Slaikais Bezastainis bija aizgājis pavisam.
ASTOTĀ NODALA
)
Lai izvairītos no sastapšanās ar Kraukļiem, Toraks negāja pa ģints iecienītākajiem ceļiem, bet turējās uz nomaļām briežu takām, kas vijās pa Platupes ieleju.
Dzīvnieki drīz vien apķērās, ka netiek medīti, un nomierinājās. Toraks pagāja garām alnim, kas zelēja ugunspuķu kumšķi. Meža zirgi, astes uz augšu pašāvuši, vieglā riksī pazuda starp kokiem, bet pēc tam pagriezās un vēroja, kā viņš aiziet. Divas mežacūkas un to tuklie, pūkainie sivēniņi pacēla šņukurus un pavadīja zēnu ar skatienu.
Jaunās lapas vēl joprojām spraucās no pumpuriem, tāpēc koku lapotnes laida cauri pietiekami daudz gaismas. Viņš pārvietojās visai ātri. Kā visi cilvēki, kas dzīvo Mežā, Toraks soļoja viegli, nesdams līdzi tikai to, kas nepieciešams medībām, uguns iekuršanai un gulēšanai.
Visu mūžu viņš bija pavadījis, klejodams Mežā kopā ar tēti, un nometni viņi ierīkoja tikai uz vienu vai pāris naktīm, bet pēc tam devās atkal tālāk. Vienmēr tikai tālāk.
Ar to bija visgrūtāk samierināties, dzīvojot pie Kraukļiem. Tie apmetās vienā vietā uz trim četriem mēnešiem.
Un viņu bija tik daudz! Divdesmit astoņi vīrieši, sievietes un bērni. Un zīdaiņi. Līdz pat pagājušajai ziemai Toraks tik mazus bērnus nebija redzējis.
- Kāpēc tie nestaigā? viņš bija jautājis Rēnai. Ko
vini visu dienu sadara?
»
Draudzene bija smējusies tā, ka nokrita gar zemi.
Tolaik Toraks par to visu piktojās. Patlaban viņam šo cilvēku aizvien vairāk sāka pietrūkt.
Viņš atstāja Platupes ieleju uz dienvidiem no Dārdošā ūdenskrituma un virzījās uz austrumiem, lai sasniegtu nākamo ieleju. Tur Toraks satika divus Vītolu ģints medniekus, kuri vienkočos laidās lejup pa upi. Par laimi, viņi steidzās un neprasīja, kurp zēns dodas; tie apstājās vienīgi tāpēc, ka, pirms devās tālāk uz upes lejteci, gribēja puisi brīdināt.
- Pagājušajā naktī no mūsu apmetnes aizbēga slimnieks, viens no viņiem sacīja. Ja dzirdi gaudošanu, bēdz. Viņš vairs nesaprot, ka ir cilvēks.
Otrs mednieks drūmi grozīja galvu.
- Šī sērga. No kurienes tā uzradusies? It kā pati vasaras elpa būtu saindēta.
Tuvojoties pusdienlaikam, Torakam radās sajūta, ka viņš tiek novērots.
Daudzkārt viņš apstājās, lai ieklausītos, taču nekas nebija dzirdams, un ik reizi, kad viņš pameta skatienu atpakaļ, nekas aizdomīgs nebija redzams. Un tomēr kāds sekoja. Toraks to juta. Ēnām stiepjoties garumā, viņš iztēlojās apkārt klimstošo plānprātīgo vīru un mazas, ļaunīgas būtnes ar asiem nagiem un lapām uz sejas.
Puisis uzslēja nometni pie trokšņainas upes, kur kā zilganas dzirksteles šaudījās mazas vabolītes, un knišļi Toraku būtu apēduši dzīvu, ja vien viņš sevi nebūtu ieziedis ar vērmeļu sulu.
Pirmoreiz kopš sešiem mēnešiem viņam nācās Mežā nakšņot vienam, un Toraks rūpīgi izvēlējās pareizo vietu. Tas bija līdzens laukumiņš pietiekami augstu upes krastā, lai izvairītos no pēkšņiem plūdiem, tālāk no skudru pūžņiem un saredzamām zvēru takām; tur nebija pārlikušu nokaltušu vai vētras izkustinātu koku, kas naktī viņam varētu uzkrist uz galvas.
Mitinādamies Kraukļu ziemeļbriežu ādas būdā, Toraks nebija aizmirsis prasmes, kuras bija iemantojis, dzīvodams kopā ar tēti, tāpēc viņš spēja uzcelt telti no zaļojošiem augiem. Viņš atrada trīs jaunus krastmalas kociņus, salieca tos kopā un galotnes sasēja ar priedes sakni, izveidodams mājīgu naktsmītni. Pa virsu zēns salika nokritušus zarus un pārklāja tos ar pussatrūdējušām lapām, kuras noslogoja ar vēl vienu zaru kārtu. No rīta viņš kociņus atsaitēs, un tie varēs netraucēti augt tālāk.
Saklājis guļas vietu no gurkstošām krastmalas zālēm, viņš savu iedzīvi ievilka būdā. Tur valdīja bagātīga zemes smarža.
Labi smaržo, viņš skaļi teica.
Balss skanēja samāksloti un nedroši.
Vakars bija silts, pūta viegls dienvidu vējiņš, tāpēc Toraks ar posa un dažu bērza tāšu palīdzību atmodināja pavisam mazu ugunskuru, kuru aplika ar akmeņiem, lai liesmas neiebēgtu mežā.
Viņš atcerējās naktis kopā ar tēti, kad abi sēdēja pie gailošām oglēm un apbrīnoja noslēpumaino, dzīvinošo parādību, ar kuru ģintis bija tik labos draugos. Par ko sapņoja uguns, kad snauda pagalēs? Kur tā palika, kad apdzisa?
Puisis pirmo reizi iedomājās ari par asinsradiniekiem, ar kuriem drīz vajadzēja tikties. Vai viņš jutīsies piederīgs Staltbriežu ģintij? Galu galā, ja viss būtu iegrozījies citādi, Toraks varēja kļūt par Staltbriedi. Kad viņš piedzima, mātei bija lielākas tiesības nekā tēvam dēlu nosaukt savas ģints vārdā, un tad viņš būtu izaudzis Dziļajā mežā, un tētis varbūt netiktu nogalināts, un Toraks nebūtu sastapis Vilku…
Pārāk daudz, par ko domāt. Zēns devās meklēt pārtiku. Viņš izraka dažas saldas orhideju saknes un izcepa tās uz kvēlojošām oglēm; viņš pagatavoja arī balandu biezeni, kuram pievienoja meža ķiplokus. Garšoja labi, taču Toraks nebija izsalcis. Viņš nolēma ēdienu atstāt nākamajai dienai.
Kad puisis bija pakāris ādas katliņu zarā tā, lai barības meklējumos to nevarētu atrast meža zvēri, Mežā atbalsojās kliedziens.
Viņš sastinga.
Tas nebija lapsas kauciens vai lūsis, kas meklē draudzeni. Kliedza cilvēks. Vai tas, kas palicis pāri no cilvēka. Kaut kur tālu. Rietumos.
Ar pieaugošām bailēm Toraks vēroja, kā starp kokiem satumst diena. Vasara gandrīz jau pusē, un nakts būs īsa. Taču pietiekami gara, lai satrūktos dvēseles.
Krēsla sabiezēja, bet gaisā joprojām skanēja strazdu tērgāšana un dzeņu aizsmakušie smiekli. Putni dziedās visu nakti. Zēns priecājās par sabiedrību.
Viņš atcerējās Kraukļus, kā tie sēž ap lielo ugunskuru. Malkas dūmu un cepta laša smaržu, un Oslaka gardos smieklus…
Pati vasaras elpa ir saindēta.
Toraks ātri atritināja guļammaisu, ielīda tajā un nolika blakus ieročus. Vēl pirms mirkļa viņš bija gluži mundrs, liet nu viņš jutās noguris.
Zēns gulēja.
Griezīgi smiekli plosīja viņa sapņus. Miegā viņu darīja uzmanīgu skaļa stenēšana pazīstama un bīstama…
Acumirklī Toraks pamodās. Šāda skaņa rodas, kad krīt koks, un tas krita viņam virsū.
Guļammaiss bija aptinies ap kājām, un viņš nespēja no tā atsvabināties. Locīdamies kā tārps, Toraks izķepurojās no telts. Viņš piesvempās kājās lēca, nokrita, gandrīz ievēlās ugunskurā un ieripoja blakus augošajās papardēs tieši tajā mirklī, kad koks uzgāzās zaru būdai.
Gaisā uzšāvās dzirksteles. Sašūpojās un pēc mirkļa norima tumšie koku zari.
Toraks gulēja papardēs: sirds dauzījās, ķermenis bija noplūdis aukstiem sviedriem. Viņš taču bija pārbaudījis, vai tuvumā nav vēja aizlauztu koku, viņš atcerējās to gluži labi. Turklāt vēja gandrīz nebija.
Smiekli. Ļauni, pretīgi, bērnišķīgi smiekli. Viņš tos nebija nosapņojis.
Neuzdrošinādamies pakustēties, Toraks gaidīja, vai nekas vairs nekritīs virsū. Tad viņš devās apskatīt to, kas bija palicis pāri no būdas.
Uz tās bija uzkritis jauns osis, saplacinājis telts kociņus un piespiedis zemei Toraka iedzīvi. Par laimi, mantas nebija cietušas un tās varēja atsvabināt. Taču, ja viņš pats laikā nepamostos, tad tagad droši vien būtu beigts.
Un tomēr ja sekotājs gribēja viņu nogalināt, kāpēc tad brīdināja smiedamies? It kā spēlētos kā kaķis ar peli. Uzsūtīja briesmas, lai redzētu, ko Toraks darīs.
Ugunskurs nebija nodzisis. Ar gailošu pagali vienā rokā un nazi otrā viņš apskatīja osi.