vidū. Tie nebija nekādi patīkamie smiekli, bet tie nebija arī ļauni, triumfējoši vai naidīgi. Tas vēl nebūtu tik biedējoši. Šīs skaņas skanēja it kā no tālienes; tās nešķita cilvēka emocijām piederīgas.
Patiesībā šie smiekli bija necilvēcīgi.
24 bartimajs
M ani izglaba zupa. Ta bija bieza, kremiga zivju zupa, kas atradās sudraba terīnē. Sākumā, kad mani piespieda pie sudraba zupas trauka sienām, es jutu, kā mana būtība sāk sadalīties. Bet tad kļuva labāk. Gandrīz tūlīt pēc Fakvarla aiziešanas es ieslīgu sudraba izraisītā bezapziņā un zaudēju savu kraukļa veidolu. Es kļuvu par eļļainu, plūstošu masu, nedaudz līdzīgu traukūdenim, un peldēju zupā, kamēr šķidrums mani pasargāja no postošās sudraba iedarbības. Nevarētu teikt, ka ar mani viss bija kārtībā, bet tagad mana būtība noārdījās daudz lēnāk, nekā Fakvarls to bija paredzējis.