Un pēkšņi viņš saprata.
Ūpis aizlidojis uz rietumiem.
Uz vilku guļasvietu.
Pie vilcēniem.
piektā nodala
Toraks nevarēja piekļūt vilku apmetnei kazenāju dēļ. Viņš cirta tos ar nazi, plēsa ar rokām. Zēns neredzēja, kas notiek, taču dzirdēja griezīgus kraukļu ķērcienus un saniknota vilka rūkšanu: Tumšais Kažoks aizsargāja vilcēnus. Vilks joprojām bija medībās.
Beidzot Toraks izlauzās no biežņas un izklupa klajumā. Viņš ieraudzīja, ka Olis ir sarāvies zem kadiķa krūma klints malā, bet Ēna guļ tālāk pie oša. Rips un Reka uzbruka ūpim, kas metās lejup, lai sagrābtu guļošo vilcēnu. Tumšais Kažoks sargādama lēkāja.
Izvilcis aiz jostas aizbāzto cirvi, Toraks skrēja vilcenei palīgā. Ūpis sašķieba spārnus un pacēlās gaisā, kur bija neaizsniedzams. Kad tas traucās atpakaļ virsū Torakam, puisim nāsīs iecirtās smirdīga gaisa plūsma. Viņš pašāva uz augšu roku. Ūpis apdullinoši trieca viņam pa pieri. Nokritis uz ceļiem, Toraks manīja, ka tas ar izplestiem nagiem metas lejup uz Oļa slēptuvi.
Toraks, berzēdams no acīm asinis, skrēja to atvairīt. Viņš gandrīz jau bija klāt, kad Tumšais Kažoks izmisīgi lēca, lai aizstāvētu mazuli. Ūpis ar žilbinošu ātrumu apcirtās, un vilcenes zobi noklakšķēja tukšā gaisā. Torakam par šausmām, Tumšais Kažoks piezemējās pašā klints malā. Viņa neprātīgi kārpījās. Nagi skrāpēja sasalušo zemi. Vilcene krita.
Toraks redzēja, ka tālu lejā tā iekrīt ūdenī. Viņa nogrima, tad izcīnījās virspusē. Straume bija pārāk spēcīga. Viņa grima atkal.
Ūpis plosīja Oļa kadiķa krūmu, kraukļi trenca to projām. Toraks, kliegdams un vicinādams cirvi, devās uzbrukumā. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka no Meža iznesas Vilks un metas virsū laupītājam. Ūpis riņķoja, vairīdamies no cirvja, ilkņiem un nagiem. Tas vienmēr no jauna atgriezās. Tas bija nogalinājis ne reizi vien un gatavojās nogalināt vēl.
Toraks pamanīja, ka Olis zem kadiķa bailēs trīc. Ja paliktu slēptuvē, viņam būtu izredzes, bet atklāti…
Toraks norēja komandu "palikt", taču tajā mirklī Oļa drosme izsīka. Viņš izauļoja no patvēruma un traucās uz kazenāju. Ūpis sagrāba vilcēnu nagos un pacēlās debesīs.
Toraks nometa cirvi un paķēra bultu maku un loku. Pirksti bija glumi no asinīm, un viņš nespēja uzlikt uz stiegras bultu.
Ūpis ar neparastu spēku pacēlās tik augstu, ka ar bultu vairs nebija aizsniedzams, un Olis ļengans karājās tā nagos. Putns ņirgādamies riņķoja. Tad, apmetis plašu, slinku loku, tas pagriezās un aizlidoja uz dienvidiem. Rips un Reka, ķērkdami kā aizsmakuši, steidzās tam pakaļ.
Vilks pazuda pār klints malu.
Toraks grīļodamies redzēja, kā barabrālis tek lejup pa klintīm un, skraidīdams gar ūdensmalu, izmisīgi ošņājas pēc draudzenes. Tad, neko nesaodis, Vilks pārskrēja pār upei pārkritušu priedi un pazuda Mežā, veltīgi pūlēdamies glābt savu mazuli.
SESTĀ NODALA
Ūpis par Vilku ņirgājās.
Šūpodams mazuli nagos, tas atgriezās, lai pārliecinātos, ka Vilks seko, un tad aizplanēja nesasniedzamās tālēs. Lēkšojot tam pakaļ, Vilka ķepas tik tikko skāra zemi.
Viņš auļoja augšup pa nogāzi un lejup ielejā, kur bija viņa sākotne. Nagiem skrapstot, viņš steidzās pa spožocieto-aukstumu, kas kādreiz bijis ātrais ūdens.
Ūpis lidoja tik zemu, ka Vilks dzirdēja spārnu švīkstoņu. Pēc tam tas pacēlās virs koku galotnēm un izgaisa.
Vilks nenoguris skrēja tā, kā skrien tikai vilki. Beidzot viņš apstājās. Vējš pūta astē, tāpēc viņš nevarēja ūpi saost un koku dēļ nespēja saskatīt debesis. Arī kraukļu ķērcieni vairs nebija dzirdami.
Vilks ar visu kažoku juta, ka šoreiz ūpis neatgriezīsies.
Viņā atvērās liels tukšums.
Tumšais Kažoks bija pagalam. Vilcēni bija pagalam. Tas nevar būt!
Mazuļi bija daļa no viņa. Tas ir tāpat kā zaudēt ķepu. Un ar Tumšo Kažoku Vilks bija viena elpa. Kā viens vilks abi medīja Mežā. Kā viens vilks viņi juta, kurš no kucēniem plāno pārāk tālu pastaigu un kurš iestrēdzis kazenājos. Kad abi gaudoja, balsis pacēlās debesīs.
Tas nevar būt!
Vilks pacēla purnu un gaudoja.
Vilka gaudas atplūda līdz Torakam, kas bija nokritis ceļos klints virsotnē. Tāds posts! Bezgalīgas bēdas.
Toraks nolēma, ka barabrālis viens tās nepārdzīvos. Viņš uzmeklēs Vilku un atradīs veidu, kā to mierināt.
Kad viņš piecēlās kājās, vilku mītne sāka griezties. Toraks aptaustīja pieri. Pirksti kļuva asiņaini.
"Kaut ko vajadzētu uzsākt," viņš apdullis nodomāja. Tomēr pat necentās atvērt ārstniecības līdzekļu dozi.
Vilku guļvieta bija pārvērtusies par nomācošu izvandīta sniega jūkli. Ēna gulēja pie oša kā aizmigusi. Asiņu nebija. Ūpis to droši vien bija pacēlis gaisā un nometis no liela augstuma. Kritiens to bija nogalinājis vienā mirklī.
Nometies ceļos blakus līķītim, Toraks iztēlojās, kā mazās dvēselītes klimst apkārt un meklē Vilku, Tumšo Kažoku un barabrāli. Puisis gribēja palīdzēt, taču domāja, ka vilkiem nav nāves ritu un nāves zīmju. Kādreiz viņš par to bija jautājis Rēnai, un draudzene atbildēja, ka vilkiem tās nav vajadzīgas. Vilka ausis un deguns ir tik smalks, ka dvēseles vienmēr turas kopā un nekad nekļūst par dēmonu. Tāpēc Toraks vienkārši noskaitīja lūgsnu visu vilku aizbildnim, lai tas drīzāk nāk un paņem Ēnas garu, pirms viņa paspējusi nobīties.
Toraks ķermeni aiznesa pie kazenājiem un noguldīja paparžu gultā: lai guļ un lai mēness un zvaigznes riņķo tam pāri. Pēc laika tas, tāpat kā visas radības, kļūs par barību citiem Meža iemītniekiem.
Bija tumšs. Ap mēnesi bija gredzens, un tas nozīmēja, ka laiks kļūs vēl aukstāks. Šonakt Toraks nevarēja meklēt Vilku. Viņam jāguļ tepat un rītausmā jādodas ceļā.
Kā sastindzis viņš savāca izsvaidīto mantību un sakūra ugunskuru pie būdas, ko tikai no rīta bija pametis. Pēc tam viņš ārstniecības augu dozē sadabūja kaltētus pelašķus un piespieda tos pie pieres, apsaitēja ar briežādas pieres lenti, ko valkāja, kad bija izraidīts. Rūgtenā pelašķu smarža atgādināja, kā viņš bija sasitis galvu, šķērsodams ūdenskritumu, un Rena bija kopusi ievainojumu. Toraks ilgojās pēc viņas. Puisis prātoja, vai tikai, pamezdams Kraukļu nometni bez Rēnas, nav kļūdījies. Tad viņš bija pārliecināts, ka ar visu jātiek galā pašam. Varbūt tas bija Eostras triks? Tā gribēja, lai Toraks būtu viens. Un tagad, uzsūtījusi savu radījumu apkaut baru un aizvilināt Vilku, šī bija sasodīti pārliecināta, ka viņš patiešām palicis viens.
Dienvidos skanēja barabrāļa gaudošana. Toraks neatgaudoja. Zēns zināja, ka to vienīgo gaudošanu, kuru Vilks gribēja dzirdēt, viņš vairs nesaklausīs nekad.
Rītausmā Toraks atrada krauju ceļu lejup pa klints sienu un pa pusei norāpās, pa pusei nogāzās lejā krastmalā.
Vilka pēdas veda pāri priedes stumbram, kas savienoja abus krastus, taču Toraks tām nesekoja. Vispirms viņš pagājās lejup pa straumi un pārmeklēja laukumu zem klints. Varbūt varbūt kritiens Tumšo Kažoku nav nogalinājis! Varbūt viņa tikusi krastā un guļ sadauzījusies, taču dzīva…
Sniegs bija neskarts, upes seklums pārvilcies ar nesalauztu ledu.
Toraks pa priedes stumbru šķērsoja Zirgupi un pārbaudīja otru krastu. Atkal nekā! Tumšais Kažoks bija pagalam.
"Pagalam, pagalam," atbalsojās Vilka vientulīgie kaucieni.
Toraks sāka iet pa barabrāļa pēdām. Kad sērsna ir pārāk stingra, lai uz tās paliktu ķepu nospiedumi, vilks atstāj gluži nemanāmas zīmes: dažus no zara notrauktus sarmas pušķus, mazliet noliektu ērgļpapardes dzinumu. Toraks sekoja Vilkam gandrīz bez domāšanas. Ceļš veda uz dienvidiem: augšup pa ieleju un lejup nākamajā klinšainā ieplakā ar stāvām sānu malām.