"Šoreiz būs mazliet citādi," viņš dzirdēja māti sakām. "Šoreiz es stāstu pabeigšu."
Zarēns sarauca pieri. "Man likās, ka beigas es jau esmu dzirdējis."
Spelda pabužināja dēla biezos, melnos matus. Viņš tik ātri ir izaudzis, viņa domāja un norausa asaru no sava mīkstā, apaļā deguna. "Stāstam var būt vairākas beigas," viņa skumji
noteica, vērodama uguns sarkano gaismu apspīdam Zarēna augstos vaigu kaulus un smailo zodu. "Jau no brīža, kad piedzimi," viņa iesāka, kā sāka allaž, "tu biji citāds…"
Zarēns pamāja ar galvu. Tas bija tik mokoši bijis, tik mokoši - būt citādam, kamēr viņš auga. Tomēr tagad tas viņu uzjautrināja, iedomājoties vecāku pārsteigumu, kad viņš parādījās pasaulē: ar tumšiem matiem, zaļām acīm, gludu ādu un jau tad ar meža trollim neparasti garām kājām. Viņš cieši vērās ugunī.
Vējmalka dega ļoti labi. Sarkanas liesmas kvēloja visapkārt celma pagalēm, tām sasitoties un valstoties krāsns iekšpusē.
Meža troļļiem bija dažādu veidu malka, no kuras izvēlēties, un katram veidam bija savas noteiktas īpašības. Piemēram, smaržmalka dega ar tādu aromātu, ka ikviens, kas to ieelpoja, iemiga sapņu pilnā miegā, turpretī sidra-
baini zilganās krāsas žūžubišu koka malka dziedāja, liesmām apņemot tās mizu, - dīvainas, skumjas dziesmas tās bija un ne jau visiem pa prātam. Un tad vēl bija asinsozols kopā ar tā parazītisko pavadoni, dzelkšņotu ložņaugu, kas pazīstams kā piķa vītenis.
Asinsozola iegūšana bija bīstama. Katrs meža trollis, kas nepārzināja meža paradumus, varēja beigt mūžu, apmierinot koka kāri pēc gaļas, jo asinsozols un piķa vītenis bija divas no lielākajām briesmām tumšajā un bīstamajā Dziļajā mežā.
Protams, asinsozola malka deva daudz siltuma, un tā ne smaržoja, ne dziedāja, bet tas, kā tā degot gaudoja un brēca, atbaidīja visus, izņemot dažus. Nē, starp meža troļļiem vēj- malka noteikti bija visplašāk lietotā. Tā labi dega, un viņiem tās sarkanā blāzma šķita nomierinoša.
Zarēns nopūtās, Speldai turpinot stāstu. Viņas balss bija augsta, bet nāca no rīkles; šķita, ka tā burbuļo viņai kakla dziļumā.
"Četru mēnešu vecumā tu jau staigāji," viņa teica, un Zarēns saklausīja lepnumu mātes vārdos. Vairums meža troļļu bērnu pārvietojās četrrāpus līdz astoņpadsmit mēnešu vecumam.
"Bet…" Zarēns klusi iečukstējās. Pret paša gribu atkal iesaistīts stāstā, viņš jau gaidīja nākamo daļu. Bija pienācis laiks teikt "bet". Ik reizi, kad tas pienāca, Zarēns nodrebi- nājās un aizturēja elpu.
"Bet," viņa teica, "lai gan fiziski tu biji tik tālu priekšā citiem, tu negribēji runāt. Tu biji jau trīs gadus vecs, un neviena paša vārda!" Viņa pagriezās apkārt krēslā. "Un man nav tev jāsaka, cik nopietni tas var būt."
Viņa māte vēlreiz nopūtās. Zarēns vēlreiz riebumā savilka seju. Viņš atminējās kaut ko tādu, ko Birkmatis bija teicis: "Tavs deguns zina, kur tu iederies." Zarēns to bija sapratis tā, ka viņš vienmēr pazīs savas mājas neatkārtojamo smaržu. Bet ja nu viņš kļūdījās? Ja nu gudrais vecais ozolu elfs bija teicis - kā parasti aplinkus -, tāpēc ka viņa degunam nepatika, ko tas saož, tās nebija viņa mājas?
Ar vainas apziņu Zarēns norija siekalas. To viņš bija vēlējies tik bieži, gulēdams uz savas lāviņas pēc vēl vienas dienas, kad bija ticis ķircināts un izsmiets, un iebiedēts.
Aiz loga saule grima zemāk sīku mākoņu izraibinātajās debesīs. Dziļā meža priežu robainie stāvi zaigoja kā sastingušas zibens šautras. Zarēns zināja, ka sāks snigt, iekams tēvs vakarā atgriezīsies.
Viņš domāja par Tantemu tur Dziļajā mežā tālu aiz enkura koka. Varbūt tieši šobrīd viņš iecirta cirvi asinsozola stumbrā. Zarēns nodrebinājās. Tēva stāsti par koku gāšanu bija uzdzinuši viņam dziļas šausmas daudzos vakaros, kad gaudoja vējš. Lai gan viņš bija meistarīgs kokgriezējs, Tantems Koktveris lielāko daļu naudas nopelnīja, nelikumīgi labojot debesu pirātu kuģus. Tas nozīmē, ka jālieto lidojošs koks, - un vislidojošākais koks bija asinsozols.
Zarēns nebija drošs, kādas ir tēva jūtas pret viņu. Kad vien Zarēns pārnāca namiņā ar asiņojošu degunu vai uz- dauzītu aci, vai ar mestajiem dubļiem notraipītās drēbēs, viņš gribēja, lai tēvs viņu apskauj un remdē sāpes. Tantems darīja nevis to, bet mēdza dot padomus un uzstādīt prasības.
"Liec asiņot viņu deguniem," viņš reiz teica. "Uzdauzi zilas viņu acis. Un apmētā nevis ar dubļiem, bet ar mēsliem! Parādi viņiem, no kādas vielas tu esi taisīts."
Vēlāk, ziežot hailogu ziedi uz viņa zilumiem, māte mēdza skaidrot, ka Tantems vienīgi rūpējoties, lai viņš būtu sagatavots skarbajai dzīvei ārpusē. Bet Zarēnu tas nepārliecināja. Tantema acīs viņš bija redzējis nevis rūpes, bet nicinājumu.
Zarēns izklaidīgi tina savu garo, tumšo matu šķipsnu vēl un vēlreiz ap pirkstu, kamēr Spelda turpināja savu stāstu.
"Vārdi," viņa teica. "Kur mēs, meža troļļi, būtu bez tiem? Tie savalda mežonīgās lietas Dziļajā mežā, tie dod mums sevis apziņu. Nekad nav ēsta zupa, kurai nav vārda, kā mēdz teikt. Ak, Zarēn, kā es raizējos, kad triju gadu vecumā tev vēl nebija sava vārda."
Zarēns nodrebinājās. Viņš zināja, ka ikviens meža trollis, kas nomira bez vārda, tika nolemts uz mūžīgiem laikiem atklātajās debesīs. Nelaime bija tā, ka vārda došanas rituāls nevarēja notikt, iekams bērns nebija izrunājis pirmo vārdu.
"Vai tiešām es biju tik kluss, Manumāt?" jautāja Zarēns.
Spelda novērsās. "Ne vārds nenāca pār tavām lūpām. Man likās, varbūt tu esi tāds kā tavs vecvectēvs Vīzils.
Viņš arī nekad nerunāja." Viņa nopūtās. "Tā nu tavā trešajā dzimšanas dienā es nolēmu tev tik un tā sarīkot rituālu. Es…"
"Vai vecvectēvs Vīzils izskatījās līdzīgs man?" Zarēns pārtrauca.
"Nē, Zarēn," teica Spelda. "Nekad nav bijis neviena Kok- tvera - nedz kāda cita meža troļļa -, kas būtu izskatījies līdzīgs tev."
Zarēns pavilka matu grīsti. "Vai es esmu neglīts?" viņš jautāja.
Spelda iespurdzās. To darot, viņas mīkstie vaigi piepūtās un mazās, pelnu pelēkās acis pazuda ādas krokās. "Man tā neliekas," viņa teica. Viņa paliecās uz priekšu un ar savām garajām rokām apskāva Zarēnu ap krūtīm. "Tu vienmēr būsi mans glītais puisītis." Viņa apklusa. "Tā, kur es paliku?"
"Pie vārda došanas rituāla," Zarēns viņai atgādināja.
Viņš šo stāstu bija dzirdējis tik bieži, ka vairs nebija drošs, ko varēja atcerēties un kas viņam bija izstāstīts. Kad uzlēca saule, Spelda sāka iet pa labi iestaigāto taku, kas veda uz enkura koku. Tur viņa piesēja vienu virves galu pie tā masīvā stumbra un devās tumšajā mežā. Tas bija bīstami ne vien neredzamo briesmu dēļ, kas uzglūnēja l&tĒŪ Dziļajā mežā, bet ari tās iespējas CL s»> dēļ, ka virve vienmēr varēja pārtrūkt pret kādu siekstu. Meža troļļu lielākās bailes bija apmaldīties.
Tie, kas nomaldījās no takas un pazaudēja ceļu, tika pakļauti drūmglūņu uzbrukumiem - niknākajiem no plēsīgajām būtnēm Dziļajā mežā. Visi meža troļļi dzīvoja pastāvīgās bailēs no tikšanās ar šo baismīgo zvēru. Spelda pati bija bieži baidījusi savus vecākos bērnus ar stāstiem par šo meža bubuli. "Ja tu vēl būsi tik nerātns meža trollis," viņa mēdza teikt, "tevi noķers drūmglūnis!"
Spelda gāja tālāk un tālāk Dziļajā mežā. Visapkārt mežs atbalsoja noslēpušos zvēru gaudošanu un rēcienus. Viņa satvēra pirkstos kaklā pakarinātos laimi nesošos amuletus un lūdzās, kaut drīz un sveika atgrieztos.