Diena bija vēlajam pavasara laikam neparasti karsta, un, kad kokus un pamežu nomainīja atklāta stepe, spožā saule patīkami sildīja. Bet, kad ugunīgā bumba pacēlās augstāk, tās dedzinošie stari atņēma meitenei savu tiesu viņas trūcīgo spēka rezervju. Pēcpusdienā viņa jau gāja streipuļodama pa šauro smilšu strēmeli starp upi un stāvo klinti. Vizuļojošais ūdens atstaroja spilgto sauli, kamēr gandrīz baltais smilšakmens novirzīja gaismu un karstumu lejup, vēl vairāk pastiprinot intensīvo spožumu.
Otrpus upei un priekšā līdz pat horizontam mazas baltas, dzeltenas un purpurkrāsas puķītes saplūda ar tikko izaugušu spilgti zaļu jaunas dzīvības pilnu zālīti. Taču meitene neredzēja stepju pavasara gaistošo skaistumu. Nespēka un izsalkuma dēļ viņai sākās murgi. Rādījās halucinācijas.
- Es teicu, ka būšu uzmanīga, māt. Es tikai mazliet izpeldējos, bet uz kurieni tu aizgāji? - viņa murmināja. - Māt, kad mēs ēdīsim? Es gribu ēst, un ir tik karsts. Kāpēc tu nenāci, kad es tevi saucu? Es saucu un saucu, bet tu nenāci. Kur tu biji? Māt? Māt! Tu nedrīksti atkal aiziet! Paliec te! Māt, pagaidi mani! Neatstāj mani!
Vīzijai izzūdot, viņa metās skriet tās virzienā, turoties klints pakājē, taču klints pamazām atvirzījās no krasta, aizvedot meiteni projām no upes. Viņa pazaudēja savu ceļvedi. Meitenei akli turpinot
skriet, tās kājas īkšķis aizķērās aiz akmens, un viņa smagi pakrita. Tas viņu atsvieda realitātē - gandrīz. Meitene sēdēja, berzējot kājas īkšķi un cenšoties sakopot domas.
Nelīdzenais smilšakmens bija nosēts ar tumšiem alu caurumiem kā baku rētām un tīklots ar šaurām plaisām un spraugām. Izplešanās un saraušanās, ko izraisīja straujās kaltējošā karstuma un aukstuma, kas noslīdēja zem nulles grādiem, svārstības, bija sarētojušas gludo klinti. Bērns ielūkojās nelielā caurumā nedaudz virs zemes sienā sev blakus, taču mazā aliņa neatstāja uz viņu lielu iespaidu.
Daudz iespaidīgāks bija sumbru ganāmpulks, kas ganījās jaunajā, sulīgajā zālē starp klinti un upi. Akli steidzoties pakaļ mirāžai, meitene nebija ievērojusi lielos, sarkanbrūnos dzīvniekus sešu pēdu augstumā ar milzīgiem, izliektiem ragiem. Kad viņa tos ieraudzīja, pēkšņas bailes apskaidroja tās prātu. Meitene atkāpās tuvāk klints sienai, nenovēršot skatienu no druknā buļļa, kas bija pārstājis plūkt zāli un vēroja viņu, tad pagriezās un sāka skriet.
Bērns pameta skatienu pāri plecam atpakaļ un, apstājies uz takas, īsu brīdi aizturēja elpu. Ganāmpulkam lavījās klāt milzīga lauvene, divtik liela kā jebkurš plēsoņa, kas būtu sastopams savannā tālu dienvidos daudz vēlākos laikos. Meitene apslāpēja kliedzienu, redzot, kā briesmīgais kaķis atspērienā metas virsū savvaļas vērsim.
Atņirgusi mežonīgus zobus, milzīgā lauvene nogāza masīvo sumbru zemē. Pārbiedētā vērša baurošana pārtrūka, kad, nokraukšķot varenajiem žokļiem, milzīgais plēsējs izrāva tā rīkli. Asinis apšļāca četrkājainā mednieka purnu un notraipīja tā dzeltenbrūno spalvu sārtā krāsā. Sumbra kājas vēl krampjaini raustījās, kad lauvene pārplēsa tā vēderu un izrāva krietnu gabalu siltas, sarkanas gaļas.
Stindzinošas šausmas sagrāba meiteni. Mežonīgās bailēs viņa metās skriet, otra lielā lauvas skatiena pavadīta. Bērns bija iemaldījies alu lauvu teritorijā. Parasti lielie kaķi ignorētu tik sīku radījumu kā piecgadīgs cilvēkbērns un labāk izvēlētos par upuri kādu robustu sumbru, vidusmēra bizoni vai milzu briedi, lai apmierinātu lepna, izsalkuša lauvas vajadzības. Taču skrejošais bērns bija pienācis pārāk tuvu alai, kurā atradās pāris tikko dzimušu ņaudošu mazuļu.
Atstāts sargāt mazuļus, kamēr lauvene medīja, pinkaini krēpotais lauva brīdinoši ierēcās. Meitene pasita galvu augšup un noelsās, ieraudzījusi milzīgo zvēru, pieplakušu pie klints dzegas un gatavu lēcienam. Viņa spalgi iekliedzās, mēģinot apstāties, slīdēja, krita un noskrambāja kāju slīdošajā granti pie sienas, tad centās pagriezties .itpakaļ. Vēl lielāku baiļu dzīta, meitene metās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija skrējusi šurp.
Alu lauva lēca ar nevērīgu vieglumu, pārliecināts par savām spējām noķert mazo svešinieci, kas bija uzdrošinājusies neievērot mazuļu alas neaizskaramību. Viņš nesteidzās - salīdzinājumā ar viņa līgano ātrumu meitene kustējās lēnām -, un viņam bija īstais noskaņojums, lai spēlētu kaķi un peli.
Instinkts meiteni paniskās šausmās aizveda pie maza cauruma klints priekšpusē nelielā augstumā no zemes. Sāniem sāpot un cīnoties pēc elpas, viņa iespraucās caurumā, kurā tik tikko varēja ielīst. Tā bija neliela, sekla ala, nedaudz platāka par spraugu. Šaurajā telpā viņa pagriezās, līdz varēja notupties uz ceļiem un ar muguru atspiesties pret sienu, cenšoties saplūst ar pamatīgo klinti sev aiz muguras.
Lauva, sasniedzis caurumu un sapratis, ka upuris ir izjaucis viņa nodomus, vīlies ierēcās. Bērns notrīcēja no draudīgajām skaņām un hipnotiskās izbailēs skatījās, kā kaķa ķetna ar asiem, izlaistiem nagiem lien aizvien tuvāk. Nespējot izvairīties, meitene vēroja, kā ķetna viņai tuvojas, un sāpēs spalgi iekliedzās, kad tā iecirtās viņas kreisajā ciskā, izvagojot to ar četrām dziļām paralēlām brūcēm.
Meitene locījās, lai izvairītos no ķetnas, un sataustīja nelielu iedobi tumšajā sienā pa kreisi no sevis. Viņa pievilka kājas, sačokurojās, cik vien cieši varēja, un aizturēja elpu. Ķetna atkal lēni iestiepās nelielajā caurumā, gandrīz aizsedzot trūcīgo gaismu, kas iespīdēja nišā, bet šoreiz neko neatrada. Lauva kādu laiku rēca, soļojot šurpu turpu cauruma priekšā.
Bērns palika neērtajā alā visu dienu, nakti un lielāko daļu nākamās dienas. Kāja bija uzpampusi, un strutojošā brūce nepārtraukti sāpēja, bet alas nelielajā telpā ar raupjajām sienām nebija vietas, lai pagrieztos vai izstaipītos. Lielākā daļa laika viņai pagāja kā murgs, izsalkumā, vientulībā un sāpju pilnās bailēs viņai rādījās briesmīgas zemestrīces un asi ilkņi. Taču tā nebija ne viņas brūce, ne izsalkums, pat ne sāpošais iedegums, kas meitenei beidzot lika izlīst no patvēruma. Tās bija slāpes.
Viņa bailīgi palūkojās ārā pa nelielo caurumu. Atstatus augošie vējā panīkušie vītols un priede upes malā meta garas novakares ēnas. Bērns ilgi pētīja ar zāli apaugušo zemes strēmeli un mirgojošo ūdeni aiz tās, līdz saņēma pietiekami daudz drosmes, lai līstu ārā no alas.
Viņa nolaizīja sasprēgājušās lūpas ar izkaltušu mēli, cieši nopētot apkārtni. Kustējās vienīgi vēja appūstā zāle. Lauvu ģimene bija aizgājusi. Lauvene, uztraukta par saviem mazuļiem un nemierīga, sajutusi svešā radījuma smaku tik tuvu alai, nolēma atrast saviem lauvēniem jaunu mājvietu.
Bērns izlīda no cauruma un pieslējās kājās. Galva dunēja, un acu priekšā mirgoja raibi plankumi. Sāpju viļņi pārņēma viņu pie katra soļa, un no brūcēm sūcās ārā biezs, dzeltenīgi zaļš šķidrums, kas tecēja lejup pa uztūkušo kāju.
Meitene nebija droša, ka tiks līdz ūdenim, taču slāpes bija stiprākas par visu. Viņa nokrita uz ceļiem un pēdējos metrus turpināja rāpus, pēc tam izstiepās uz vēdera un lieliem, kāriem malkiem dzēra auksto ūdeni. Kad slāpes beidzot bija remdētas, meitene atkal centās pieslieties kājās, bet viņas izturības mērs bija pilns. Acu priekšā peldēja plankumi, galva griezās, apkārt viss satumsa, un viņa zaudēja samaņu.