Smailītē sēdēja zvejnieks no Jūras Kraukļu ģints. Viņa tīkls, pīts no valzirga ādas, bija pilns ar siļķēm.
- Lai laba zveja arī tev, Beils atbildēja uz sveicienu, kas bija tik pierasts Jūras ģintīm.
Izbraucis krastā, vīrs uzmeta skatienu spilgti melnajiem tetovējumiem uz Toraka vaigiem.
- Kas ir šis tavs draugs no Meža? viņš jautāja Beilam. Vai šie tetovējumi neliecina par Vilku ģinti?
Toraks atvēra muti, lai atbildētu, taču Beils viņu apsteidza.
- Tas ir mans radinieks. Finkedīna audžudēls. Viņš medī kopā ar Kraukļiem.
- Un es neesmu no Vilku ģints, Toraks teica. Man nav ģints.
No viņa skatiena zvejnieks saprata to, ko bija vēlējies uzzināt. Viņa roka pieskārās ģints aizbildņa spalvām, kas bija piešūtas pie pleca.
- Esmu par tevi dzirdējis. Tu esi tas izraidītais.
Toraks bez apdoma pieskārās pierei, kur galvas apsējs
slēpa kādreizējo izraidītā tetovējumu. Finkedīns to bija pārveidojis tādējādi, ka tas vairs neizskatījās pēc izraidītā tetovējuma, taču pat Kraukļu ģints vadonis nespēja izdzēst ļaužu atmiņas.
- Ģintis viņu ir pieņēmušas atpakaļ, Beils sacīja.
- Tā jau runā, zvejnieks bilda. Labi. Lai tad veicas zvejā!
Uzmetis Torakam aizdomu pilnu skatienu, viņš, sarunādamies tikai ar Beilu, aizīrās projām.
- Neņem vērā, Beils pēc neilga klusuma brīža teica.
Toraks neatbildēja.
- Lūk, Beils pasniedza viņam karoti. Savu tu atstāji nometnē. Un neskumsti! Viņš ir no Jūras Kraukļiem. Ko šie var zināt?
Toraks savieba lūpas.
- Tikpat, cik Roņi, viņš teica.
Beils metās virsū, un viņi lauzās, smējās un vārtījās pa oļiem, līdz Torakam izdevās sagrābt pretinieka roku un piespiest to lūgt žēlastību.
Puiši klusēdami ēda un atlikumus meta Ripām un Rekai. Tad Toraks apgūlās pie ugunskura, lai sasildītos, bet Beils piemeta malku. Roņu puisis nepamanīja, kā no aizmugures lempīgā gaitā pielavās Rips. Abiem kraukļiem bija iepatikušās Beila garās, gaišās cirtas, kurās viņš bija iepinis zila slāņakmens krellītes un sīkas moivu asakas.
Rips spēcīgajā knābī satvēra vienu no asakām un laidās projām. Beils iebļāvās. Rips palaida vaļā laupījumu un ar pussakļautiem spārniem nosēdās zemē: nevainīgs krauklis, kas nepatiesi apsūdzēts. Beils iesmējās un pasvieda viņam pusi sliekas.
Toraks pasmaidīja. Bija labi atkal atrasties kopā ar Beilu. Viņš bija kā brālis vai arī tāds, kāds Toraka iztēlē varētu būt brālis. Abiem patika vienas un tās pašas lietas, abi priecājās par vieniem un tiem pašiem jokiem. Taču viņi bija atšķirīgi. Beilam bija gandrīz septiņpadsmit vasaru, un tātad drīz viņam būs jāatrod draudzene un jāuzceļ pašam sava mītne. Tā kā Roņi nekad nepārvietoja nometni, tas nozīmēja to, ka, atskaitot neilgos tirgošanās braucienus uz Mežu, viņš vadīs savas dienas šaurajā pludmalē pie Roņu līča.
Nekad nepārvietot nometni… Par to iedomājoties vien, Torakam aizrāvās elpa un viņš nodrebinājās. Bet tomēr šāda noteiktība! Visa tava dzīve ir līdzīga labi izmiecētai roņādai. Dažreiz viņš brīnījās, kā cilvēks tad var justies.
Beils apjauta izmaiņas Toraka garastāvoklī un apjautājās, vai draugs skumst pēc Meža.
Toraks paraustīja plecus.
- Bet pēc Vilka? Beils jautāja.
- Vienmēr.
Vilks bija pilnīgi noteikti atteicies kāpt laivā, tāpēc viņiem nācās to pamest vecajā vietā. "Drīz būšu atpakaļ," Toraks sacīja barabrālim vilku valodā. Taču viņš nebija pārliecināts, vai Vilks ir sapratis.
Domas par Vilku viņu darīja nemierīgu.
- Kļūst vēls, Toraks sacīja. Mums jātiek uz Stāvās klints, līdz iestājas krēsla.
Tādēļ jau viņš kopā ar Finkedīnu un Renu bija ieradies. Uz ziemas beigām salās atkal sāka valdīt bažas, un aizdomās tika turēti dvēseļēdāji, kas meklēja uguns opāla pēdējo lausku, kura bija pazudusi kopš Roņu burvja nāves. Jau pusmēnesi Roņi sargāja apmetni. Šonakt bija Beila un Toraka kārta.
Berzdams ar smiltīm jēlādas katliņu, Beils izskatījās norūpējies. Viņš atvēra muti, it kā gribēdams kaut ko teikt, taču tad papurināja galvu un sarauca pieri.
Viņa dabā nebija kaut ko vilkt garumā, tātad sakāmais laikam bija svarīgs. Toraks virpināja pirkstos ūdenszāļu grīsti un gaidīja.
- Kad gatavosieties doties atpakaļ uz Mežu, Beils, neskatīdamies viņam acīs, teica, es lūgšu Rēnai, lai viņa paliek šeit. Ar mani. Gribu zināt, ko tu par to domā.
Toraks kļuva gluži mēms.
- Torak?
Puisis iemeta ugunī ūdenszāļu kumšķi un noraudzījās, kā to apņem purpursārtas liesmas. Viņš jutās tā, it kā pēkšņi būtu nonācis bezdibeņa malā.
- Rena var darīt, ko grib, viņš beidzot teica.
- Bet tu? Ko tu par to domā?
Toraks pielēca kājās. No niknuma viņam bija uzmetusies zosāda un krūtīs neganti dauzījās sirds. Viņš palūkojās lejup uz Beilu, kas bija glītāks, vecāks un turklāt ģints loceklis. Viņš zināja: ja paliks, tad viņi kausies un šoreiz tas būs pa īstam.
- Es braucu, viņš sacīja.
- Atpakaļ uz nometni? Beils jautāja māksloti mierīgā balsī.
- Nē.
- Uz kurieni tad?
- Vienkārši projām.
- Kā tad ar sargāšanu?
- Sargā viens pats.
- Torak, neesi…
- Es teicu: sargā viens pats\
- Labi. Labi, Beils sacīja, vērdamies liesmās.
Toraks spēji pagriezās un skrēja pie savas laivas. Viņš
devās uz ziemeļu piekrasti projām no Roņu līča. Dusmas bija pārgājušas, un iestājās auksts, neizprotams mulsums. Viņš ilgojās pēc Vilka. Taču Vilks atradās tālu.
Atradis kādu nelielu līcīti, viņš piestāja krastā. Smailīti Toraks pa lēzenu nogāzi uzvilka augstāk, kur auga skrajš mežiņš, jo viņam bija vajadzīga bērzu un pīlādžu smarža, pat ja tie salīdzinājumā ar Meža ciltsbrāļiem bija panīkuši un piesūkušies ar Jūras sāli. Nē, tajā vakarā viņš Roņu līcī atgriezties nedrīkstēja. Jāpaliek tepat.
Torakam nebija ne mantu saiņa, ne guļammaisa, taču kopš laikiem, kad bija ticis izraidīts, viņš vienmēr nēsāja līdzi visnepieciešamākās lietas: cirvi, nazi un posa maciņu. Nostiprinājis uz mežmalā atrastiem mietiem otrādi apvērstu smailīti, viņš pret tās sāniem saslēja zarus un pērnās ērgļpapardes: izveidojās patvērums. Pēc tam viņš no ūdensmalā izskalotiem sprunguļiem sakūra ugunskuru, ap kuru sakrāva akmeņus, lai ilgāk turētos siltums. Visapkārt bija pietiekami daudz sausu ērgļpaparžu un ūdenszāļu guļvietai, un ziemeļbrieža ādas kamzolī un stulpiņos viņš diez vai nosaltu. Vajadzēja būt labi diezgan.
Bija skaidra sulu mēneša nogales nakts Roņi gan šo laiku dēvēja par mencu nārsta mēnesi un bija dzirdams, kā seklumā pret akmeņiem noklaudz vientulīgs ledus gabals. Aiz ugunskura uz pīlādža zara, saspiedušies kopā un pabāzuši knābjus zem spārniem, snauda Rips un Reka.
Toraks gulēja un raudzījās liesmās. Pagājuši deviņi mēneši, kopš viņš bijis izraidītais, taču atrasties klajumā un neslēpt ugunskuru joprojām šķita savādi.
Vajadzētu irties atpakaļ.
Taču viņš nevarēja paskatīties acīs Beilam. Un Finkedīnam. Un Rēnai.
Viņš ciešāk ietinās kamzolī, un kaut kas iedūrās sānos. Tā bija Beila darinātā karote: viņš droši vien to Torakam bija aizbāzis aiz jostas, kad tas skrēja projām. Puisis pagrozīja to pirkstos. Tā bija taisīta pamatīgi spals cieši nosaitēts ar cīpslām
Toraks smagi nopūtās. No rīta jābrauc atpakaļ un jāatvainojas. Beils sapratīs. Šādos jautājumos viņš bija lādzīgs un nekad neīgņojās.