Tas notika tā.
*
Mollija un Rokijs bija ieradušies Hārdvikas bāreņu namā pirms desmit gadiem. Baltais un melnais bērns.
Molliju Aderstones jaunkundze bija atradusi kartona kastē uz kādu durvju sliekšņa, bet Rokiju bērnu ratiņos garāžā aiz Braiersvilas policijas iecirkņa. Kāds bija izdzirdējis viņu nebalsī kliedzam.
Aderstones jaunkundzei nepatika zīdaiņi. Viņas izpratnē tie bija trokšņaini, smirdoši, čīkstoši radījumi, un no domas, ka kādreiz būtu jāmaina autiņi, viņai allaž kļuva nelabi. Tā nu Mollijas un Rokija pieskatīšanai tika nolīgta kāda kautrīga pilsētiņas atraitne Trinklberijas kundze, kura jau agrāk bija palīdzējusi tikt galā ar bāreņu nama bērniem. Un, tā kā Trinklberijas kundze vārdus bērniem deva pēc tā, kādās drēbēs tie bija atrasti, vai arī pēc bērnu atnesējiem piemēram, grozā atrastais autiņos ievīstītais bērns tika nodēvēts par Mozu Autiņu, cits par Atlasa Bruņinieku, jo bija tērpts naktskreklā ar atlasa jostu, arī Mollija un Rokijs saņēma itin savdabīgus vārdus.
Mollijas uzvārds Mūna nāca no firmas nosaukuma "Mūna mīkstās karameles", kas rozā un zaļā krāsā bija uzdrukāts uz viņas kartona kastes malām. Kad Trinldberijas kundze kastē bija atradusi sūkājamu karameli uz kociņa, viņa bērnu nosauca par Sūkājamo Mūnu. Kad nu Aderstones jaunkundze bija atteikusies atzīt Sūkājamo par bērna vārdu, Sūkājamā Mūna kļuva par Molliju Mūnu.
Rokija vārds bija ņemts tieši no viņa sarkanajiem bērnu ratiņiem. To priekšā bija rakstīts "Sarkanais rokeris". Rokijs pēc miesas būves bija masīvs kā klints un ļoti mierīgs. Šo mieru viņam piešķīra sapņainums taču tas bija citāds nekā Mollijai. Mollija sapņoja vaļējām acīm, lai aizbēgtu, bet Rokija sapņainums bija apcerīgs, it kā viņš domātu par savādo pasauli sev apkārt. Pat zīdaiņa vecumā viņš bieži mēdza gulēt, domādams un klusi dūkdams pie sevis. Viņa dziļā, piesmakusī balss kopā ar pievilcīgo izskatu vedināja Trinklberijas kundzi uz domām, ka reiz viņš kļūs par roka zvaigzni un dziedās sievietēm mīlas dziesmas. Tā nu Rokijs Skārlets, vārds, kādu tā viņam deva, izrādījās ļoti piemērots [3] .
Trinklberijas kundze neizcēlās ar īpašu gudrību, tomēr viņas labestība pilnībā atsvēra spoža prāta trūkumu. Un tas bija ļoti labi, ka viņa mazotnē tiešām rūpējās par Molliju un Rokiju, jo, ja viņa nebūtu to darījusi un par bērniem būtu gādājusi tikai nejaukā Aderstones jaunkundze, tie būtu uzauguši ar domu, ka visa pasaule ir ļauna, un līdz ar to paši būtu kļuvuši ļauni. Tomēr bērni uzauga, ucināti uz tuklās Trinklberijas kundzes ceļgala un iemiegot pie viņas dziedātajām šūpuļdziesmām. Viņa tos smīdināja un noslaucīja to acis tad, kad tie raudāja. Kad bērni naktīs vaicāja, kāpēc viņi ir pamesti, Trinklberijas kundze tiem teica: kāda riebīga dzeguze ir izgrūdusi jūs no dzimtās ligzdas. Un tad viņa tiem dziedāja kādu savādu šūpuļdziesmu. Tā skanēja šādi:
Ak, mazie putnēni vārgie, No ligzdas jūs dzeguzēns dzinis. Jel nesodiet ļaundari bargi Mātes dzeguzes pēdās viņš minis.
Ja arī Mollija vai Rokijs kādreiz bija ņēmuši ļaunā saviem vecākiem, lai nu kas viņi ari būtu, ka viņi tos pametuši, Trinklberijas kundzes dziesma bērnus mierināja.
Taču Trinklberijas kundze vairs nestrādāja bāreņu namā. Tiklīdz Mollija un Rokijs bija tikuši ārā no autiņiem, Trinklberijas kundze tika aizraidīta. Tagad viņa iegriezās tikai reizi nedēļā, lai palīdzētu uzkopt telpas un mazgātu veļu. Mollija un Rokijs vēlējās, kaut pie durvīm tiktu atrasts vēl kāds zīdainis, lai Trinklberijas kundze varētu atgriezties, bet neviens vairs neuzradās. Tika gan atvesti mazi bērni, taču tie jau bija tādi, kas staigā un runā, un, lai ietaupītu naudu, Aderstones jaunkundze viņiem par auklēm izmantoja Molliju un Rokiju. Tagad mazākajam bāreņu nama bērnam Rūbijai bija pieci gadi, un viņai jau sen vairs nevajadzēja autiņus, pat ne naktī.
Iestājās vakars.
Mollija neskaidri dzirdēja, kā tālumā pulkstenis ar dzeguzi Aderstones jaunkundzes istabā nosit seši.
- Mēs tiešām kavējam, viņa teica, ātri paķerdama rītakleitu no durvju āķa.
- Nu šī gan būs nikna, piekrita Rokijs, viņiem skrienot pa galeriju. Abi prasmīgi pārvarēja šķēršļu joslu, proti, ceļu lejup pa kāpnēm; šo maršrutu viņi bija mērojuši jau tūkstoš reižu. Kājām slidot pa vaskoto linoleja grīdu, bērni aši pagriezās gar stūri un nolēkšoja lejup pa kāpnēm. Uz pirkstgaliem un bez elpas viņi šķērsoja halles akmens grīdu aiz televīzijas telpas, devās uz sanāksmju zāli, kuras sienas rotāja ozolkoka paneļi, un klusi ielavījās iekšā.
Gar sienām ierindā stāvēja deviņi bērni, no kuriem četri bija jaunāki par septiņiem gadiem. Mollija un Rokijs nostājās ierindas beigās blakus diviem draudzīgiem piecgadniekiem Rūbijai un Džinksam cerībā, ka Aderstones jaunkundze sarakstā vēl nav nonākusi līdz viņu vārdiem. Mollija palūkojās uz naidīgajām vecāko bērnu sejām sev pretī. Pati nejaukākā meitene bāreņu namā Heizla Hakerslija piemiedza acis, uzlūkodama Molliju. Gordons Boilss žestikulēja, it kā pārgriežot sev rīkli ar iedomātu nazi.
- Rūbija Eibla? lasīja Aderstones jaunkundze.
- Jā, Aderstones jaunkundz, nopīkstēja sīkā Rūbija aiz Mollijas.
- Gordons Boilss?
- Šeit, Aderstones jaunkundz, atbildēja Gordons, novaikstldamies pret Molliju.
- Džinkss īmss?
Rūbija iegrūda Džinksam sānos.
-Jā, Aderstones jaunkundz, viņš atsaucās.
- Rodžers Fibins?
- Šeit, Aderstones jaunkundz, atbildēja Gordonam blakus stāvošais kalsnais, garais zēns, ļauni vērdamies Mollijā.
- Heizla Hakerslija?
- Šeit, Aderstones jaunkundz.
Molliju pārņēma atvieglojums. Nākamais bija viņas vārds.
- Gerijs Ouklijs?
- Šeit, Aderstones jaunkundz, svepstēja septiņgadīgais Gerijs, stumjot roku kabatā, no kuras, kā viņš juta, gatavojās izbēgt viņa pieradinātā pele.
- Sintija Redmona?
- Šeit, Aderstones jaunkundz, attrauca Sintija, pamādama Heizlai.
Mollija gaidīja, kad gan tiks nosaukts viņas vārds.
- Kreigs Redmons?
- Šeit, Aderstones jaunkundz, noņurdēja Sintijas dvīņubrālis. Šķita, ka Aderstones jaunkundze ir aizmirsusi Molliju. Meitene jutās atvieglota.
- Džemma Peitela?
- Šeit, Aderstones jaunkundz.
- Rokijs Skārlets?
- Šeit, aizelsies atbildēja Rokijs.
Aderstones jaunkundze aizcirta ciet reģistrācijas žurnālu. Kā parasti, Mollijas Mūnas šeit nav.
- Bet es tagad esmu šeit, Aderstones jaunkundz. Mollija nespēja tam noticēt. Lai ari kā Aderstones jaunkundzei būtu gribējies viņu pieķert, tomēr viņas vārds bija jānosauc.
- Tagad neskaitās, sakniebtām lūpām teica Aderstones jaunkundze. Tev šovakar jāmazgā trauki. Edna tiešām priecāsies par brīvu vakaru.
Mollija nepatikā pievēra acis. Doma par to, ka šovakar jānotiek kam īpašam, bija pilnībā zudusi. Rādījās, ka vakars būs tāds pats kā visi citi pilns nepatikšanu.
Vakara lūgšana sākās kā jau vienmēr. Šajā laikā tika dziedāts psalms un skaitītas lūgsnas. Parasti Rokija balss pārspēja visas citas, taču šovakar viņš dziedāja klusi, cenzdamies atgūt elpu. Mollija cerēja, ka viņam atkal priekšā nav nejauka ziema ar sēcošām astmas lēkmēm. Pēc tam vakars turpinājās kā jau allaž trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā.