Beidzot virve bija galā, Spelda izvilka nazi - vārda dodamo nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Nazis bija svarīgs. Tas bija īpaši gatavots viņas dēlam, tāpat kā nažus gatavoja visiem meža troļļu bērniem. Tie bija nepieciešami vārda došanas rituālā, un, kad jaunieši kļuva pilngadīgi, katram vai katrai iedeva īpašumā viņa vārda dodamo nazi.
Spelda cieši satvēra spalu, pasniedzās uz priekšu un, kā norise to prasīja, nošķēla gabalu no tuvākā koka. Tieši šis mazais Dziļā meža gabaliņš atklās viņas bērna vārdu.
Spelda darbojās ātri. Viņa pārāk labi zināja, ka cirtiena skaņas varētu pievilināt ziņkārīgu, iespējams, nāvi nesošu uzmanību. Kad bija beigusi, viņa pasita koku padusē, aizsteidzās atpakaļ cauri mežam, atraisījās no enkura koka un atgriezās namiņā. Tur viņa divreiz nobučoja koka gabalu un iemeta to ugunī.
"Ar taviem brāļiem un māsām viņu vārdi nāca uzreiz," Spelda paskaidroja. "Zāļzirnis, Līdzašķis, Pūkošņa; tik skaidri, cik vien var gribēt. Bet ar tevi - koks tikai sprēgāja un šņāca. Dziļais mežs bija atteicies dot tev vārdu."
"Un tomēr man ir vārds," teica Zarēns.
"Tiešām ir," piekrita Spelda. "Pateicoties Birkmatim."
Zarēns pamāja ar galvu. Viņš tik labi atcerējās šo notikumu. Birkmatis bija nupat atgriezies ciematā pēc ilgas prombūtnes. Zarēns atcerējās, cik ļoti meža troļļi bija priecājušies, ka ozolu elfs atkal ir starp viņiem. Jo Birkmatis, kas labi pārzināja meža paradumu smalkumus, bija viņu padomdevējs, viņu orākuls. Ar savām raizēm meža troļļi gāja pie viņa.
"Zem viņa vecā žūžubišu koka jau bija krietni prāvs bariņš, kad mēs ieradāmies," Spelda stāstīja. "Birkmatis sēdēja savā tukšajā kāpurputna ligzdas kokonā, spriezdams par to, kur viņš bijis un ko redzējis savos ceļojumos. Bet tajā brīdī, kad ieraudzīja mani, viņš plati iepleta acis un pagrieza ausis. "Kas noticis?" viņš jautāja.
Un es viņam izstāstīju. Es viņam izstāstīju visu. "Dieva dēļ, saņemies," viņš teica. "Saki man," viņš jautāja. "Kas ir tas tur mazulim ap kaklu?"
"Tā ir viņa miera clrāniņa," es teicu. "Viņš nevienam neļauj to aiztikt. Un viņš arī negrib no tās šķirties. Viņa tēvs reiz mēģināja - teica, ka puika esot par lielu tādām bērnišķīgām lietām. Bet viņš tikai sarāvās kamolā un raudāja, un raudāja, līdz mēs to atdevām viņam atpakaļ.""
Zarēns zināja, ka tagad nāca viņa kārta. Viņš to jau agrāk bija tik daudz reižu dzirdējis.
"Tad Birkmatis teica: "Iedod to man," - un raudzījās tev acīs ar savām lielajām, melnajām acīm - visiem ozolu elfiem ir tādas acis. Viņi var redzēt tās daļas no pasaules, kas citiem paliek apslēptas."
"Un es viņam iedevu savu miera drāniņu," nočukstēja Zarēns. Pat tagad viņam nepatika, ka to kāds aizskar, un viņš to bija cieši apsējis ap kaklu.
"Tu to izdarīji," turpināja Spelda. "Un līdz šai dienai es tik tikko varu tam noticēt. Bet tas vēl nebija viss, ak, nē."
"Ak, nē," atsaucās Zarēns.
"Viņš paņēma tavu drāniņu un it kā noglāstīja to, tā maigi, it kā drāniņa būtu dzīva radība, un tad viņš ar pirksta galu vilka pa tās rakstu, pavisam vieglītiņām. "Žūžubišu koks," viņš beidzot teica, un es redzēju, ka viņam ir taisnība. Es vienmēr biju domājusi, ka tas ir tikai glīts raksts - visi tie līkumi un rotājumi -, bet nē, tas tiešām bija žūžubišu koks, skaidri un gaiši."
Zarēns iesmējās.
"Un dīvaini bija tas, ka tev nekas nebija pretī, ka vecais Birkmatis pieskaras tavai drāniņai. Tu tikai sēdēji pavisam nopietns un kluss. Tad viņš tev atkal uzmeta skatu un klusi teica: "Tu esi daļa no Dziļā meža, klusējošais. Vārda došanas rituāls nav izdevies, bet tu esi daļa no Dziļā meža… Daļa no Dziļā meža," viņš atkārtoja, un viņa acis kļuva blāvas. Tad viņš pacēla galvu un plaši iepleta rokas. "Viņa vārds būs…""
"…Zarēns!" iesaucās Zarēns, nespēdams ciest klusu ne mirkli ilgāk.
"Tā tas bija," iesmējusies teica Spelda. "Tā tu teici, tieši tā. Zarēns! Pirmais vārds, ko tu izrunāji. Un tad Birkmatis teica: "Tev viņš labi jāpieskata, jo šis zēns ir īpašs.""
Nevis citāds, bet īpaši Tas bija viens no apstākļiem, kas viņam bija devis sparu, kad pārējie meža troļļu bērni bija tik nežēlīgi viņu kaitinājuši. Neviena diena nebija pagājusi bez šādas vai tādas sadursmes. Bet visbriesmīgākā reize bija tā, kad pret viņu vērsās liktenīgās pūšļabumbas spēles laikā.
Pirms tam Zarēnam šī spēle bija patikusi. Ne jau tā, ka viņam tā būtu ļoti labi padevusies, bet viņu vienmēr aizrāva pakaļdzīšanās satraukums - jo pūšļabumba bija spēle, kurā nācās daudz skraidīt apkārt.
To spēlēja lielā zemes laukumā starp ciemata nomali un mežu. Laukumu visos virzienos šķērsoja taciņas, kuras ieminušas jauno meža troļļu paaudzes. Starp šiem kailajiem celiņiem zāle auga kupla un gara.
Spēles noteikumi bija vienkārši. Sacentās divas komandas, tajās bija tik meža troļļu, cik vien vēlējās spēlēt. Mērķis bija noķert pūšļabumbu - ar sauspupiņām piebērtu aun radža pūsli - un noskriet divpadsmit soļus, skaļi skaitot līdzi. Ja tas izdevās, tika atļauts izdarīt metienu pa vidū esošo grozu, un tā varēja dubultot punktu skaitu. Bet, tā kā zeme bieži bija slidena, pūšļabumba vienmēr gluma un visa pretinieku komanda centās bumbu izraut no rokām, tas nebija tik viegli, kā izklausās. Astoņos gados, kopš Zarēns spēlēja šo spēli, viņam ne reizi nebija izdevies bumbu iemest.
Tajā rītā nevienam īsti neveicās. Stiprs lietus bija pārplūdinājis laukumu, un spēle tika te pārtraukta, te atsākta,
jo ik pa brīdim meža troļļi cits pēc cita noslīdēja no kādas dubļainās takas.
Tikai trešajā ceturtdaļā pūšļabumba nokrita tik tuvu Za- rēnam, ka viņš to varēja satvert un sākt skrējienu. "VIENS, DIVI, TRĪS…" viņš sauca, piespiedis pūšļabumbu ar kreisās rokas elkoni pie sāna un joņodams pa taciņām, kas veda uz laukuma vidu. Jo tuvāk grozam nonāca, kad tika līdz divpadsmit, jo vieglāk bija iemest bumbu.
"ČETRI, PIECI…" Priekšā pusducis pretinieku komandas spēlētāju nāca viņam virsū. Viņš aizdrāzās pa taciņu uz kreiso pusi. Pretinieki dzinās viņam pakaļ.
"SEŠI, SEPTIŅI…"
"Man! Zarēn, man!" sauca vairāki viņa komandas spēlētāji. "Piespēlē!"
Bet Zarēns nepiespēlēja. Viņš gribēja iemest grozu. Viņš gribēja dzirdēt savu komandas biedru gaviles, just, kā to rokas uzsit viņam pa muguru. Vienu vienīgu reizi viņš gribēja būt varonis.
"ASTOŅI, DEVIŅI…"
Viņš bija pilnīgi ielenkts.
"PIESPĒLĒ MAN!" viņš izdzirda. Tas bija Rupjoglis, kas sauca no laukuma tālākās malas. Zarēns saprata: ja bumbu tagad pasviestu viņam, tad draugam būtu laba izdevība iegūt komandai punktus. Bet no tā nebija nekāda labuma. Atcerējās tos, kas iemeta grozu, nevis tos, kas palīdzēja gūt punktus. Zarēns gribēja, lai visi atcerētos, ka viņš iemetis grozu.
Viņš apstājās. Puse pretinieku komandas bija gandrīz viņu ielenkuši. Viņš nevarēja tikt uz priekšu. Viņš nevarēja tikt atpakaļ. Viņš paskatījās uz grozu. Tik tuvu un tomēr tik tālu, un viņš gribēja iemest to grozu. Viņš to gribēja vairāk par visu.
Pēkšņi likās, ka kāda balstiņa viņa galvā saka: "Kur ir tā ķibele? Noteikumos nekas nav teikts par turēšanos uz takas." Zarēns atskatījās uz grozu un satraukts norija siekalas. Nākamajā brīdī viņš izdarīja to, ko neviens meža trollis nekad nebija darījis: viņš nogāja no takas. Garā zāle sitās ap kailajiem stilbiem, viņam lēkšojot uz groza pusi.