Tikko bija beigusies svinīgā atklāšanas ceremonija, kad Keitai Koldai paziņoja, ka viņai pienācis zvans no Savienotajām Valstīm. Šīs valsts telefonu sistēma bija novecojusi un starptautisko savienojumu kvalitāte bija nožēlojama, tomēr pēc ilgas kliegšanas un skaidrošanas žurnāla International Geographic izdevējs spēja izstāstīt Keitai viņas nākamā uzdevuma būtību. Rakstniecei tūdaļ pat bija jādodas uz Āfriku.
- Man būs jāņem līdzi mazdēls un viņa draudzene Nadja, jo jaunieši pašlaik ir kopā ar mani, viņa paskaidroja.
- Keita, žurnāls nesegs viņu izdevumus, kliedza aiz trejdeviņām zemēm esošais izdevējs.
- Tādā gadījumā es nekur nebraucu! Keita spiedza pretī.
Tā nu vēlāk viņa kopā ar jauniešiem ieradās Āfrikā, kur sastapās ar angli Timotiju Brūšu un latīņamerikāni Džoelu Gonsalesu fotogrāfiem, ar kuriem allaž sadarbojās. Rakstniece bija nozvērējusies nekad vairs neceļot kopā ar mazdēlu un Nadju, kuri iepriekšējo ceļojumu laikā bija viņai sagādājuši ne mazums pārdzīvojumu, tomēr viņa sprieda, ka šī ir tikai tūristiem domāta pastaiga pa Āfriku, kura nevar radīt nekādas briesmas.
Kāds Maikla Mušaha darbinieks sagaidīja ekspedīcijas dalībniekus Kenijas galvaspilsētas lidostā. Viņš sveica visus ar ierašanos un aizveda uz viesnīcu atpūsties, jo ceļojums bija izrādījies grūts: ceļabiedriem nācās lidot ar četrām lidmašīnām, šķērsot trīs kontinentus un pievārēt vairākus tūkstošus jūdžu. Nākamajā dienā viņi piecēlās agri un, pirms sēsties nelielajā lidmašīnā, kas ekspedīcijas dalībniekus nogādās safari, devās izmest līkumu pa pilsētu, apskatīt muzeju un tirgu.
Tirgus atradās vienkāršā kvartālā, krāšņas dabas ieskauts. Nebruģētās ieliņas bija stāvgrūdām pilnas ar ļaudīm un transporta līdzekļiem: te bija motocikli ar trim vai četriem braucējiem, sagrabējuši autobusi un cilvēku stumti rati. Tirgū varēja nopirkt visu, ko sniedza zeme, jūra un ļaužu radošais gars, sākot ar degunradža ragiem un zeltītām Nīlas zivīm un beidzot pat ar kontrabandas ieročiem. Ekspedīcijas dalībnieki pašķīrās, norunājuši pēc stundas atkal satikties pie kāda stūra. Tomēr to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo burzmā un troksnī nebija iespējams orientēties. Baidoties, ka Nadja pazudīs vai kāds viņu notrieks, Aleksandrs satvēra meiteni aiz rokas un abi ienira drūzmā.
Tirgū bija pārstāvētas visas Āfrikas iedzīvotāju tautas un kultūras: tuksnešos dzīvojošie nomadi, stalti jātnieki greznotos zirgos, musulmaņi rūpīgi savītos turbānos un daļēji aizsegtām sejām, sievietes ar svelmainu skatienu un ziliem tetovējumiem uz sejas, kaili gani ar sarkanu mālu un krītu apgleznotiem ķermeņiem. Starp suņu bariem skraidelēja simtiem baskājainu bērnu. Sievietes bija satriecošas: vienas bija apsējušas koši baltus lakatus, kas no tālienes atgādināja buras, citas gāja noskūtu galvu, un ap viņu kakliem no pleciem līdz pat zodam bija apvītas krelles; vienas bija ietinušās garum garos koša auduma gabalos, citas staigāja apkārt gandrīz kailas. Visapkārt nerima skanēt dažādas valodas, mūzika, smiekli, automobiļu tauru troksnis un turpat uz vietas nogalināto dzīvnieku žēlie kliedzieni. Pa miesnieku galdiem tecēja asins straumītes, kuras pazuda putekļos uz zemes, tikmēr melni vistu vanagi zemu planēja, gatavi
saķert iekšas.
Aleksandrs un Nadja kā apburti staigāja pa šo krāsu pilno pasauli, reizi pa reizei apstājoties, lai pakaulētos par stikla pērlīšu rokassprādzi, uzēstu kukurūzas pīrāgu vai uzņemtu kādu fotogrāfiju ar vienkāršu automātisko kameru, ko viņi pēdējā brīdī bija nopirkuši lidostā. Drīz vien viņi uzdūrās aiz kājas piesietam strausam, kas gaidīja savu likteni. Dzīvnieks daudz garāks, spēcīgāks un kareivīgāks nekā varētu iedomāties ar neizsakāmu nicinājumu noskatījās jauniešos no augšas un bez iepriekšēja brīdinājuma, saliecis garo kaklu, ar knābi cirta Borobam, kas sēdēja Aleksandram uz galvas, cieši pieķēries viņa ausīm. Pērtiķītis izvairījās no nāvējošā sitiena un sāka kliegt kā vājprātīgs. Kulstot īsos spārneļus, strauss skrēja uz viņu pusi, cik vien saite atļāva. Šai brīdī nejauši pagadījās Džoels Gonsaless, kas ar savu kameru iemūžināja Aleksandra un pērtiķīša šausmas, kā arī Nadjas centienus ar dūrēm aizsargāt draugus no negaidītā uzbrucēja.
Šī fotogrāfija parādīsies uz žurnāla vāka! Džoels izsaucās.
Bēgot no negantā strausa, Nadja un Aleksandrs nogriezās ap stūri un negaidīti nokļuva burvestībām paredzētajā tirgus daļā. Te bija labie un sliktie burvji, pareģi, priesteri, dziednieki, indētāji, ļauno garu izdzinēji un vudū garīdznieki, kas, slēpjoties no saules, piedāvāja savus pakalpojumus zem četrām kārtīm piesietiem audekla gabaliem. Viņi nāca no simtiem cilšu un praktizēja dažādus kultus. Joprojām turoties viens otram pie rokas, draugi apstaigāja šaurās ieliņas, pakavējoties pie alkohola pudelēs iestūķētiem dzīvnieciņiem un izbāztiem reptiļiem; amuletiem pret ļaunu aci un nelaimīgu iemīlēšanos; ārstnieciskām zālītēm, uzlējumiem un balzamiem pret ķermeņa un gara slimībām; upurēšanai paredzētiem dzīvniekiem; kaklarotām, kas aizsargā pret skaudību un alkatību; asins tintei, ar kuru rakstīt mirušajiem, un visbeidzot arī milzīgam klāstam fantastisku priekšmetu, kas mazināja bailes dzīvot.
Nadja Brazīlijā bija redzējusi vudū ceremonijas, tāpēc vairāk vai mazāk pārzināja to simbolus, bet Aleksandram šķita, ka šī tirgus daļa ir kā pārsteidzoša pasaule. Jaunieši apstājās pie kādas tirgus būdiņas, kas atšķīrās no pārējām tai bija konisks salmu jumts, pie kura karājās plēves aizkari. Aleksandrs pieliecās, lai redzētu, kas atrodas aiz aizkariem, un spēcīgas rokas viņu sagrāba aiz drēbēm un ievilka iekšā.
Zem jumta čukura zemē sēdēja milzīga sieviete. Viņa bija līdzīga gaļas kalnam, ko vainagoja galvā uzsiets tirkīza krāsas lakats. Šīs būtnes apģērbs bija zilā un dzeltenā krāsā, un viņas krūtis sedza daudzkrāsainas krelles. Viņa stādījās priekšā kā starpniece starp garu un materiālo pasauli, pareģe un vudū priesteriene. Uz zemes bija noklāts melnbalti apgleznots auduma gabals; sievietei apkārt bija sakārtotas no koka izgrebtas dievu vai dēmonu figūras dažas no tām klāja svaigas upurēto dzīvnieku asinis, citās bija sadzītas naglas un tām līdzās atradās augļu, graudu, ziedu un naudas ziedojumi. Sieviete smēķēja saritinātas, melnas lapas, kuru biezie dūmi lika jauniešu acīm asarot. Aleksandrs mēģināja atbrīvoties no rokām, kas viņu bija cieši satvērušas, bet sieviete ieurbās viņā ar savām izvalbītajām acīm un dobji ņurdēja. Alekss pazina sava totēma dzīvnieka balsi, kuru parasti dzirdēja transa laikā un kuru lietoja, kad bija pieņēmis tā formu.
- Tas ir melnais jaguārs! viņam līdzās esošā Nadja iesaucās.
Gaišreģe lika amerikāņu zēnam nosēsties sev pretim, izņēma no krūšu izgriezuma ļoti novalkātu ādas somiņu un izbēra tās saturu uz apgleznotā auduma. Tur bija balti, no lietošanas nodiluši gliemežvāki. Viņa sāka kaut ko savā valodā murmināt, neizņemot no mutes starp zobiem iespiesto cigāru.