No vīrieša mutes atskanēja dobja, skaļa balss: Kas ar mani runā?
- Tas esmu es, Fakvarls.
- Ak, Fakvarl! dobjā balss iekliedzās. Tu nemeloji! Ir tieši tā, kā tu stāstīji. Kāds prieks! Nekādu sāpju! Nekāda spiediena! Es varu saost cilvēku pasauli un visus tos gardos ķermeņus… Bet es netieku galā ar koordināciju. Par to tu mani nebrīdināji…
- Paies zināms laiciņš, līdz pieradīsiet, Fakvarls dūdoja.
- Bet jūs drīz aklimatizēsieties.
- Tik daudz sīku muskuļu nespēju saprast, kam tie visi ir domāti! Locītavas, kas kustas tikai noteiktā virzienā un tikai ierobežotā amplitūdā. Un nomācošā asiņu šļakstēšana cik dīvaini to saistīt ar sevi! Es vēlētos saplēst šo miesu un izdzert asinis.
- Šo vēlmi jums vajadzēs pārvarēt, ser, Fakvarls asi sacīja.
- Tam var būt neprognozējamas sekas. Nebaidieties, tur, laukā, būs gana miesas, ko varēsiet aprīt. Tagad apsēdieties uz šī troņa un atpūtieties. Fakvarls atkāpās, un Mierdara ķermenis šļaugani iegrima krēslā. Galva noliecās sānis, locekļi dīvaini izgriezās. Kitija un Mandrāks parāvās tālāk ēnā.
- Kur mani karaspēki, dārgo Fakvarl? varenā balss ierunājās. Kur ir tā armija, ko tu man apsolīji?
Fakvarls noklepojās. Šajā pašā istabā. Viņi, tāpat kā jūs, joprojām pierod pie jaunajiem apstākļiem. Viņš palūkojās pār plecu. Trīs no pieciem burvjiem joprojām gulēja uz grīdas, viens bija piecēlies sēdus un muļķīgi smaidīja, bet piektais bija uzslējies kājās un soļoja riņķī pa zāli, vicinādams rokas kā vējdzirnavas.
- Izskatās daudzsološi, es piebildu. Kādudien viņi tiešām būs spējīgi iekarot visu šo istabu.
Fakvarls pagriezās pret mani. Ak jā! Es biju aizmirsis par tevi.
Tronī sēdošā cilvēka acis izbolījās, tomēr nespēja mani saskatīt. Ar ko tu tur runā, Fakvarl?
- Ar kādu džinu. Nepievērsiet uzmanību. Viņš vairs ilgi nebūs kopā ar mums.
- Kas tas par džinu? Atbalstītājs?
- Tas ir Bartimajs, mūžīgais skeptiķis.
Viena resnā vīra roka pacēlās un noraustījās acīmredzot tas bija domāts kā mājiens. Atkal iedārdējās varenā balss: Panāc tuvāk, džin.
Gļotu piramīda nedaudz vilcinājās, bet nebija jau nekādas izvēles. Man nebija pat tik daudz spēka kā atvairīt mušu. Es aizlīdu līdz tornim kā ievainots gliemezis, atstājot aiz sevis gļotainu sliedi, un paklanījos, cik labi vien spēju.
- Man ir gods satikt tik varenu un slavenu būtni kā jūs, es sacīju. Lai gan es esmu tikai ziediņš ceļa putekļos, tomēr mans spēks ir jūsu rīcībā. [77] [1] Ievēroji, ka šajā runā nebija nekādu joku, sarkasma vai uzbraucienu? Lai gan Nūda pašlaik bija diezgan bezpalīdzīgs, es nešaubījos, ka viņš varētu mani samalt miltos ar vienu acu skatienu. Tāpēc labāk būt pieklājīgam.
Galva pagriezās, un acis šķībi palūkojās manī. Dižāki vai mazāk vareni, mēs visi esam Citas pasaules bērni. Lai tava būtība plaukst un zeļ!
Fakvarls panāca soli uz priekšu. Nu, es tik ļoti neaizrautos, viņš sacīja. Bartimajs ir šaudīgs kā mēnesstars un nepastāvīgs kā jauns kumeļš, turklāt neciešami sarkastisks. Es jau gribēju…
Dižais gars pavēcināja mazo, apaļo roķeli, acīmredzami likdams Fakvarlam apklust, un, nejauši uzsitis pa galdu, salauza to divās daļās. Esi iecietīgāks, Fakvarl! Pēc gadsimtiem ilgas verdzības mēs visi esam nedaudz samaitāti.
- Nu, nezinu gan… Fakvarls novilka. Šis džins ir pamatīgi samaitāts.
- Pat ja tā būtu, mēs tik un tā neķildojamies savā starpā.
Gļotu piramīda dedzīgi pamāja. Tiesa. Dzirdēji, Fakvarl?
Klausies un mācies!
- īpaši, ja kāds džins ir tik nožēlojamā stāvoklī kā šis, dižais gars turpināja. Paskaties taču uz viņu! Viņa būtību varētu iznīcināt viens šķaudiens! Pret tevi ir slikti izturējušies, Bartimaj, bet kopā mēs atradīsim tavus apspiedējus un aprīsim viņus!
Es slepeni palūkojos uz savu saimnieku, kas lavījās uz durvju pusi, vedot Kitiju līdzi. [78] [1] Viņa rīcība šķita… Nu, teiksim tā: viņš droši vien turējās pie meitenes rokas pašaizsardzības nolūkos. Motīvus vienmēr var atrast, vajag tikai meklēt.
Tas ir dāsns piedāvājums, pavēlniek.
Fakvarls izskatījās krietni saskābis. Problēma tāda, ka Bartimajs patiesībā nemaz neatbalsta mūsu plānu, viņš kašķīgi sacīja. Viņš nosauca mūsu atrašanos šajos ķermeņos, viņš piesita ar dūri pie krūtīm, par "šķebinošu".
- Nu palūkojies uz sevi! es atcirtu. Ieslodzīts briesmīgā… es apklusu, sajūtot Nūdas auras vareno starojumu.
- Godīgi sakot, pavēlniek Nūda, es neizprotu jūsu plānu, jo Fakvarls man to nekad nav īsti paskaidrojis.
- Tas ir viegli labojams, mazo džin, likās, ka Nūda apjautis, ka žokļa muskuļi ir zināmā mērā saistīti ar runāšanu. Runādams viņš mēģināja atvērt un aizvērt muti te platāk, te šaurāk tomēr tas nekādi nesaskanēja ar izteiktajiem vārdiem.
- Gadsimtiem ilgi mēs esam cietuši no cilvēku rokas, bet tagad ir pienācis laiks atriebties. Pateicoties Fakvarlam un tam muļķa burvim, kura ķermenī es pašlaik atrodos, mums ir radusies iespēja to izdarīt. Mēs esam ieradušies šajā pasaulē ar konkrētiem nosacījumiem, un mēs izlemsim, ko te darīt. Viņš nošņirkstināja zobus tas izskatījās samērā ticami.
- Tomēr jūs esat tikai septiņi, es iebildu.
- Grūtākais jau ir padarīts, Bartimaj, Fakvarls teica, nogludinādams mēteli. Un to esmu paveicis es. Man vajadzēja vairākus gadus, lai pamudinātu Mierdari uz šo neprātu. Viņa ambīcijas vienmēr bija milzīgas, bet tikai dienā, kad ieraudzīju ifrītu Honoriju, es sapratu, kā mūsu plānu vislabāk īstenot. Mierdara vājā puse bija vēlme darīt kaut ko jaunu, nebijušu. Pēc Honorija nāves viņš kopā ar Hopkinsu sāka pētīt, kā izsaukt dēmonu dzīva cilvēka ķermenī. Es viņu iedrošināju. Brīdī, kad Hopkinss piekrita izmēģinājumam, es biju tas, ko izsauca. Pēc tam viss gāja, kā plānots. Es iznīcināju Hopkinsa saprātu, bet Mierdaris to tā arī neuzzināja. Un tagad viņš tāpat ir ziedojis sevi un dažus savus draugus citiem gariem.
- Pašlaik mēs esam septiņi, Nūda sacīja, bet drīz vien varam iegūt papildspēkus. Mums vajadzīgi tikai ķermeņi…
- Un, pateicoties Mierdarim, mums to netrūkst, Fakvarls piebilda.
Nūda likās pārsteigts. Kā?
- Blakusistabā guļ visi valdības darbinieki, sasieti un aizbāztām mutēm. Tu esi pilnībā iznīcinājis burvja smadzenes, tāpēc neatceries.
Nūda skaļi iesmējās un apgāza blakus esošo krēslu. Tiesa, no tām nebija nekādas jēgas. Tātad viss kārtībā! Mūsu būtība ir pasargāta, mums nav nekādu saistību. Drīz mēs metīsimies pasaulē un varēsim aprīt tūkstošiem cilvēku!
Nu, man tas gluži neizklausījās pēc tūrisma maršruta. Es vēroju Mandrāku un Kitiju, kuri jau bija gandrīz pie durvīm. Tikai viens jautājums, es ierunājos. Kad būsiet nogalinājuši visus burvjus, kā jūs domājat tikt atpakaļ?
- Atpakaļ? Nūda pārjautāja.
- Kā tu to domāji atpakaļ? Fakvarls gluži kā atbalss atkārtoja.
- Nu… gļotu piramīda mēģināja paraustīt plecus, bet tas sevišķi labi neizdevās. Atpakaļ uz Citu pasauli. Kad jums šeit būs apnicis.
- Tas nemaz nav paredzēts, Nūda tik strauji pagrieza pret mani galvu, ka kakls nokrakšķēja. Pasaule ir plaša un daudzveidīga. Un tagad tā pieder mums.
- Bet…
- Mūsu naids, kas audzis gadu tūkstošiem ilgi, nevar tikt izdziedēts Citā pasaulē. Padomā pats par savu pieredzi! Tas noteikti attiecas arī uz tevi. Pēkšņi atskanēja kliedziens. Nūda pagriezās savā krēslā, nolaužot atzveltni. Kas tas par traci?
- Gan jau Bartimajs, ser, Fakvarls ieminējās.
Kliedzieni un bļāvieni liecināja, ka Mandrāks ar sev raksturīgo nemākulību nebija nokļuvis līdz durvīm. Viņam un Kitijai uzbruka Dženkinsa ķermenis, kas bija sācis kustēties ar zināmu koordināciju. Acīmredzot šis gars bija diezgan apdāvināts.
Nūda šķita ieinteresēts. Ved viņus šurp!
Tas nevedās tik ātri, jo Dženkinss joprojām nebija iemācījies, ka staigājot kājas jāsaliec ceļos. Tomēr beigās zelta troņa priekšā stāvēja divi saņurcīti cilvēki, kurus turēja Dženkinss. Mandrāks un Kitija izskatījās sakauti un nomocīti. Viņu pleci bija sagumuši un drēbes saburzītas, un Kitijas mētelis sadedzis. Gļotu piramīda smagi nopūtās.
Nūda izmēģināja pasmaidīt un sajūsmināts sagrozījās krēslā. Gaļa! Saožu gaļu! Cik burvīga smarža!
Mandrāka acīs iemirdzējās spīts. Bartimaj, viņš nokrekstēja. Es joprojām esmu tavs saimnieks un pavēlu tev mums palīdzēt.
Fakvarls un Nūda par šiem vārdiem pasmējās. Es ne. Tas laiks ir pagājis. Tā ka labāk paklusē.
- Es pavēlu tev…
No Dženkinsa mutes atskanēja zema, sievišķīga balss: Vai tas esi tu, Bartimaj?
Es satrūkos. Neriana! Neesam tikušies kopš Konstantinopoles laikiem!
- Paklausies! Es tev pavēlu…
- Kāpēc tu tik bēdīgi izskaties, Bartimaj?
- Nu, ir bijuši labāki laiki… Bet kā ar tevi pašu? Sarkani mati, brilles un tikai divas kājas… nedaudz pieticīgi, vai ne? [79] [1] Parasti Nerianai bija tumši zils ķermenis, trīs acis un zirnekļa kājām līdzīgi locekļi. Jā, arī tas bija gaumes jautājums, tomēr tik un tā cienījamāk nekā mitināties Dženkinsa ķermenī.
- Es pavēlu tev… Mandrāks pēkšņi apklusa un vairs neko neteica.
- Tomēr tas ir tā vērts, Bartimaj, Neriana sacīja. Tu pat nespēj iedomāties. Ķermenis ir briesmīgs, bet tās sniedz tādu brīvību! Vai tu mums piebiedrosies?
Jā! Nūda ierunājās. Pievienojies mums! Mēs atradīsim piemērotu burvi un piespiedīsim tevi izsaukt.
Gļotu kaudzīte izslējās, cik vien augstu varēja. Liels paldies jums abiem, tas ir ļoti laipns piedāvājums. Tomēr man diemžēl jāatsakās. Man šī pasaule jau nodarījusi pietiekami, man tā ir apnikusi. Mana būtība smeldz, un mana vienīgā vēlēšanās ir atgriezties Citas pasaules mierā un klusumā, cik ātri vien iespējams.
Nūda likās apjucis. Tas ir dīvains lēmums.
Fakvarls iejaucās. Es jau jums teicu Bartimajs ir nepastāvīgs, viņa rīcība pretdabiska. Mums vajadzētu viņu nonāvēt!
No Mierdara mutes atskanēja rēciens, un gaiss kļuva nokaitēts. Fakvarla drēbes aizdegās. Nūda atkal ieelpoja un liesmas apdzisa. Mierdara acis spīdēja. [80] [1] Kaut kur dziļi šajās acīs es redzēju nemierīgo Citas pasaules enerģiju. Es prātoju, cik ilgi gan mirstīgais ķermenis izturēs šādu necilvēcīgu spiedienu.
Uzmanies, Fakvarl, viņš teica. Tavi padomi sāk kļūt uzbāzīgi. Šis džins drīkst iet.
Es paklanījos. Mana pateicība ir neizmērojama, pavēlniek. Ja jūs vēl uzklausītu vienu manu lūgumu, tas būtu viss, ko es vēlētos.
- Šajā dižajā dienā, kad sākas mana valdīšana Zemes virsū, es uzklausīšu un izpildīšu pat visvājākā gara lūgumus, Nūda
sacīja. Un tas nozīmē tevi. Es izpildīšu tavu lūgumu, ja vien tas būs manā varā. Runā!
Es paklanījos vēl zemāk. Pažēlojiet šos cilvēkus, pavēlniek. Pasaule, kā jau jūs teicāt, ir plaša, un tur būs tūkstošiem citu, ko aprīt. Pasaudzējiet šos divus.
Gari bija neizpratnē. Fakvarls neticīgi nosprauslojās, bet Neriana ieķiķinājās. Nūda sakoda zobus tik stipri, ka no krēsla atdalījās un nokrita pāris ķerubu. Dēmona acīs liesmoja uguns, un galds zem viņa pirkstiem kusa kā vasks. Nelikās, ka viņš būtu par šo ierosinājumu sajūsmināts. Es esmu devis solījumu, džin, un nevaru to lauzt, Nūda sacīja. Bet tas ir muļķīgi un nepareizi. Man nudien derētu kāds balasts vēderā. Un es cerēju uz tiem abiem, īpaši uz meiteni. Zēns izskatās skābs un cīpslains man šķiet, viņa miesa garšotu pēc vaska bet viņa gan liekas apetītlīga! Un tu gribi, lai es viņus apžēloju! Liekas, Fakvarlam ir taisnība. Tu esi pretdabisks.
Tas bija pārāk skaļi teikts, ja ņem vērā, ka pats Nūda patlaban atradās cilvēka ķermenī, bet es nestrīdējos, tikai noliecos vēl zemāk.
Sasodīts! Nūda bija nikns. Pēkšņi, it kā atskārtis, kā to darīt, viņš piecēlās kājās. Tu esi sapinies ar cilvēkiem… Tu nu gan esi samaitāts! īsts nodevējs! Kā man gribētos tevi nonāvēt! Tomēr es nevaru lauzt solījumu. Pazūdi no manām acīm!
Es neizrādīju dusmas. Mums visiem ir dažādas saistības, es sacīju, bet liela daļa pagaidām vēl ir ierobežotas. Tieši tāpēc es tagad dodos prom. Gļotu kaudzīte pagriezās pret nobālušo Mandrāku. Atbrīvo mani!
Pagāja vairākas sekundes, līdz viņš atbildēja, un arī tikai tāpēc, ka Kitija iebakstīja viņam sānos. Zēns sastomījās, un burvestība bija jāsāk no gala. Viņš nerunāja skaļāk par čukstu un nelūkojās uz mani. Bet, kad es pacēlos gaisā, pagaisu un aizlidoju, es redzēju, ka Kitija nenolaiž no manis acis.
Es redzēju viņus stāvam blakus, divas sakņupušas un viegli ievainojamas būtnes džinu vidū. Kā es jutos? Labi. Biju izdarījis visu, kas manos spēkos. Nūda bija zvērējis, ka saudzēs viņus. Un, kas notiks tālāk, vairs nebija mana darīšana. Es izstājos no šīs spēlītes bija jau arī pēdējais laiks. Jutos laimīgs, ka tiku prom dzīvs.
Jā, es biju darījis visu, kas manos spēkos. Man par to vairs nevajadzēja lauzīt galvu. Biju brīvs.
Brīvs.
Pat būdams pilnā spēku plaukumā, salīdzinājumā ar Nūdu es biju sīks gariņš. Ko gan vēl es varēju darīt?