"Lai viņa ņem to bērnu," Brūns nolēma. "Viņa drīz vien pagurs no liekā smaguma, un meitene ir jau tik vārga, ka pat manas ciltsmāsas burvestības nebūs tik stipras, lai viņu izglābtu." Brūns iebāza lingu atpakaļ aiz jostas, pacēla ieročus un izvairīgi paraustīja plecus. Viņš atstāja to Izas ziņā; viņa varēja meiteni ņemt līdzi vai neņemt, kā viņa gribēja. Viņš pagriezās un lieliem soļiem devās prom.
Iza pasniedzās pēc groza un izvilka no tā ādas apmetni. Viņa aptina to meitenei apkārt. Pacēla un nostiprināja bezsamaņā esošo bērnu sev pie gurna ar elastīgas zvērādas palīdzību, pārsteigta, cik neatbilstoši viegls savam augumam bija bērns. Meitene ievaidējās, un Iza to mierinoši paglāstīja, pēc tam nostājās savā vietā aiz diviem vīriem.
Pārējās sievietes bija apstājušās, neiejaucoties Izas un Bruņa sarunā. Redzot, kā zāļu sieva kaut ko paceļ un paņem sev līdzi, viņas straujām kustībām mētāja rokas, iestarpinot pa kādai rīkles skaņai un satrauktā ziņkārē apspriežot redzēto. Ja neskaita ūdrādas kuli, viņas bija ģērbtas tāpat kā Iza un nesa tikpat smagas nastas. Sievietes bija savā starpā sadalījušas visu klana pasaulīgo īpašumu, to, kas bija paglābts no zemestrīces atstātās postažas.
Divas no septiņām sievietēm savu apmetņu ielokos pie miesas nesa zīdaiņus, lai būtu vieglāk tos zīdīt. Kamēr viņas gaidīja, viena sajuta tekam siltu slapjumu, izvilka savu kailo bērneli no ieloces un turēja to sev priekšā, līdz tas beidza slapināties. Kad klans neceļoja, mazuļi bieži tika ievīstīti mīkstos ādas autiņos. Lai uzsūktu mitrumu un mīkstos, pienainos izdalījumus, apkārt aptina kādu no pieejamajiem materiāliem: vilnu, kas tika savākta no dzeloņainajiem krūmiem, kad mufloni meta vilnu, dūnas no putnu krūtiņām vai šķiedraugu pūkas. Bet ceļojot bija vieglāk un vienkāršāk nest mazuļus kailus un, neizlaižot ne soli, ļaut viņiem nokārtoties uz zemes.
Kad viņi atkal devās ceļā, trešā sieviete pacēla mazu puišeli, piespiežot viņu pie gurna ar ādas nesamo segu. Pēc īsa brīža viņš sāka locīties, lai tiktu zemē un skrietu pats. Viņa palaida to vaļā, zinot, ka zēns būs atkal klāt, tiklīdz nogurs. Kāda vecāka meitene, kas vēl nebija sieviete, bet nesa sievietes smagumu, sekoja tai, kas gāja tūliņ aiz Izas, šad un tad palūkojoties atpakaļ uz kādu puisi, gandrīz jau vīrieti, kurš soļoja aiz sievietēm. Viņš centās turēties no viņām pietiekamā atstatumā, lai izskatītos, ka pieder pie trim medniekiem, kas noslēdza gājienu, nevis ir viens no bērniem. Viņš vēlējās, kaut arī viņam būtu bijis medījums, ko nest, un pat apskauda veco sirmgalvi, vienu no diviem vīriem, kurš turējās abos sānos sieviešu rindai un nesa pāri plecam pārmestu lielu zaķi, ko bija notriecis viņa lingas akmens.
Medības nebija klana vienīgais iztikas avots. Sieviešu ieguldījums bieži vien bija lielāks, un viņu guvums - drošāks. Kaut ari nastas bija smagas, ceļojot viņas vāca barību un darīja to tik veikli, ka gandrīz nebija jāsamazina ātrums. Dienziežu skumšķim aši tika norauti pumpuri un ziedi, un maigās, jaunās saknītes sievietes izraka ar dažiem rokamo lāpstiņu cirtieniem. Vilkvālīšu saknes, kuras izcēla no purvaino, stāvošo ūdeņu dziļumiem, bija vēl vieglāk savācamas.
Ja viņām nebūtu bijis jāiet tālāk, sievietes būtu izvēlējušās kādu zīmi, lai varētu šo vietu ar slaidajiem stiebrveida augiem vēlāk sameklēt, lai atgrieztos tur īstajā gadalaikā un savāktu maigās galotņu astes. Vēl vēlāk no dzeltenajiem ziedputekšņiem, sajauktiem ar cieti, kas iegūta, saberžot veco sakņu šķiedras, varētu pagatavot neceptus, neraudzētus skraukšķus. Kad galotnes izkalstu, tiktu savāktas pūkas un no cietajām lapām un stublājiem taisīti dažnedažādi grozi. Tagad viņas ņēma vienīgi to, kas derēja šobrīd, un tikai mazums palika nepamanīts.
Āboliņa, lucernas un pieneņu jaunie dzinumi un maigās, jaunās lapiņas; baltdadži, kuriem pirms nogriešanas tika nolauzti dzeloņi, dažas agrās ogas un augļi. Smailās rokamās lāpstiņas rakšanai tika nepārtraukti izmantotas; nekas nevarēja glābties no sieviešu veiklajām rokām. Šie darbarild tika izmantoti kā sviras, lai izkustinātu baļķus un noķertu tritonus un resnus, kārdinošus kāpurus; upēs tika meklēti saldūdens gliemeži un ar lāpstiņām grūsti ārā krastā; no zemes tika izrakti dažnedažādi sīpoli, gumi un saknes.
Tas viss atrada savu vietu sieviešu apmetņu ērtajās ielocēs vai grozu tukšajā stūrītī. Lielās lapas izmantoja ietīšanai, dažas no tām, piemēram, diždadzi, cepa. Arī sausie koka gabali, zariņi un zāle, un dzīvnieku mēsli ganībās tika savākti. Lai gan vēlāk vasarā izvēle būs daudz lielāka, barības pietika atliku likām - ja zināja, kur to meklēt.
Iza pacēla skatienu, kad pie viņas piekliboja vecs vīrs - pāri trīsdesmit. Visi jau atkal bija devušies ceļā. Viņam nebija ne nastu, ne ieroču, vienīgi gara nūja, uz kuras tas balstījās. Viņa labā kāja bija sakropļota un īsāka par kreiso, bet viņš pārvietojās ar pārsteidzošu vieglumu.
Vīra labais plecs un rokas augšdelms bija atrofējušies un izkaltusi roka zem elkoņa - amputēta. Tā kā kreisā puse bija pilnvērtīgi attīstīta: roka un plecs - spēcīgi, kāja - muskuļota, viņš izskatījās kā sasvēries uz sāniem. Vīra milzīgais galvaskauss bija vēl lielāks nekā pārējiem klana locekļiem: sarežģījumi dzemdībās bija padarījuši viņu par kropli uz mūžu.
Vecais vīrs bija Izas un Bruņa brālis, pirmdzimtais, un būtu kļuvis par vadoni, ja nebūtu šī nelaime. Viņam mugurā bija ādas apmetnis, piegriezts vīrišķīgā stilā, un uz muguras, tāpat kā pārējie vīri, viņš nesa silto zvērādu, kura tika izmantota arī gulēšanai. Bet viņam pie jostas karājās vairākas kules, un ar tādu pašu ādas segu kā sievietēm viņam pie muguras bija piestiprināts liels, izspīlēts priekšmets.
Viņa sejas kreisā puse bija atbaidoši rētaina, kreisās acs nebija vispār, bet labajā acī mirdzēja gudrība un vēl kas vairāk. Kaut arī vīrs kliboja, viņš kustējās ar graciozitāti, stājā bija jaušama gudrība un pārliecība par savu īpašo stāvokli klanā. Viņš bija Mogurs, visvarenākais burvis, visu klanu visvairāk godātais un cienītais svētais vīrs. Vīrs bija pārliecināts, ka nederīgais ķermenis viņam dots tādēļ, lai viņš varētu ieņemt starpnieka vietu saziņā ar garu pasauli, nevis atrastos klana priekšgalā. Daudzējādā ziņā viņam bija lielāka vara nekā jebkuram vadonim, un viņš to apzinājās. Vienīgi tuvākie radinieki atcerējās dzimšanas brīdī viņam doto vārdu un sauca to šajā vārdā.
- Kreb, - Iza sasveicinoties teica un apsveica viņa parādīšanos ar žestu, kas nozīmēja, ka viņa priecājas, ka tas ir viņai pievienojies.
- Iza? - Mogurs ar jautājošu žestu norādīja uz bērnu, ko viņa nesa. Sieviete pavēra segu, un Krebs cieši aplūkoja mazo, pietvīkušo sejiņu. Viņa acs slīdēja lejup uz pietūkušo kāju un strutojošo ievainojumu, pēc tam atpakaļ uz zāļu sievu un izlasīja viņas acīs to, ko tās gribēja teikt. Meitene vaidēja, un Kreba izteiksme atmaiga. Viņš atzinīgi pamāja.
- Labi, - viņš teica. Vārda skaņa bija zema un nāca no rīkles. Viņš parādīja žestu, kas nozīmēja: "Pietiekami daudzi ir miruši."
Krebs stāvēja blakus Izai. Viņam nebija jārīkojas saskaņā ar pieņemtajiem noteikumiem, kas noteica katra klana locekļa atrašanos un statusu; viņš varēja soļot blakus ikvienam, tai skaitā vadonim, ja viņš tā vēlējās. Mogurs stāvēja pāri un atstatus no klana striktās hierarhijas.