Apziņa uzpeldēja un atkal pagaisa. Vienu brīdi man likās, ka esmu Ēģiptē un runāju ar Ptolemaju, bet tad es pamanīju, ka peldu zupā kopā ar mencām. Un man prātā ienāca Fakvarla vārdi: "Šonakt mēs sākam atriebību." Izklausījās biedējoši. Bet lai jau tā notiek. Es biju noguris. Man vienreiz pietika. Es labprāt atrastos kaut kur nomaļā vietā un viens pats mierīgi nomirtu.
Un te pēkšņi zupa bija pazudusi un līdz ar to arī sudraba nāvējošais aukstums. Es biju atbrīvots.
Labas ziņas. Vienīgā nelaime, ka es vairs nebiju viens.
Mans saimnieks jā, tas jau bija paredzams, ar to man bija vienkārši jāsamierinās. Bet, kad es pariņķoju, lai apskatītu apkārtni, uzminiet, ko es ieraudzīju? Iedomājies, ja tavs nāvīgākais ienaidnieks būtu tevi ieslodzījis kādā noslēgtā vietā, kur tevi gaidītu droša nāve, bet tu varonīgi būtu izdzīvojis, tad pēdējā lieta, ko tu, izbēdzis brīvībā, gribētu redzēt, būtu šis pats nāvīgais ienaidnieks, kas veras tevī ar naidīgu skatienu. [74] [1] Kaut vismaz tas būtu cits nāvīgais ienaidnieks! Ari tas šobrīd šķita labāk… Turklāt tu esi zaudējis spēkus, izskaties pēc galerta un smirdi pēc zivīm. Nudien, tā nav pati patīkamākā situācija.
Tomēr tā vēl bija tikai pusbēda. Bez Mandrāka un Fakvarla istabā atradās vēl citi, un es ierados tieši laikā, lai redzētu, kas tie tādi ir.
Bija atvērti pieci vārti uz Citu pasauli, un mana būtība ar katru šūniņu sajuta aktivitāti. Piecos pentklos stāvēja cilvēki. Pirmajā plānā likās, ka viņi ir vieni. Otrajā un trešajā varēja saskatīt ēnas neskaidrās proporcijās, bet augstākos plānos bija redzamas neskaitāmas rokas, kājas, acis, taustekļi un dzelkšņi, kas strauji tuvojās. Es vēroju, kā šie murskuļi sabiezē un iesūcas pentaklos stāvošajos cilvēkos, un drīz vien pat visdīvainākā kāja un roka vairs nebija redzama skatienam.
Likās, ka pirmās sekundes pie varas ir cilvēki. Viņi mirkšķināja acis, grozījās, kasīja galvas, un mans vecais draugs Dženkinss pat uzlika brilles uz deguna. To, ka noticis kas ārkārtējs, rādīja tikai viņu auras, kas spīdēja daudz spožāk nekā parasti. Protams, mani tas neapmuļķoja. Spriežot pēc Fakvarla un Hopkinsa kunga, es neticēju, ka šie cilvēki ilgi noturēsies pie vadības.
Un tā arī bija.
Aiz manis saviļņojās visi septiņi plāni. Es apcirtos riņķī ātrāk nekā amēba un pamanīju īsu, resnu vīreli ļoti krokotā kreklā. Un tad es patiešām nobijos: viņa aura bija pārāk stipra, tā vibrēja pārpasaulīgās krāsās un izstaroja ļaunu spēku. Man nebija jāmin, ka viņu savā varā jau pārņēmis kāds Citas pasaules iemītnieks.
Viņš ierunājās. Es neklausījos. Pēkšņi aura vienreiz iepulsējās tā, it kā atvērtu durvis uz kaut ko dziļāku. Un īsais, resnais vīrs zaudēja prātu.
Lai kā Fakvarls dedzīgi apgalvotu pretējo, saistīšanās ar cilvēka ķermeni tomēr ir pretdabiska. Pirmkārt, tu nezini, kur tāds cilvēks ar savu ķermeni pabijis. Otrkārt, savienoties ar smago, zemes spēka piesātināto miesu ir estētiski pretīgi man, jau iedomājoties par to, sametas nelabi. Turklāt vēl jāiemācās ar šo cilvēka ķermeni rīkoties. Fakvarlam ar Hopkinsu jau bija zināma pieredze, bet jaunatnācējiem tādas nebija.
Visi seši burvji gan resnītis, gan pārējie savos pentaklos smējās, staipījās un locījās, steberēja riņķī, dīvaini mētādami rokas un kājas.
Es palūkojos uz Fakvarlu. Cik biedējoši… Tad šādi sākas džinu atriebība?
Viņš sarauca pieri un metās palīgā savam vadonim, kura uzmanību bija piesaistījusi kustība pie durvīm. Tas bija vēl viens vecs paziņa bārdainais algotnis. Viņa seja, kurā parasti atspoguļojās tikpat daudz emociju kā granīta stabā, tagad pauda patiesu satraukumu. Iespējams, skatīt, kā burvji guļ uz muguras līdzīgi bluķiem un muļķīgi kustina rokas un kājas, nebija pats patīkamākais. Varbūt algotnis saprata, ka tā arī nedabūs samaksu. Laikam tāpēc viņš devās uz durvīm.
Fakvarls uzlēca gaisā un nolaidās algotņa priekšā. Viņš satvēra vareno vīru un aizlidināja pāri istabai, kur tas smagi atsitās pret statuju. Algotnis uzlēca kājās un izrāva nazi, bet Fakvarls jau bija klāt. Bija redzams tikai kustību murskulis, atskanēja sprādzieni un trokšņi, kas izklausījās pēc trača kastroļu fabrikā. Zemē nokrita austrumnieku zobens. Algotnis nogāzās uz grīdas, smagi gārdzot pēc elpas. Fakvarls izslējās, sakārtoja Hopkinsa kunga kaklasaiti un devās atpakaļ uz istabas vidu.
Es šo izrādi noskatījos ar prieku. Skaisti! Izdarīt ko tādu es mēģināju jau vairākus gadus.
Fakvarls paraustīja plecus. Vienīgais noslēpums ir izvairīties no maģijas izmantošanas. Šī vīra pretošanās spējas ir apbrīnojamas šķiet, ka viņš pat barojas no mūsu enerģijas. Tas, ka es atrodos cilvēka ķermenī, man palīdz. Un nedomā, ka arī tu izspruksi sveikā. Es drīz vien tev pievērsīšos. To teicis, Fakvarls piesteidzās pie mazā, resnā vīreļa, kas vārtījās pa grīdu, izdvešot dīvainus rūcienus.
Var jau būt, ka esmu iedomīgs, bet man vairs negribējās izskatīties pēc traukūdens burbuļa. Pieliekot milzīgas pūles, es pārvērtos par gļotu piramīdu. Vai tas bija labāk? Nē. Bet es biju pārāk tālu novests, lai izmēģinātu ko gudrāku. Piramīda palūkojās Mandrāka virzienā. Ja man neklājās labi, tad viņam nevarēja iet labāk.
. Un, satriekts līdz sirds dziļumiem, pamanīju, ka viņš kopā ar Kitiju Džonsu stāv pie galda. [75] [1] Mani pārsteidza Kitija, nevis galds. Lai gan ari mēbelei nebija ne vainas.
Tas nudien bija pārsteidzoši. Nespēju iedomāties, kā meitene te nokļuvusi. Turklāt Mandrāks šobrīd mēģināja atsiet viņas rokas. Dīvaini! Vēl trakāk nekā Fakvarla-Hopkinsa cīņas paņēmieni! Tie abi izskatījās noraizējušies un meta zaglīgus skatienus uz pavērtajām durvīm. Protams, viņi bija redzējuši, kas notika ar algotni, tāpēc izvairījās no straujām kustībām.
Es lēnām tuvojos viņiem. Bet nebiju necik tālu ticis, kad grīda sašūpojās, akmens plāksnes saplaisāja un statujas gāzās. It kā pēkšņi būtu sākusies zemestrīce vai uz mājas jumta nolaidies milzu roks. Vainīgais izrādījās mazais, resnais vīrs, kas joprojām vāļājās pa grīdu. Viņš bija pamanījies novelties uz vieniem sāniem un tagad mēģināja piecelties, liekot lietā kājas, bet tas lika viņam griezties pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Gars, kas atradās šajā ķermenī, sāka niknoties un sist rokas pret zemi, un tieši tas arī radīja zemestrīcei līdzīgos grūdienus.
Fakvarls bija piesteidzies un mēģināja viņu piecelt kājās. Atspiediet kājas pret zemi, pavēlniek Nūda! Redziet nu! Un tagad ļaujiet man jūs balstīt! Tieši tā. Nostājieties. Re, cik jums labi sanāk! Mēs stāvam!
Nūda… Gļotu piramīda apcirtās riņķī. Vai es nepārklausījos? Droši vien pārklausījos. Pat vismuļķīgākais burvis nebūtu tik stulbs, nezinošs un pārdrošs, lai atsauktu uz Zemi tādu varenu būtni kā Nūda. Viņa darbus taču visi zināja. [76] [1] Ak tā. Nūja. Klausies: kā jau es vairākkārt esmu minējis, ir piecu līmeņu gari: velnēni (riebīgi), folioti (vērā neņemami), džini (pati labākā garu klase, kurā daži pārstāvji ir patiešām reti dārgakmeņi), ifrīti (nepamatoti pārvērtēti) un māridi (ļoti pašpārliecināti un vareni). Vēl augstāk mīt dižākas būtnes, kas ir reti izsauktas un gandrīz nedefinētas. Nūda ir viens no viņiem, un viņa retā parādīšanās uz Zemes vienmēr beidzās ar asinspirti.
Tā nevarēja būt tiesa. Fakvarls balstīja nespēcīgo ķermeni, it kā tas būtu invalīds, un čukstēja mierinošus vārdus: Vēl nedaudz tālāk, pavēlniek. Tronis jūs gaida. Mēģiniet kustināt nevis rokas, bet kājas. Nu re jums izdodas.