"Lielais paldies," viņš nosprauslājās.
"Viņi ir uztraukušies, vairāk nekas," viņam aiz muguras atskanēja balss. Zarēns atskatījās. Tur stāvēja kāda slakteru meitene, viņas seju apgaismoja lāpas plīvojošā liesma. Viņa pieskārās pierei un pasmaidīja. Zarēns pasmaidīja pretī.
"Es esmu Cīpsla," viņa teica, "Skrimslis ir mans brālis. Viņš bija pazudis trīs naktis."
"Kā tev liekas, vai ar viņu viss būs kārtībā?" jautāja Zarēns.
"Ja vien viņam iedabūs iekšā pretindi, iekams viņš uzsprāgs," viņa teica.
"Uzsprāgs!" iesaucās Zarēns, mēģinādams nedomāt, kas būtu varējis notikt, ja viņi būtu pacēlušies debesīs.
Cīpsla pamāja ar galvu. "Inde pārvēršas par karstu gaisu. Un katrs var uzņemt vienīgi kādu daudzumu karsta gaisa," viņa drūmi piebilda. Viņai aiz muguras atskanēja gonga skaņa. "Nāc," viņa teica. "Tu izskaties izsalcis. Tūlīt pasniegs lielo maltīti."
"Lielo maltīti?" brīnījās Zarēns. "Bet ir taču nakts vidus."
"Protams," apjukusi teica Cīpsla. "Jūs laikam ēdat lielo maltīti pašā dienas vidū," viņa teica un iesmējās.
"Jā," teica Zarēns. "Īstenībā ēdam gan."
Cīpsla papurināja galvu. "Jūs esat dīvaini!" viņa teica.
"Nē," Zarēns iesmējās, sekodams viņai starp kokiem. "Es esmu Zarēns!"
Kad Zarēna acīm pavērās ciemats, viņš apstājās un cieši skatījās. Te viss bija tik ļoti atšķirīgs no viņa ciemata. Slakteri dzīvoja zemās būdiņās, nevis koka namiņos. L'n meža troļļu namiņi bija apjumti ar vējkoku, lai tie būtu vieglāki, turpretī slakteri būdiņām bija izmantojuši blīvu svinkoku, kas tās cieši piesaistīja pie zemes. Viņu mitekļiem nebija durvju, tikai biezi aunradžu ādas aizkari, kas bija domāti, lai nelaistu iekšā drēgnumu, nevis kaimiņus.
Cīpsla veda Zarēnu uz ugunskuru, kuru viņš pirmīt bija pamanījis starp augstajiem koku zariem. Milzīgs un karsts tas dega uz apaļa akmens paaugstinājuma pašā ciemata vidū. Zarēns izbrīnīts paskatījās atpakaļ. Lai gan ciemata ārpusē sniegs sniga biezām pārslām, iekšpusē no tā nebija ne miņas. Liesmojošās uguns siltuma kupols bija tik spēcīgs, ka izkausēja sniegu un nekas no tā nepalika pāri.
Četri gari galdi uz steķiem, uzklāti maltītei, veidoja kvadrātu ap ugunskuru. "Sēdi, kur gribi," teica Cīpsla, nomezdamās sēdus.
Zarēns apsēdās viņai blakus un skatījās rūcošajās liesmās. Lai gan uguns kurējās ar lielu jaudu, visas pagales palika uz zemes.
"Par ko tu domā?" viņš izdzirda Cīpslu jautājam.
Zarēns nopūtās. "Tur, no kurienes es nāku, mēs kurinām lidojošu malku - zini, vējmalku, žūžubišu koka malku. Viss jau ir labi, bet jākurina krāsnī. Es… es nekad neesmu redzējis tādu ugunskuru laukā."
Cīpsla izskatījās norūpējusies. "Vai tu negribi iet iekšā?"
"Nē!" atsaucās Zarēns. "Ne jau to es gribēju teikt. Tas ir jauki. Mājās - nu, tur, kur es uzaugu, - visi nozūd namiņos, kad ir auksti. Tā var būt ļoti vientulīgi, kad pieturas slikts laiks." Zarēns nepiebilda, ka viņš juties visai vientuļš arī citkārt.
Tikmēr visi soli bija aizņemti un tālākajā galā jau tika pasniegts pirmais ēdiens. Sajutis gardo smaržu, Zarēns saprata, cik izsalcis viņš bija.
"Es pazīstu šo smaržu," viņš teica. "Kas tas ir?"
"Man liekas, tildera desiņu zupa," teica Cīpsla.
Zarēns pasmaidīja pie sevis. Protams. Šī zupa bija gardums, kuru pieaugušie meža troļļi dabūja ēst Vodgisa naktī. Ik gadu viņam bija gribējies uzzināt, kā tā garšo. Tagad viņš to nobaudīs.
"Paņem nost elkoni, mīļais," no mugurpuses atskanēja balss. Zarēns atskatījās. Tur stāvēja veca sieviete ar smeļamo kausu labajā rokā un apaļu podu kreisajā. Ieraudzījusi Zarēnu, viņa strauji parāvās atpakaļ, smaids pazuda, un viņa īsi iekliedzās. "Spoks!" viņa noelsās.
"Viss kārtībā, vecmamm Tatem," teica Cīpsla, paliekusies uz priekšu. "Tas ir Zarēns. Viņš ir no Ārpuses. Tieši viņam mums jāpateicas par Skrimšļa dzīvības glābšanu."
Vecā sieviete cieši raudzījās uz Zarēnu. "Tas biji tu, kas atveda Skrimsli atpakaļ pie mums?" viņa jautāja.
Zarēns pamāja ar galvu. Vecā sieviete pieskārās pierei un palocījās. "Laipni lūdzu," viņa teica. Tad viņa pacēla abas rokas augstu gaisā un ar smeļamo kausu skaļi piesita pie zupas poda. "Klusumu!" viņa iesaucās. Viņa uzkāpa uz sola un paskatījās uz gaidošo seju kvadrātu. "Mūsu vidū ir varonīgs jauns puisis, vārdā Zarēns. Viņš izglāba mūsu Skrimsli un pārveda viņu atpakaļ pie mums. Es gribu, lai jūs visi paceltu glāzes un sveiktu viņu mūsu vidū."
Visapkārt galdam slakteri - gan jauni, gan veci - piecēlās, pieskārās katrs savai pierei, pacēla glāzes un sauca: "Laipni lūdzam, Zarēn!"
Zarēns kautrīgi nodūra acis. "Tas nebija nekas liels," viņš nomurmināja.
"Un tagad," sacīja vecmamma Tatema, atkal nokāpdama zemē. "Esmu pārliecināta, ka tu esi izsalcis. Loki tik iekšā, mīļais," viņa teica, liedama zupu Zarēna bļodiņā. "Un paskatīsimies, vai mums izdosies dabūt kādu sārtumu tev vaigos," viņa piebilda.
Desiņu zupa garšoja tikpat labi, kā bija smaržojusi. Buljonā, kam pieliktas garšvielas skrubuļi un oranžzāle, desiņas tika vārītas, līdz kļuva mīkstas, un zupa bija sātīga un ar spēcīgu garšu. Tas gan bija tikai sākums. Pēc tam sekoja sulīgi aunradža steiki, apvārtīti vircotos mez- glusakņu miltos un cepti tilderu eļļā; piedevās bija zemes- āboli un asie zilie salāti. Tad nāca medus trifeles un gravasogu putojums, un mazas, sīrupā mērcētas vafelītes. Zarēns nekad nebija tik labi ēdis, nedz arī tik daudz dzēris. Uz katra no četriem galdiem vidū stāvēja pa lielai krūkai ar mežābolu sidru, un Zarēna krūzei ne brīdi nebija jauts stāvēt tukšai.
Maltītei turpinoties, gaisotne kļuva aizvien trokšņaināka. Slakteri piemirsa savu viesi, un gaiss, kuru jau bija sasildījis liesmojošais ugunskurs, kļuva vēl siltāks no smiekliem un jokiem, no stāstu stāstīšanas un pēkšņi uzsāktām dziesmām. Un, kad parādījās pats Skrimslis, kam smagais pārbaudījums nemaz nebija kaitējis, visi vai sajuka prātā!
Viņi uzgavilēja, viņi aplaudēja, viņi auroja un svilpa, sarkanajām sejām spīdot spožajā uguns gaismā. Trīs vīri pielēca kājās un pacēla Skrimsli uz pleciem, un, kamēr tie nēsāja viņu riņķī apkārt, pārējie slakteri sita ar krūzēm pa galdu un savās zemajās, sīrupainajās balsīs dziedāja vienkāršu dziesmiņu.
"Sveiks, tu slakter zudušais, Sveiks kā gaidīts viesis, Sveiks, tu esi atgriezies, Izglābies no briesmām."
Šo pantiņu viņi atkārtoja vēl un vēl - ne visi reizē, bet kā kanonu, katram slakteru galdam sagaidot savu kārtu, lai sāktu dziedāt. Gaisu pildīja virmojošas harmonijas, skaistākas, nekā Zarēns jebkad bija dzirdējis. Nespēdams turēties pretī, viņš pievienojās. Viņš ritmā sita pa galdu ar savu krūzi un drīz dziedāja vārdus kopā ar visiem.
Pēc trešā riņķa ap galdiem vīri pienāca pie Zarēna. Tie apstājās viņam tieši aiz muguras un nocēla Skrimsli zemē. Zarēns piecēlās kājās un skatījās uz slakteru zēnu. Visi apklusa. Tad, nesakot ne vārda, Skrimslis pieskārās pats savai pierei, svinīgi pagāja uz priekšu pretī Zarēnam un pieskārām viņa pierei. Skrimšļa seja atplauka smaidā. "Tagad mēs esam brāļi."
Brāļi! Zarēns nodomāja. Ja vien… "Paldies, Skrimsli, bet… Uhūū!" viņš iesaucās, jo vīri pacēla viņu uz pleciem. Nedroši šūpodamies no vienas puses uz otm, Zarēns pasmaidīja, tad jau platāk un tad jau aiz prieka smējās, kamēr vīri nesa viņu apkārt galdam vienu, divas, trīs un četras reizes, aizvien ātrāk un ātrāk. Viņš apreibis skatījās lejup uz laimīgo sarkano seju jūkli, kuras staroja viņam pretī, un zināja, ka nekad nav juties tik laipni uzņemts kā šobrīd, šajā siltuma un draudzības ielokā, kāds Dziļajā mežā bija slakteru mājās. Būtu jauki, viņš domāja, ja es varētu palikt te.