Uzkāpt kokā vairs nebija laika: sumbriene bija jau gandrīz klāt. Tai traušoties augšup pa krastu, bija dzirdama nikna šņākšana; Toraks juta dzīvnieka ķermeņa karstumu aiz stumbra…
Šajā mirklī sumbru govs pašāvās garām kokam, aiz kura slēpās Toraks, izslēja asti un teļa pavadībā pazuda Mežā.
Iestājās apdullinošs klusums.
Toraks atspiedās ar muguru pret ozolu, un pa viņa seju plūda sviedi'i.
Mednieks stāvēja ar nokārtu galvu un šūpojās no vienas puses uz otru.
- Ko tu dari? Toraks noelsās. Mēs varējām būt beigti.
Mednieks neatbildēja. Pārbridis upīti, viņš paņēma cirvjus un, aizbāzis tos aiz jostas, klumpačoja atpakaļ. Toraks joprojām nebija redzējis viņa seju, taču bija pamanījis tā muskuļotos locekļus un robaino akmens nazi. Ja nonāktu līdz kautiņam, Toraks būtu zaudētājs. Viņš bija tikai zēns, kuram nav pat trīspadsmit ziemu uz pleciem.
Pēkšņi mednieks paklupa pār baļķi, kas gulēja krastmalā, un saka rīstīties.
Toraks aizmirsa par savām bažām un steidzās palīdzēt.
Svešinieks bija nokritis četrrāpus un vēma dzeltenas gļotas. Muguru izliecis, viņš ar gārdzienu izspļāva kaut ko glumu un melnu tik lielu kā bērna dūre. Tas izskatījās… tas izskatījās pēc spalvu kumška. Vēja brāzma sašūpoja krūmus, caur tiem izlauzās saules stari, un beidzot Toraks ieraudzīja vīrieša seju.
No bārdas un galvvidus mednieks bija izrāvis matus, kuru vietā bija palicis sulojošs jēlums. Seju kā bērzu rūsa klāja meduskrāsas kreveles. Kamēr tas izspļāva pēdējos matus un, kasīdams čulgainos izsitumus uz pieres, notupās, viņa rīklē burzguļoja krēpas.
Toraks kāpās atpakaļ, turēdamies pie ģints piederības zīmes vestei piešūta vilka ādas gabala.
Rena gan zinātu padomu.
"Drudzis parasti piemetas vasaras vidū," viņa reiz teica, "jo tad slimības tārpiem ir vairāk laika darboties: baltajās naktīs, kad saule neiet pie miera, tie izlien no dūkstīm."
Taču, ja šis ir drudzis, tad ļoti neparasts.
Toraks domāja, ko iesākt. Viņa zāļu maisiņā bija tikai dažas māllēpes.
- Ļauj man tev palīdzēt, viņš sacīja drebošā balsī. Man ir mazliet… Ak nē! Tu esi sevi savainojis.
Vīrs joprojām kasījās, griezdams zobus kā cilvēks, kuram knieš tik neizturami, ka labāk gribētos, lai sāpētu. Visbeidzot viņš ar nagiem iegrābās čūlās, atstādams uz sejas asiņojošas, jēlas miesas svēdras.
- Nevajag! sauca Toraks.
Svešinieks ierēkdamies pielēca viņam klāt un nogrūda puisi zemē.
Toraks paskatījās uz sāpīgajām brūcēm un abām ārprātīgajām, pūžņojošajām acīm.
- Neaiztiec mani, viņš spēja izdvest. Mani sauc Toraks. Es esmu no Vilku ģints. Es esmu…
Vīrs pieliecās tuvāk.
- Tas… nu… vienreiz tuvojas, viņš nošņāca, izdvesdams smirdīgu elpu.
Toraks mēģināja norīt siekalas.
- Kas tuvojas?
Slimā seja sašķobījās šausmās.
- Vai tad neredzi? čukstēja lūpas, apšķiezdamas Toraku ar dzeltenīgām slienām. Tas nāk! Tas paņems mūs visus!
Nepazīstamais piesvempās kājās un, pašķielējis uz sauli, sagrīļojās. Pēc tam viņš metās skriet caur biežņu, it kā tam uz pēdām būtu visi aizpekles mošķi.
Smagi dvesdams, Toraks pieslējās uz elkoņa.
Putni bija apklusuši.
Mežs izskatījās biedējošs.
Toraks lēnām cēlās kājās. Viņš manīja, ka vējš iegriežas no austrumiem un kļūst vēsāks. Notrīsēja koki. Tie sāka sačukstēties. Zēns vēlējās, kaut varētu šīs sarunas saprast. Taču viņš nojauta, ko jūt augi, jo sajuta to pašu: kaut kas tuvojās un smagi dvašoja Mežā.
Tas nāk.
Sērga.
Toraks skrēja pēc bultu maka un loka. Nav laika plēst vītolu mizas. Jātiek atpakaļ nometnē un jābrīdina Kraukļi.
OTRĀ NODALA
- Kur ir Finkedīns!? Toraks sauca, kad bija sasniedzis Kraukļu nometni.
- Tur projām lejā pie upes, atbildēja vīrs, kas ķidāja lasi. Ievāc kizilu bultām.
- Kas ar Seiunu? Kur ir burve?
- Zīlē ar kauliem, atsaucās meitene, kura vēra uz cīpslas zivju galvas. Viņa ir uz Klints, bet labāk pagaidi, līdz pati atnāk.
Toraks neapmierinātībā grieza zobus. Kraukļu burve atradās ļoti augstu uz Aizbildņa klints trauslais, gaisīgais stāvs bija pārliecies kauliem, un viņai blakus ģints aizbildnis, sakļāvis stipros, melnos spārnus, spalgi ieķērcās "krā!".
Kam vēl varētu pateikt?
Rena ir medībās. No Oslaka, ar kuru viņš dalīja pajumti, nav ne miņas. Pie kūpinātavas Toraks bija manījis Saielotu un Poju sava vecuma puikas -, taču tiem nekādā ziņā nedrīkstēja tuvoties, jo viņš nepiederēja pie
ģints un tāpēc tiem nepatika. Visi bija tik ļoti aizņemti ar lašiem, ka negribētu klausīties netīkamo atgadījumu ar slimo cilvēku Mežā. Un, kad Toraks paskatījās apkārt, viņš sāka šaubīties, vai kaut kas vispār ir noticis. Viss izskatījās tik labi.
Kraukļi bija uzslējuši nometni vietā, kur Platupe izlaužas no ēnainas aizas un garām Aizbildņa klintij dārdēdama brāžas pāri krācēm. Katru vasaru savā neizprotamajā ceļā no Jūras uz kalniem šīs krāces pārvarēja laši. Upe nikni centās tos aizskalot atpakaļ, taču lielās zivis nelikās mierā un lauzās caur putojošo jūkli, slaidos lēcienos spīdinādamas izliektās muguras, līdz beidzot aizgāja bojā no spēku izsīkuma vai arī sasniedza mierīgākus ūdeņus aiz krācēm, vai arī tās ar žebērkļiem nodūra Kraukļi.
Lai tiktu pie lašiem, ģints vīri upes gultnē bija sadzinuši mietus un no klūgām to starpā iepinuši laipas tik stipras, ka uz tām varēja stāvēt daži zvejnieki ar žebērkļiem. Zveja bija darbs, kas prasīja lielu māku, jo ikviens, kurš iekristu ūdenī, kļūtu par kropli vai būtu pagalam: upe bija nepielūdzama un klintsradzes slējās no krācēm kā asi, nolūzuši zobi. Taču atalgojums bija bagātīgs.
Kraukļu mītnes stāvēja tukšas: visi atradās pie kūpinātavām un apstrādāja tās dienas lomu, lai tas nesasmaktu. Vīri, sievas un bērni kasīja nost zivīm zvīņas, ķidāja lomu, bet citi pa to laiku grieza gabalos sārto gaļu un lika rindā šķēles, lai tās būtu pa ķērienam pirms izkāršanas uz zārdiem. Saielots un Pojs berza kadiķogas, kuras vajadzēja sajaukt ar žāvēšanai paredzētajām lašu sloksnēm, lai gaļa ilgāk turētos svaiga un arī lai nomāktu piegaršu, ja tā kādreiz paradītos pēc ilgstošas glabāšanas.
Nekas netika izniekots. Lašu ādas cilvēki konservēja ūdensnecaurlaidīgās posa tvertnēs; no acīm un asakām varēja pagatavot līmi; aknas un ikri noderēs vakariņās un ziedojumam aizbildnim un lašu gariem.
Viscaur Mežā arī citas ģintis rosījās pie upēm un smēlās to dāsnumu. Mežakuiļi, Vītoli, Ūdri un Odzes. Un, kur nebija cilvēku, pulcējās citi mednieki: lāči, lūši, ērgļi un vilki. Visi svinēja lašu nārstu, kas pēc bargās ziemas tiem dāvāja jaunus spēkus.
Tā nu tas bija iekārtots kopš pašiem pirmsākumiem. "Skaidrs, ka viens slimnieks šo kārtību nespēs mainīt," nosprieda Toraks.
Taču tad viņš atcerējās pussapuvušo seju un pūžņojošās acis.
Tajā pašā brīdī no viņu būdas iznira Oslaks un Toraka sirds priekā iepukstējās straujāk. Gan Oslaks zinās, ko darīt.
Taču, zēnam par pārsteigumu, Oslaks viņa stāstā klausījās pa ausu galam, un izskatījās, ka viņš ir vairāk nodarbināts ar sava žebērkļa iesiešanu.
- Tu saki, ka viņš bija no Mežakuiļu ģints? saraucis uzacis, jautāja Oslaks, pakasīdams plaukstas virspusi. Gan jau viņu burvis par šo parūpēsies. Nu, viņš iespieda Toraka rokā žebērkli, aizej uz braslu un atnes man kādu lasi.