- Šis zelts un pāris ziloņa ilkņu ir viss, kas mums Ngubē ir. Jūs zināsiet, ko ar to iesākt, viņš paskaidroja.
- Tas, ko man uzdāvināja Kosongo, ir mans! Endžija iesaucās, pieķērusies savām rokassprādzēm.
Brālis Fernando veltīja viņai vienu no saviem apokaliptiskajiem skatieniem un pastiepa roku. Endžija negribīgi noņēma savas rotas. Viņai piedevām vajadzēja apsolīt, ka atstās ciemā lidmašīnas radio, lai būtu iespējams sazināties ar ārpasauli un vismaz reizi divās nedēļās veiks pašas apmaksātu lidojumu, lai nodrošinātu ciemu ar visu nepieciešamo. Sākumā viņai krava būs jānomet no gaisa, līdz iedzīvotāji izcirtis meža strēli, lai izveidotu skrejceļu. Ņemot vērā apvidus īpašības, tas nebūs viegls darbs.
Nana Asante piekrita, ka brālis Fernando paliek Ngubē, lai dibinātu misiju un skolu, ja vien spēj saglabāt ļaužu saskaņu. Tā kā viņiem bija jāiemācās dzīvot saticībā, arī dieviem vajadzēja darīt to pašu. Nebija nekāda iemesla, kas traucētu dažādajām dievībām un gariem mierīgi sadzīvot cilvēku sirdīs.
Noslēgums Pē c diviem gadiem
Aleksandrs Kolds ieradās savas vecmāmiņas Ņujorkas dzīvoklī ar degvīna pudeli viņai un tulpju pušķi Nadjai. Draudzene bija teikusi, ka izlaidumā neliks ziedus ne pie plaukstas locītavas, ne dekoltē kā citas meitenes. Šie puķu pušķi pie ņiebura viņai šķita briesmīgi. Pūta viegls vējiņš, kas kaut cik mazināja Ņujorkas maija karstumu, bet tulpes tik un tā jau bija noliekušas ziedkausus. Puisis domāja, ka nekad nevarētu pierast pie šīs pilsētas klimata, un priecājās, ka tas nav jādara. Viņš studēja Berklija universitātē un, ja vien viss izdosies kā plānots, ārsta diplomu iegūs Kalifornijā. Nadja draugam pārmeta pārlieku tieksmi pēc ērtībām. "Es nezinu, kā tu domā nodarboties ar medicīnu nabadzīgākajās vietās uz pasaules, ja nespēj dzīvot bez mātes itāļu ēdieniem un sava sērfa dēļa," viņa bubināja. Aleksandrs mēnešiem ilgi bija viņu pārliecinājis par priekšrocībām studēt šajā universitātē un visbeidzot bija to panācis. Septembrī Nadja jau būs Kalifornijā, un puisim vairs nevajadzēs šķērsot visu kontinentu, lai viņu satiktu.
Nadja atvēra durvis, un Aleksandrs ar tulpēm rokās un koši sarkanām ausīm vairs nezināja, ko teikt. Draugi nebija redzējušies sešus mēnešus, un meitene, kas parādījās uz sliekšņa, šķita sveša. Viņam iešāvās prātā, ka piezvanījis pie nepareizām durvīm, bet šaubas izgaisināja Boroba, kas uzlēca puisim uz pleciem, lai sveiktu Alekšu ar kaismīgiem apkampieniem un kodieniem. No dzīvokļa dziļumiem atskanēja vecmāmiņas balss.
- Tas esmu es, Keita, viņš, joprojām apjucis, atbildēja.
Nadja pasmaidīja un atkal bija tā pati meitene, ko Aleksandrs pazina, zeltaina un mežonīga. Draugi apskāvās, un tulpes nokrita uz grīdas. Puisis vienu roku aplika draudzenei ap vidukli un pacēla viņu gaisā, aiz prieka iekliedzoties, bet ar otru tikmēr mēģināja atkauties no pērtiķīša. Tieši tobrīd, velkot pa grīdu kājas, ieradās Keita, izņēma mazdēlam no rokām degvīna pudeli un ar kājas spērienu aizvēra durvis.
- Vai tu redzēji, cik briesmīgi izskatās Nadja? Viņa līdzinās kāda mafijas bosa sievai.
- Saki vien, ko tu patiešām domā, vecmāmiņ! Aleksandrs smējās.
- Nesauc mani par vecmāmiņu! Viņa nopirka kleitu, man nezinot, man neko nepajautājot! rakstniece iesaucās.
- Keita, es nezināju, ka tu interesējies par modi, Aleskandrs noteica, ar acs kaktiņu paskatoties uz vecmāmiņas izstaipītajām biksēm un krekliņu ar papagaiļiem.
Nadja bija apāvusi kurpes uz augstiem papēžiem un uzvilkusi īsu melna satīna kleitu bez plecu lencītēm.
Jāatzīst gan, ka meiteni Keitas viedoklis nemaz nesatrauca. Draudzene apgriezās uz papēža, lai Aleksandrs varētu viņu aplūkot no visām pusēm. Viņa izskatījās pavisam citādi nekā šortos tērptā un spalvām greznojusies būtne, kādu viņš draudzeni atcerējās. Tagad vajadzēs pierast pie pārmaiņām, puisis domāja, kaut arī cerēja, ka tās nebūs pastāvīgas; viņam ļoti patika vecā Ērgle. Viņš nezināja, kā izturēties pret jauno draudzenes veidolu.
- Tev būs vien jāpiecieš tas kauns un jāiet uz izlaidumu kopā ar šo putnubiedēkli, Aleksandr, vecmāmiņa teica, norādot uz Nadju. Nāc, es gribu tev ko parādīt…
Viņa aizveda abus jauniešus uz savu nelielo un putekļaino kabinetu, kas bija piebāzts ar grāmatām un dokumentiem. Sienas bija apspraudītas ar pēdējos gados uzņemtajām fotogrāfijām. Aleksandrs pazina Amazones indiāņus, pozējot Dimantu fondam, Dilu Bahadūru, Pemu un viņu mazuli Zelta pūķa karaļvalstī, brāli Fernando misijā Ngubē, Endžiju Nindereru kopā ar Maiklu Mušahu jājam uz ziloņa un vēl citus cilvēkus. Keita bija ierāmējusi kādu 2002. gada International Geographic vāku, kas bija ieguvis nozīmīgu balvu. Kādā Āfrikas tirgū uzņemtajā Džoela Gonsalesa fotogrāfijā bija redzams viņš pats, Nadja un Boroba, kuriem uzbruka kāds nikns strauss.
- Skat, bērni, visas trīs grāmatas ir publicētas, Keita sacīja. Lasot tavas piezīmes, es sapratu, ka tu nekad nebūsi rakstnieks, tu nemaz nepievērs uzmanību sīkumiem. Iespējams, ka mediķa darbā tas daudz netraucēs, tu jau zini pasaule ir pilna neveikliem ārstiem, bet literatūrā tas ir nāvējoši, Keita apliecināja.
- Man nav ķēriena uz sīkumiem un nav pacietības, Keita, tādēļ arī tev iedevu savas piezīmes. Tu varēji uzrakstīt grāmatas labāk nekā es.
- Es gandrīz visu varu izdarīt labāk nekā tu, dēls, viņa smējās, bužinot mazdēlam matus.
Nadja un Aleksandrs ar dīvainām skumjām apskatīja grāmatas, jo tajās bija uzrakstīts viss, kas noticis trijos brīnišķīgajos, ceļojumiem un piedzīvojumiem pilnajos gados. Iespējams, ka nākotnē nenotiks vairs nekas līdzīgs, nekas tik intensīvs un maģisks. Viņus mierināja apjausma, ka šajās lappusēs ir atrodams viss personāžs, stāsti un mācības, ko viņi bija guvuši. Pateicoties vecmāmiņas rakstītprasmei, to nekad nebūs iespējams aizmirst. Tur bija Ergles un Jaguāra atmiņas Briesmoņu pilsētā, Zelta pūķa karaļvalstī un Pigmeju mežā…
[1] nē, nē! (franču vai.)