VIŅPUS DZIĻĀ MEŽA
MALASZEMES HRONIKAS
"Katra "Viņpus dziļā meža" nodaļa ir pārpilna ar darbību un piedzīvojumiem. Autoru aizrautības pilnā un neiegrožotā iztēle, kā arī ilustrācijas atgādina Lūisa Kerola stāstus par Alisi. Tu neesi Citāds, bet īpašs; Nebaidies uzdot Jautājumus; Ārējais Izskats vēl nav Vfe; Laipnību var Sastapt Negaidītās Vietās… Šīs ir dažas no optimistiskām domām, kuras var atrast šajā grāmatā."
Starburst
"Izdomas bagāta fantāzija… pēc ilgiem laikiem viena no aizraujošākajām sadarbībām starp rakstnieku un ilustrētāju."
Literary Review
"Apvieno šaušalīgo un absurdo, lai radītu ilgstoša murga gaisotni… Šis darbs ir tik. aizraujošs, Stjuarta iztēle ir tik auglīga, viņa valodas mīlestība tik izdomas bagāta, ka, manuprāt, katram bērnam vecumā no 9 līdz 11 gadiem vajadzētu piešķirt pa vienam šīs grāmatas eksemplāram. "
Interzone
"Strauji risinās darbība… lieliski tintes zīmējumi… Tā kā šī ir pirmā no iecerētās grāmatu sērijas, gaidīsim nākamo."
The Observer
.
.
.
IEVADS
Kaut kur tālu, tālu, izvirzījusies pāri tukšumam tai apakšā, kā milzīga akmens kuģa priekšgals slejas Malaszeme. Ūdens straume nebeidzami plūst pār klints malu, kur tā veido pārkāri.
Upe šeit ir plata un ūdeņiem bagāta, tā krāc, krizdama lejup mutuļojošā miglas nebūtībā. Grūti noticēt, ka upe - kā jebkas cits, kas ir liels un skaļš, un paša svarīguma pilns, - jebkad būtu bijusi citāda. Tomēr Malūdens upes izcelsme diez vai varētu būt vēl pieticīgāka.
Tās izteka atrodas tālu iekšzemē, augstu tumšajā un baisajā Dziļajā mežā. Tā ir maza, burbuļojoša lāmiņa, no kuras plūst strūkliņa, mazliet platāka par virvi, kas tek lejup pa smilšainas grants gultni. Tās niecīgumu tūkstoškārt pavairo paša Dziļā meža varenība.
Tumšais un ļoti noslēpumainais Dziļais mežs ir skarba un bīstama vieta tiem, kas to dēvē par savām mājām. Un tāda tā ir daudziem. Meža troļļiem, slakteriem, goblinpuišiem, negantajām alu dūkņām: neskaitāmas ciltis un savādi grupējumi tik tikko spēj izdzīvot retinātajā saules gaismā un mēness blāzmā zem meža augstās lapotnes kupola.
Dzīve te ir grūta un daudzu briesmu pilna - šaušalīgas būtnes, gaļēdāji koki, lielu un mazu uzbrukt kāru, niknu zvēru bari. Tomēr mežs var nest ari labumu, jo tajā augošie sulīgie augļi un staltie koki tiek augstu vērtēti. Debesu pirāti un Tirgoņu apvienība sacenšas par tirdzniecību, un viņu savstarpējās cīņas notiek augstu virs tumši zaļajām koku galotnēm.
Tur, kur zemu nolaižas mākoņi, atrodas Maliene, neauglīga tukšaine, kur mutuļo miglas, gari un murgi. Tos, kuri apmaldās Malienē, sagaida viens no diviem iespējamiem likteņiem. Veiksmīgākie, neko neredzot, aizmaldīsies līdz klints malai un nokritīs, tā sagaidot nāvi. Neveiksmīgie nonāks Krēslas mežā.
Sava nebeidzamā zeltainā mijkrēšļa apspīdēts, Krēslas mežs ir apburošs, tomēr arī bīstams. Gaisotne tur ir skur- binoša, tā reibina. Tiem, kuri ieelpo šo gaisu pārāk ilgi, iziet no prāta, kāpēc viņi vispār nākuši Krēslas mežā kā nomaldījušies bruņinieki senaizmirstos meklējumos, ar mieru atteikties no dzīves, ja vien dzīve atteiktos no viņiem.
Reizēm smagnējo rāmumu iztraucē spēcīgas vētras, kas Malaszemei brāžas virsū no apakšas. Šīs vētras, kuras Krēslas mežs pievelk kā magnēts dzelzs skaidiņas, kā liesma naktstauriņus, riņķo kvēlojošajās debesīs - reizēm pat dienām ilgi. Dažas no šīm vētrām ir īpašas. To zibeņu spērieni rada vēt- rasfraksu, vielu, kas ir tik vērtīga, ka arī tā - par spīti Krēslas meža šaušalīgajām briesmām - iedarbojas kā magnēts, kā liesma uz tiem, kas vēlas to iegūt.
Zemākajā joslā Krēslas mežs dod vaļu Dumbrājam. Tā ir smirdīga, piesārņota vieta, ko padara riebīgu zampa 110 Lejaspilsētas fabrikām un metāllietuvēm, kuras izsūknējušas un izgāzušas te savus atkritumus tik ilgi, ka šī zeme ir mirusi. Un tomēr - tāpat kā visur citur Malaszemē - arī te kāds dzīvo. Tie ir ložņas, pabiras sārtām acīm un izbalējuši tikpat gaiši kā vietējā apkaime. Daži no tiem darbojas kā ceļveži, kas izvada savus gūstekņus caur vientulīgo ainavu ar indīgajiem gāzu izmešiem un dubļu akačiem un tad laupa tiem acu gaismu un pamet tos viņu liktenim.
Tie, kuriem izdodas veikt ceļu pāri Dumbrājam, nonāk pussagruvušu būdu un nolaistu graustu labirintā, kas no abām pusēm ieskauj Malūdens upi. Tā ir Lejaspilsēta.
Tās iedzīvotāju kopumu veido visas Malaszemes dīvainās tautības, radījumi un ciltis, kas iespiestas pilsētas šaurajās ielās. Tā ir netīra, pārapdzīvota un bieži vardarbības pilna, toties Lejaspilsēta ir arī visas saimnieciskās darbības centrs - gan atklātībā, gan slepenos darījumos. Tā san, tā rosās, tā ir enerģijas pārpilna. Ikvienam, kas tajā dzīvo, ir kāds īpašs arods, kas pakļauts attiecīgai apvienībai un atrodas noteiktā rajonā. Tas noved pie intrigām, sazvērestībām, skarbas konkurences un nebeidzamiem strīdiem - rajons ar rajonu, apvienība ar apvienību, tirgotājs ar savu sāncensi tirgotāju. Vienīgais, kas viņus visus apvieno Brīvo tirgoņu apvienībā, ir viņu kopīgās bailes no debesu pirātiem, kuri pārvalda debesis virs Malaszemes savos brīvi gaisā peldošajos kuģos un aplaupa katru nelaimīgo tirgoni, kas gadās viņu ceļā.
Lejaspilsētas centrā atrodas liels dzelzs gredzens, no kura gara un smaga ķēde - reizēm nostiepta, reizēm vaļīga - stiepjas augšup pret debesīm. Tās galā ir liela lidojoša klints.
Tāpat kā visi citi Malaszemes planējošie akmeņi, tā cēlusies Akmeņu dārzos - izspraucās no zemes, auga, no apakšas to stūma uz augšu jauni, tai apakšā augoši akmeņi, klintij kļūstot aizvien lielākai. Ķēdi tai piestiprināja tad, kad tā kļuva diezgan liela un viegla, lai paceltos debesis. Uz tās ir uzbūvēta lieliskā Sanktafraksas pilsēta.
Sanktafraksa ar augstajiem, smailajiem torņiem, ko savieno gaisa tilti un pārejas, ir zinību šūpulis. Tajā dzīvo akadēmiķi, alķīmiķi un mācekļi, tā ir apgādāta ar bibliotēkām, laboratorijām un lekciju telpām, ēdnīcām un sabiedriskām istabām. Apgūstamie priekšmeti ir tikpat neskaidri, cik nenovīdīgi tie netiek atklāti, un, par spīti veclaiku mācību labsirdības garam, Santafraksa ir verdošs sāncensības, sazvērestību un pretdarbību, skarbas kliķu cīņas katls.
Dziļais mežs, Maliene, Krēslas mežs, Dumbrājs un Akmeņu dārzi. Lejaspilsēta un Sanktafraksa. Malūdens upe. Vārdi ir kaitē.
Tomēr aiz katra no šiem nosaukumiem ir tūkstošiem stāstu - stāsti, kas iemūžināti senajos ruļļos, stāsti, kas nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdos, stāsti, ko stāsta pat vēl tagad.
Tas, kas seko turpmāk, ir tikai viens no šiem stāstiem.
PIRMĀ NODAĻA
KOKTVERU
NAMINŠ
Zarēns sēdēja uz gridas mātei starp ceļiem, ieritinādams kāju pirkstus paklāja biezajā aitas vilnā. Namiņā bija vēsi, vilka caurvējš. Zarēns paliecās uz priekšu un atvēra krāsniņas durvis.
"Es gribu tev pastāstīt, kā tu dabūji savu vārdu," viņa māte teica.
"Bet es šo stāstu zinu, Manumāt," Zarēns iebilda.
Spelda nopūtās. Zarēns sajuta viņas silto elpu sev uz pakauša un saoda marinētos ceļašķus, ko viņa bija ēdusi pusdienās. Viņš sarauca degunu. Tāpat kā daudzi citi ēdieni, ko meža troļļi ēda ar baudu, Zarēnam ceļašķi riebās, īpaši - marinēti. Tie bija gļotaini un smirdēja pēc vecām olām.